Folkloras festivāls “Baltica” ir cieši saistīts ar 20. gs. otrās puses folkloras atdzimšanas kustību Baltijas valstīs un turpina ieņemt nozīmīgu lomu reģiona kultūras dzīvē mūsdienās. Folkloras atdzimšanas kustība Baltijā aizsākās 20. gs. 60. gados, un kopš 20. gs. 80. gadu beigām notiekošais festivāls “Baltica” attīstījies caur šo kustību, kļūstot par vienu no šī pret sovetizāciju un padomju folkloras stilizāciju vērstā strāvojuma kulminācijas notikumiem. Plašāk festivāls ierakstījies Dziesmotās revolūcijas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas kontekstā, vēlāk kā stabila tradīcija iekļāvies atjaunoto Baltijas valstu kultūrtelpā un turpina notikt arī mūsdienās, ik gadu pulcējot tūkstošiem tradicionālās kultūras izzinātāju, kopēju un entuziastu. Festivāla mērķi ir nemateriālā kultūras mantojuma izzināšana, saglabāšana un popularizēšana. Festivāla laikā notiek koncerti, amatu darbnīcas, sadziedāšanās, izstādes, danči un citi ar tradicionālo kultūru saistīti pasākumi. Baltijas valstis festivālā ik gadu pārstāv plašs folkloras ansambļu skaits no dažādiem reģioniem. Arī festivāla pasākumi tiek rīkotas dažādos reģionos, veicinot tradicionālās kultūras daudzveidības popularizēšanu ārpus centrāliem reģioniem vai galvaspilsētām un ļaujot dalībniekiem iepazīt citu novadu lokālās tradīcijas.

Folkloras atdzimšanas kustībai Baltijas valstīs attīstoties un tās dalībniekiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nostiprinot savstarpējo sadarbību, 20. gs. 80. gadu beigās tika nolemts rīkot festivālu, kas vēl ciešāk vienotu kustības dalībniekus visās trijās padomju okupētajās valstīs. Festivāla rīkošanai bija arī formāls apsvērums –, lai Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) pildītu dalībvalsts pienākumus Starptautiskās folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padomes (angļu International Council of Organizations for Folklores Festivals and Folk Art, franču Conseil international des organisations de festivals de folklore et d’arts traditionnels, CIOFF) tīklā, kādai no padomju republikām bija jāuzņemas festivāla organizēšana. Pirmais festivāls “Baltica” notika 1987. gadā Lietuvas Padomju Sociālistiskajā Republikā (Lietuvas PSR), un tam sekoja pirmie festivāli Latvijas PSR (1988. gadā) un Igaunijas PSR (1989. gadā). 1990. gada festivāls, kam atkal bija jānotiek Lietuvā, tika atcelts Lietuvas ekonomiskās blokādes dēļ. Vēlāk festivāls tika atcelts vēl vienu reizi – 2020. gadā Covid-19 pandēmijas dēļ. 2021. gadā festivāla formāts tika mainīts, un visas trīs valstis kopā izveidoja forumu “Baltica-Web 2021”, kas tika veltīts rudens saulgriežiem un Baltu vienības dienai. Visos pārējos gados festivāls saglabājis tradīciju ik gadu pamīšus notikt Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. 2025. gadā Latvijā notika 37. festivāls, kas bija veltīts tēmai “Valoda”.

Latvijā un Lietuvā festivālu rīko nacionālie kultūras centri, bet Igaunijā – Igaunijas folkloras padome (Eesti Folkloorinõukogu). Visās trijās valstīs organizēšana notiek, sadarbojoties ar attiecīgajā gadā iesaistītajām pašvaldībām un citām struktūrām. Festivāla garums ir mainīgs, dažreiz ar folkloras norisēm piepildot nedēļas nogali, taču citkārt programma ilgst pat nedēļu, pulcējot festivāla dalībniekus un apmeklētājus dažādos muzikālos pasākumos, amatu darbnīcās, izstādēs, gājienos u. tml.

Viens no festivāla uzstādījumiem kopš tā izveidošanas ir bijis stiprināt Baltijas valstu etnisko kultūru. Padomju okupācijas periodā tas nozīmēja arī norobežošanos no padomju folklorisma, kas izpaudās skatuvei pielāgotā, ideoloģiju slavinošā kultūras reprezentācijā. Šī pretestība bija viena no folkloras kustības izpausmēm Baltijā. Pēc “Baltica ‘87” tika kritizēta lielā padomju stilizētās folkloras klātbūtne festivāla programmā (īpaši daudz bija skatuviskās dejas ansambļu), tālākajos gados tā mazinājās, līdz atjaunoto Baltijas valstu programmās piedalījās vien daži skatuviskās dejas vai citu žanru ansambļi, un visbiežāk tie ir viesu ansambļi. Baltijas valstu dalībnieki pārsvarā iepazīstina auditoriju ar neapdarinātu tradicionālo mūziku, dejām, rotaļām, tautastērpiem un citām kultūras izpausmēm.

Aizsākoties laikā, kad tuvojās Padomju Savienības sabrukums, pirmo festivālu “Baltica” aktivitātes iemantoja arī politisku raksturu. Latvijas pirmais festivāls 1988. gadā bija pirmais publiskais pasākums padomju okupācijas periodā, kura laikā tika demonstrēti visu trīs Baltijas neatkarīgo valstu karogi. 13. jūlijā festivāla atklāšanas pasākumā Sporta pilī, Rīgā, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas folkloras kopu dalībnieki arēnā ienāca ar šiem karogiem, paužot nostāju pret padomju okupācijas varu. Starp karogu nesējiem bija folkloras draugu kopas “Skandinieki” vadītājs Dainis Stalts – viena no folkloras kustības atslēgas personām Latvijā. Pēc atklāšanas koncerta karogi pa Ļeņina (mūsdienās Brīvības) ielu gar Brīvības pieminekli tika nesti gājienā uz Vecrīgu. 1988. gada festivāls bija īpašs arī ar to, ka tajā piedalījās latviešu folkloras ansambļi no Rietumu trimdas (“Kolibri” no Amerikas Savienotajām Valstīm, ASV, un “Vilcējas” no Zviedrijas), koncertos gūstot popularitāti un auditorijas atzinību. Tā bija pirmā reize, kad trimdas folkloras ansambļi publiski muzicēja Latvijas PSR.

Lai atvieglotu festivāla organizēšanu nākotnē, apvienojoties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālajām folkloras biedrībām 1989. gada 5. aprīlī, divus mēnešus pirms Igaunijas pirmā festivāla, Rīgā tika dibināta asociācija “Baltica”, kas 1990. gadā tika uzņemta CIOFF tīklā. Par asociācijas priekšsēdētāju tika ievēlēta igauņu folkloriste un etnomuzikoloģe Ingrīda Rītela (Ingrid Rüütel), kura bija arī ilggadēja festivāla “Baltica” organizatore un CIOFF pārstāve Igaunijā.

Lai piedalītos festivālā, Latvijas folkloras ansambļi tiek pārbaudīti skatēs, kurās jāsaņem I vai II kategorijas vērtējums. Skašu mērķi papildu folkloras ansambļu potenciālās dalības izvērtēšanai un informācijas apkopošanai ir veicināt tradīciju daudzveidību, lokālo izpausmju savdabību, kā arī nodrošināt dziesmu un deju svētku tradīcijas procesa nepārtrauktību – festivāla “Baltica” dalībnieki piedalās arī dziesmu svētkos. Igaunijā un Lietuvā atlase ir neformālāka. Ārzemju viesus uzaicina festivāla organizatori, un starp tiem vienmēr ir pārstāvji no pārējām Baltijas valstīm. Gadu gaitā festivāla dalībnieku skaits turpina pieaugt. “Baltica ‘87” piedalījās 80 ansambļi, bet mūsdienās Lietuvā lielāku mērogu sasniedz folkloras festivāls “Skan kokles” (Skamba, skamba kankliai), tomēr Lietuvas “Baltica” joprojām pulcē ap 2000 cilvēku. Igaunijā mērogs ir samazinājies – 1989. gadā piedalījās vairāk nekā 120 ansambļu, bet 2023. gadā – 78, pulcējot apmēram 1000 dalībnieku. 2025. gada festivālā Latvijā piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku. Latvijā notiekošais festivāls parasti ir arī Baltijā lielākais, ik reizes pulcējot ap 250 folkloras kopu, etnogrāfisko ansambļu u. c. sastāvu. Festivāla “Baltica” programmu bez Baltijas valstu pamattautu (latviešu, lībiešu, lietuviešu, igauņu) folkloras veido katru gadu uzaicināto festivāla viesu pārstāvētais kultūras mantojums. Kā viesi līdz 2025. gadam 37 notikušajos festivālos piedalījušies individuāli tradīciju nesēji un ansambļi no dažādām Eiropas valstīm, Āfrikas, Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Ķīnas, Kaukāza un citiem reģioniem. Nelielu, bet stabilu lomu festivāla “Baltica” dalībnieku vidū ieņem arī latviešu diasporas ansambļi, Latvijā notiekošajā festivālā regulāri piedaloties folkloras kopām “Dūdalnieki” (Lielbritānija) un “Rēvele” (Igaunija).

20. gs. noslēgumā festivāls kļuva par vienu no folkloras atdzimšanas kustības kulminācijas notikumiem Baltijā. Festivāls “Baltica” izveidojās par Baltijas folkloras ansambļu tīklošanās platformu, pulcējot tradicionālās kultūras entuziastus no dažādiem novadiem. Padomju Savienība bija ierobežojusi un formalizējusi jebkādas kultūras izpausmes, turpretī festivāls “Baltica” radīja apstākļus, kas ļāva tradīcijas tuvināt to ieražu kontekstam, atteikties no padomju estētikas un tuvināt norišu dalībniekus un auditoriju. Arī mūsdienās festivāls “Baltica” joprojām darbojas pēc CIOFF principiem, katrā valstī šo savstarpējo tīklu pārstāvot vietējam koordinatoram. CIOFF folkloras priekšnesumus iedala trijās kategorijās – autentisks, izvērsts vai stilizēts, – un, reprezentējot daudzveidīgas, nearanžētas vietējās tradīcijas, “Baltica” atbilst autentiskas folkloras festivāla apzīmējumam.

Līdz 2025. gadam notiekot jau 37 reizes, festivāls nostiprinājies kā stabila tradīcija. Katru gadu tas aktualizē kādu tradicionālās kultūras tēmu, vairojot ar to saistīta repertuāra apgūšanu un popularizēšanu. Tēmu loks ir plašs un aptver kā dabas un pasaules kārtības konceptus (piemēram, “Saule, pasaule, viņsaule” (Latvija, 1994), “Jūra” (Latvija, 2000), “Katram putnam sava dziesma” (Igaunija, 2013), “Jāņi. Ziedēšana” (Latvija, 2018)), tā ar cilvēku dzīvi un sabiedrību saistītas norises (piemēram, “Ģimeņu godi” (Latvija, 1991), “Cilvēks” (Lietuva, 2005), “Ģimene” (Lietuva, 2011)), piederības un identitātes jautājumus (piemēram, “Mājas un dzimtene” (Igaunija, 1998), “Mantojums” (Latvija, 2015), “Valoda” (Latvija, 2025)) un citu tematiku.