Amerikas melnā pīle ir vidēji liela pīle. Ligzdo Sibīrijas austrumu daļā, Aļaskā un arī Kanādas austrumu daļā. Ziemo Klusā okeāna ziemeļu piekrastē un Atlantijas okeāna ziemeļrietumu piekrastē. Latvijā novērota tikai trīs reizes. Ligzdošanas laikā priekšroku dod samērā nelieliem un sekliem ezeriem, ziemo okeānu piekrastes daļā. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem.

Viljams Sveinsons (William Swainson) 1832. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Oedemia americana, taču mūsdienās Amerikas melnās pīles zinātniskais nosaukums ir Melanitta americana. Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem μέλας, melas ‘melns’ un νηττα, nitta ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums americana nozīmē ‘Amerikas’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 43–51 cm, svars – 877–1219 g. Vidēji liela pīle. Pēc izskata līdzīga melnajai pīlei, par kuras pasugu savulaik uzskatīta. Tēviņa tērps melns, uz knābja liels, dzeltenoranžs paugurs. Mātīte melnganbrūna ar gaišākiem vaigiem. Dažām mātītēm uz knābja ir daži blāvi dzelteni plankumiņi, kādu nav melnajai pīlei.

Raksturīgs tēviņa sauciens ir gari stiepts, melodisks “vīīī-u”.

Amerikas melnā pīle ir gājputns.

Ligzdošanas laikā priekšroku dod samērā nelieliem un sekliem ezeriem, ziemo okeānu piekrastes daļā.

Lielākoties pārtiek no dzīvniekiem (galvenokārt bezmugurkaulniekiem, bet arī zivju ikriem), taču nelielā apjomā ēd arī augus. Saldūdens biotopos barībā dominē ūdenskukaiņi un citi bezmugurkaulnieki, sāļūdenī – gliemji.

Parasti ligzdo ne tālāk kā 30 m no ūdens, parasti uz ciņa, kas klāts ar pērno kūlu. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar zāli un dūnām.

Olas gaiši sārti brūndzeltenas, netīri baltas vai ziloņkaula krāsā. Olu vidējais izmērs ir 64,1x 44,3 mm. Dējumā parasti 8–9 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena. Perēšanas ilgums 27–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Sākumā mazuļus pieskata mātīte, bet bieži tos pamet, pirms tie ieguvuši lidspēju. Vairāku perējumi mazuļi var apvienoties. Lidspēju iegūst 6–7 nedēļu vecumā.

Ligzdo Sibīrijas austrumu daļā, Aļaskā un arī Kanādas austrumu daļā. Ziemo Klusā okeāna ziemeļu piekrastē un Atlantijas okeāna ziemeļrietumu piekrastē. Pasaules populācija samazinās.

Eiropā Amerikas melnā pīle ir reta ieceļotāja.

Latvijā Amerikas melnā pīle pirmoreiz konstatēta 2022. gada 14. maijā, kad Alberts Kūms piekrastē starp Enguri un Ķesterciemu nofotografēja vienu tēviņu kopā ar melnajām pīlēm. 2022. gada 30.–31. oktobrī viens tēviņš novērots Kolkā (Edgars Smislovs u. c.), bet 2023. gada 6.–10. oktobrī – viens tēviņš posmā starp Kolkasragu un Vaidi (E. Smislovs u. c.).

Pasaulē Amerikas melnā pīle atzīta par gandrīz apdraudētu, bet ne Eiropā, ne Latvijā sugas apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Iespējams, ka lielākais apdraudējums ir dažādas klimata pārmaiņu radītas ietekmes. Sniega ātrāka nokušana ligzdošanas vietās ir saistīta ar populācijas lejupslīdi, kas, iespējams, skaidrojama ar ligzdošanas cikla neatbilstību barības pieejamībai. Dažviet ligzdošanas dzīvotnes apdraud lauksaimniecības izraisīta eitrofikācija. Prognozējamā okeāna paskābināšanās var samazināt gliemju populācijas, kas Amerikas melnajai pīlei ir būtiska barības bāze. Sugas barības bāzi var samazināt arī bentisko gliemju komerciāla ieguve. Sugas koncentrēšanās vietas spalvu maiņas un ziemošanas laikā apdraud naftas piesārņojums, naftas ieguve var radīt traucējumus un samazināt barības pieejamību. Aktīvi kuģošanas ceļi var padzīt putnus no barošanās vietām. Suga tiek arī medīta, taču kopš 20. gs. 90. gadiem mednieki un līdz ar to arī nomedīto putnu skaits ir stipri samazinājies.

Pamata izplatības areālā suga tiek medīta, taču Eiropas Savienībā un arī Latvijā Amerikas melnā pīle nav iekļauta medījamo sugu sarakstā.

Amerikas melnā pīle iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā.