“Spītnieces savaldīšana” ir baleta iestudējums, kura sižets ir balstīts Viljama Šekspīra (William Shakespeare) tāda paša nosaukuma komēdijā. Tā centrā ir attiecības starp valdonīgo un neatkarīgo Katrīnu un apņēmīgo Petručo, kurš mēģina “savaldīt” spītīgo sievieti, veidojot asprātīgu un dinamisku mīlas spēli. Baletā ir 2 cēlieni, 4 ainas ar prelūdiju, intermeco un postlūdiju.

Latvijas Nacionālajā operā un baletā repertuārā balets “Spītnieces savaldīšana” pirmizrādi piedzīvoja 2000. gada 16. novembrī. Iestudējums kļuva par skatītāju iecienītu darbu un nozīmīgu mākslinieciskās sadarbības piemēru starp latviešu māksliniekiem un starptautiski atzītiem viesmāksliniekiem. 

Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējuma mūzikas autors ir ungāru izcelsmes romantisma laikmeta komponists Karls Goldmarks (Karl Goldmark). Viņa partitūra izceļas ar krāšņu tembrālo paleti, lirismu un rakstura kontrastiem, kas papildina izrādes emocionālo un sižetisko daudzslāņainību.

Horeogrāfiju ir veidojis Šeregi Lāslo (László Seregi) – viens no ievērojamākajiem ungāru horeogrāfiem. Viņa iestudējumu raksturo stāstījuma skaidrība, dinamiskas mizanscēnas, teatrāla ekspresija un smalka humora izjūta. Š. Lāslo interpretācijā veiksmīgi apvienota klasiskā baleta valoda ar dzīvīgu, sižetisku izteiksmi, saglabājot V. Šekspīra darba ironiju un vitalitāti.

Baleta pasaulē daudzus horeogrāfus ir iedvesmojusi V. Šekspīra komēdija “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew). Moriss Bežārs (Maurice Béjart) 1954. gadā veidoja vienu no agrākajiem šīs lugas baleta iestudējumiem, izmantojot Domeniko Skarlati (Giuseppe Domenico Scarlatti) mūziku. M. Bežāra stilā dominē ekspresija, simbolisms un filozofiska pieeja dejai. Čehu horeogrāfe Vera Untermillerova (Věra Untermüllerová) 1961. gadā Liberecā radīja oriģināliestudējumu ar Oldriha Flosmama (Oldřich Flosman) mūziku. Viņas interpretācija bija spēcīgi saistīta ar čehu teātra tradīcijām, ar uzsvaru uz sižetisko attīstību un emocionālo niansi. Dienvidāfrikas horeogrāfs Džons Kranko (John Cranko) 1969. gadā Štutgartes baletā iestudēja “Spītnieces savaldīšanu” ar D. Skarlati mūziku. Dž. Kranko interpretācija ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām pasaulē: viņa darbs izceļas ar dramatisko teātriskumu, bagātīgu raksturu attēlojumu un humora pieskaņu; 1972. gadā šis iestudējums tika rādīts arī Rīgā.

Š. Lāslo savā 1994. gada baleta iestudējumā Ungārijas Valsts operā (Magyar Állami Operaház) izmantoja K. Goldmarka mūziku. Šis darbs ir daļa no horeogrāfa izveidotā V. Šekspīra cikla, kurā ietilpst arī “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet) un “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream). Š. Lāslo horeogrāfiju raksturo muzikāla plastika, klasiska forma apvienojumā ar dramatisku piesātinājumu

2013. gadā Žans Kristofs Majo (Jean-Christophe Maillot) Maskavā iestudēja “Spītnieces savaldīšanu”, izmantojot Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) mūziku. Ž. K. Majo horeogrāfiju raksturo intelektuāls neoklasicisms, plastiskuma un psiholoģiskā dziļuma sintēze, enerģiski un spilgti deju elementi apvienoti ar dramaturģisku spriedzi.

2018. gadā čehu horeogrāfe Marika Hanouskova (Marika Hanousková) Ziemeļbohēmijas (North Bohemian) teātrī Ústí nad Labem radīja “Spītnieces savaldīšanas” iestudējumu neoklasicisma stilā, izmantojot D. Šostakoviča mūziku. Viņas versija apvieno klasiskās tehnikas ar laikmetīgās dejas estētiku, saglabājot sižeta kodolu.

Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējuma pamatā ir izmantota angļu rakstnieka V. Šekspīra komēdija “Spītnieces savaldīšana”, kas sarakstīta 16. gs. 90. gadu pirmajā pusē un publicēta 1623. gadā.

Horeogrāfs Š. Lāslo, komponists K. Goldmarks, scenogrāfs Juris Salmanis, kostīmu māksliniece Janeta Čubarova, gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs, diriģents Farhads Stade.

Elza Leimane, Jūlija Gurviča, Viktorija Jansone (Katarina); Aleksejs Avečkins (Аляксей Валеревіч Авечкін), Sergejs Neikšins, Raimonds Martinovs (Petručo); Margarita Demjanoka, Zane Teikmane (Bianka); Viktors Seiko (Lučencio); Intars Kleinhofs, Andris Pudāns (Gremio); Nataļja Samborska, Kristīne Neikšina, Vladislava Demčenko, Rita Lukašēvica, Tatjana Vasiļčenko, Baiba Kokina (meitenes).

Darbība risinās Padujā, Itālijas ziemeļos. Bagātais Baptista meklē izdevīgus precinieku kandidātus savām meitām. Tomēr viņš paziņo, ka jaunākā meita Bianka drīkst precēties tikai tad, kad būs atradusies līgavainis viņa vecākajai meitai – nevaldāmajai un asajai Katrīnai. Trīs Biankas pielūdzēji – Hortensio, Lučencio un Gremio – ir neapmierināti, taču cerības atdzimst, kad pilsētā ierodas pašpārliecinātais Petručo. Viņš nolemj apprecēt Katrīnu, nebaidoties no viņas rakstura. Pēc vētrainas tikšanās viņš panāk Katrīnas piekrišanu laulībām. Kāzās Petručo uzvedas izaicinoši un aizved līgavu, nesagaidot svinības.

Savās mājās viņš uzsāk savdabīgu “audzināšanu” – liedz Katrīnai ēdienu un miegu, provocē un pārbauda viņas pacietību. Paralēli Lučencio ar viltību panāk laulības ar Bianku, atstājot konkurentus tukšā. Pamazām Katrīna sāk saprast Petručo spēli un iemācās viņam pretoties ar līdzīgu vērību. Dodoties uz Biankas kāzām, viņu attiecības jau veido savstarpēja cieņa. Kāzās Bianka nicinoši izturas pret savu vīru, bet Katrīna parāda viņai, kā no sievas tiek sagaidīta uzvedība. Palikuši vieni, viņa un Petručo priecājas par savu jauniegūto mīlestību. Izrādes kulminācijā Katrīna pārsteidz visus ar uzrunu par laulības pienākumiem.