Zemes lietojuma reliktu pētniecība parāda, kā cilvēku darbība (konkrēti – zemes apsaimniekošanas pieejas) pagātnē turpina ietekmēt mūsdienu ekoloģiskos procesus, ekosistēmu funkcijas un sociālekonomiskos apstākļus ilgi pēc tam, kad šīs darbības ir beigušās. Šī joma balstās uz ainavu ekoloģiju, vēsturisko ekoloģiju, ģeogrāfiju, arheoloģiju un (vides) vēsturi, lai identificētu un aprakstītu fiziskās struktūras, kas rāda, kā iepriekšējie zemes lietojuma veidi, piemēram, lauksaimniecība, rūpniecība, pirmiedzīvotāju apmetnes, mežsaimniecības darbības vai karadarbības postījumi, atstāj noturīgas biofizikālās un kulturālās liecības. Zinātnieki izmanto vēsturiskos arhīvus, tālizpēti, augsnes analīzes, dendrohronoloģijas metodes un lauka apsekojumus, lai sasaistītu mūsdienu ainavas struktūru ar zemes apsaimniekošanas vēsturiskajām trajektorijām. Galvenā tēze ir, ka ainavas ir ilgtermiņa cilvēka un vides mijiedarbības kumulatīvs produkts, nevis “momentuzņēmumi”, ko veido tikai pašreizējie virzītājspēki (driving forces).

Zemes lietojuma relikti veidojas, iepriekšējo zemes apsaimniekošanas prakšu kumulatīvajā ietekmē, atkarībā no šo darbību ilguma un intensitātes, kā arī pakāpē, kādā tās ietekmē ekoloģiskos procesus. Reliktu veidošanās ir atkarīga arī no ātruma, kādā ekosistēmas atjaunojas vai pārveidojas pēc to pamešanas.

Galvenie zemes lietojuma reliktu veidošanās mehānismi ietver fiziskus traucējumus (disturbances), piemēram:

• aršanu, terašu veidošanu;
• mežu izciršanu;
• ķīmiskas izmaiņas (mēslošana, piesārņojums);
• bioloģiskas modifikācijas (sugu ieviešana vai iznīcināšana);
• infrastruktūras ietekmi (ceļus izbūve, grāvju tīklu izbūve).

Sociālie un institucionālie mehānismi (rīcībpolitikas periodi, zemes īpašumtiesības un ekonomiskie stimuli) rada papildu ietekmes, nosakot to, kā zeme ir tikusi novērtēta un apsaimniekota laika gaitā.

Zemes lietojuma reliktus var klasificēt vairākos veidos atkarībā no perspektīvas. Pēc izcelsmes tos var iedalīt:

• abiotiskajos reliktos – tie ietver augsnes modifikācijas (noplicinātas barības vielas, augsnes sablīvēšanās, aršanas slāņi), hidroloģiskos režīmus (dambju izbūve, mitrāju nosusināšana) un ģeomorfoloģiju (reljefa mikroformas piemēram, dzīvnieku rakumus un alas, pēdu nospiedumus);
• biotiskajos reliktos, kas nozīmē izmainītas augsnes sēklu bankas, biokopas, augsnes mikrobu kopas un trofisko mijiedarbību, kas ietekmē sukcesijas trajektorijas, atjaunošanās dinamiku un biotopu ekoloģisko kvalitāti.

Savukārt ainavu ekoloģijā nošķir reliktus, kas rodas atsevišķu traucējumu (disturbace events) rezultātā, un reliktus, ko rada ilgtermiņa apsaimniekošanas režīmi.

• Traucējumu relikti rodas no pēkšņām ainavas konfigurācijas izmaiņām, piemēram, kailcirtēm, ugunsgrēku postījumiem, karadarbības postījumiem, plūdu sekām.
• Apsaimniekošanas relikti rodas no ilgstošas ​​zemes lietojuma praksēm — tradicionālās lauksaimniecības, mežsaimniecības cikliem, kas rada paredzamas attīstības trajektorijas un telpiskās struktūras.

Zemes lietojuma reliktus iespējams iedalīt arī pastāvīgajos un  pārejošajos.

21. gs. sākumā zemes lietojuma relikti tika atzīti kā pētījumu objekts, taču nenotika sistemātiski pētījumi. Pētījumi parasti koncentrējās uz pašreizējo zemes lietojumu kā galveno ekoloģisko modeļu virzītājspēku, vēsturisko ietekmi pieminot papildus. Ainavu ekoloģija kā disciplīna tad vēl tikai veidojās, un tālizpētes datu pieejamība bija ierobežota, kas apgrūtināja ilgtermiņa kartogrāfiskās rekonstrukcijas. Tāpēc vēsturiskais zemes lietojums bieži tika uztverta kā “troksnis”, kas sarežģīja mūsdienu veģetācijas, augsnes apstākļu vai sugu izplatības interpretāciju.

Turpretī mūsdienu pētījumi tos uzskata par svarīgām liecībām ainavu ekoloģijā, dabas aizsardzībā un globālo pārmaiņu pētījumos. Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS), vēsturisko aerofoto un satelītu datu, dendrohronoloģijas, paleoekoloģijas un vēsturiskās kartogrāfijas sasniegumi ir ļāvuši kvantitatīvi novērtēt un analizēt zemes lietojuma reliktu ietekmi vairākos telpiskajos mērogos.

Zemes lietojuma reliktu ietekme izpaužas kā ilgstošas ​​izmaiņas augsnes struktūrā un ķīmiskajā sastāvā, izmainīta hidroloģija, veģetācijas sastāvs, bioloģiskās daudzveidības trajektorijas, biotopu savienotība un traucējumu režīmi (disturbance regimes). Piemēram, pamestās lauksaimniecības zemes var ilgi saglabāt ne tikai aruma slāņa sablīvējumu, bet arī lauksaimniecības zemēm raksturīgo mikrofaunu. Iepriekšējā mežu apsaimniekošana var noteikt sukcesijas trajektorijas un izmaiņas sugu sastāvā. Šīs ietekmes var ierobežot vai veicināt biotopu atjaunošanas centienus, kā arī ietekmēt ekosistēmu noturību (resilience) ilgtermiņā.

Zemes lietojuma reliktu pētniecība ir samērā specifiska joma, ar to nodarbojas galvenokārt ainavu ekologi, vēsturiskie ekologi un atsevišķu jomu (mežkopības, lauksaimniecības, novadpētniecības) entuziasti. Zemes lietojuma relikti nav akcentēti Eiropas Savienības līmeņa politikās un normatīvajos aktos, tomēr par tiem pastāv akadēmiska interese saistībā ar zemes apsaimniekošanas sistēmu izpēti un plānošanu.