Dzeltenā lēpe ir daudzgadīgs ūdensrožu dzimtas augs, kas bieži sastopams ezeros, upēs un dīķos. Viena no biežāk sastopamajām ūdensaugu sugām Latvijā.

Ūdensrožu dzimtas sugas ir relikti. Tās veidojušās no primitīvākām ūdensaugu sugām, pirms viendīgļlapji atdalījās no divdīgļlapjiem. No sugām, kas bija tropiskas izcelsmes, daļa pielāgojās izdzīvošanai mērenajos platuma grādos, jo augiem ir spēcīgs saknenis, kas sakņojas un pārziemo ūdenstilpju gruntī.

Dzeltenā lēpe ir plaši izplatīta Ziemeļu puslodē. Sastopama no Eiropas līdz Sibīrijai, Ķīnas rietumos, Āfrikas ziemeļos, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) austrumu daļā un Kanādas austrumu un rietumu daļā. Suga introducēta Jaunzēlandē.

Dzeltenā lēpe ir daudzgadīgs ūdensaugs ar 0,5–2,5 m garu, sulīgu sakneni, kas klāts ar trīsstūrveida rētām atmirušo lapu augšanas vietās. Dzeltenajai lēpei ir raksturīga heterofilija – lapu formas dažādība vienam un tam pašam augam. Uz ūdens virsmas peldošās lapas ir zaļas, ādainas, lapas plātnei ir ovāla sirdsveida forma, malas ir gludas. Lapu kāti ir gari, šķērsgriezumā ar daudziem gaisa kanāliem, trīsšķautņaini, ar ieapaļām šķautnēm. Zemūdens jeb iegrimušajām lapām kāti ir samērā īsi (10–15 cm), lapas gaiši zaļas, daļēji caurspīdīgas, viļņotas. Upju posmos ar lielu straumes ātrumu parasti attīstās tikai iegrimušās lapas. Ziedi lapu žāklēs pa vienam gara kāta galā, 4–6 cm diametrā. Zied no jūnija līdz augustam, 5–6 kauslapas, kas ir dzeltenas. Auglis ir sulīgs un nogatavojas zem ūdens, auglī attīstās 100–400 sēklu.

Dzeltenā lēpe aug no skrajām līdz blīvām audzēm stāvošos un lēni tekošos ūdeņos. Ezeros šī suga ir viena no tām, kas veido peldlapu augu joslu 0,5–2,5 m dziļumā. Augi aug dažāda veida substrātā, bet blīvākas audzes veidojas ūdeņos, kur grunts sastāvā dominē dūņas. Dzeltenā lēpe ir raksturojošā suga Eiropas Savienības (ES) aizsargājamam biotopam 3150 “Eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldlapu augāju”. Šis biotopa veids ir samērā bieži sastopams visā Latvijā, tas ir nozīmīgākā tipisku saldūdens augu un dzīvnieku sugu dzīvotne. Seklie aizaugošie ezeri ir nozīmīga ūdensputnu dzīvotne. Dzeltenā lēpe ir viena biežāk sastopamajām ūdensaugu sugām lēni tekošās upēs, nereti veido skrajas audzes arī ātri tekošās upēs.

Dzeltenā lēpe ir plaši izplatīta Ziemeļu puslodē, populācija tiek uzskatīta par stabilu. 

Dzeltenās lēpes populācija Latvijā ir uzskatāma par stabilu, suga ir bieži sastopama visā valsts teritorijā.

Tā kā dzeltenās lēpes izplatība ir saistīta ar ūdenstilpju blīvumu, arī populācijas blīvums būs augstāks apvidos, kur lielākas teritorijas aizņem ūdeņi.

Atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem dzeltenā lēpe atzīta par neapdraudētu sugu (Least Concern, LC).

Dzeltenā lēpe netiek uzskatīta par invazīvu sugu. Suga nav indīga.

Dzeltenā lēpe ir viena no upju un ezeru indikatorsugām, kuras sastopamības pakāpe liecina par ekoloģisko kvalitāti ūdenstilpē. Suga nav jutīga pret augstu barības vielu koncentrāciju ūdenī, tomēr blīvas dzeltenās lēpes audzes liecina, ka ekoloģiskā kvalitāte ūdenstilpē ir no vidējas līdz sliktai. Dzeltenās lēpes nodrošina dzīvotnes un barību zivīm, kā arī daudzām bentisko bezmugurkaulnieku sugām, piemēram, ūdenī dzīvojošo gliemežu un kukaiņu sugām. Tradicionāli dzeltenās lēpes izmantotas pārtikā un tautas medicīnā reģionos, kur šī suga ir sastopama.

Dzeltenā lēpe veido hibrīdsugu ar otru Latvijā sastopamo lēpju sugu – sīko lēpi Nuphar pumila (Timm) DC. – N. ×spenneriana Gaudin (N. lutea x pumila). Lielbritānijā konstatēti hibrīdi ar lēpju sugu Nuphar advena (Aiton), kuras dabiskais sastopamības areāls ir Ziemeļamerika, N. ×porphyranthera Lansdown and Ruhsam (N. advena x lutea). Hibrīdsuga, ko veido dzeltenā lēpe un sīkā lēpe, samazina pamatsugu, īpaši sīkās lēpes, izplatību.

Dzeltenā lēpe Latvijā ir viens no biežāk sastopamajiem ūdensaugiem dažāda veida ūdenstilpēs, tā aug barības vielām nabadzīgos līdz stipri eitrofos ūdeņos.