Zvīņēdes plankumi var niezēt un būt sāpīgi. Visbiežāk tie parādās uz elkoņiem, ceļgaliem, galvas ādas un muguras lejasdaļas, bet var rasties jebkurā vietā uz ķermeņa. Orgāns, ko skar zvīņēde, pamatā ir āda, bet saistītie procesi notiek vairākās citās orgānu sistēmās.

Pamats zvīņēdes attīstībai ir cilvēka gēnu kopums, ko pēta ģenētika. Ir zināmi vairāki gēni, kas ir atbildīgi par zvīņēdes attīstību. Zvīņēde ir būtiska ģenētiska komponente, un slimības attīstībā iedzimtībai ir liela nozīme (60–90 %). Dažādi gēni nosaka dažādas, pat ļoti atšķirīgas slimības formas un izpausmes. Šīs slimības rašanās un progresēšana ir saistīta ar IL-23/IL-17 asi un ietver vairāku imūnšūnu patoloģisku aktivāciju un mijiedarbību, kā arī ģenētisku noslieci (predispozīciju) un vides faktoru izraisītājus. Cilvēka organismā iespējama zvīņēdes gēnu klātbūtne, bet svarīgi ir arī apkārtējās vides faktori, kas spēj aktivēt šos gēnus. Visbiežāk tie ir stress un klimatiskie apstākļi. Pastāv arī daudzi citi ārējās vides faktori, kas spēj ietekmēt gēnu aktivāciju: dažādas infekcijas (visbiežāk streptokoku infekcija gados jauniem cilvēkiem), medikamentu lietošana citām organisma vajadzībām, alkohola lietošana un citi.

Zvīņēdes visbiežāk un plašāk skartais cilvēka organisma orgāns ir āda, bet zvīņēde nav tikai ādas slimība. Tā var skart arī ādas derivātus, piemēram, nagus, var izpausties uz gļotādas un bojāt locītavas. Zvīņēdei kā organisma autoimūnajai slimībai ir pavadošas slimības dažādās orgānu sistēmās. Tādus pavadošos stāvokļus sauc par komorbiditātēm, un tās var skart aknas, sirdi un asinsvadus, gremošanas un vielmaiņas sistēmu. Šī slimība nav lipīga, un, lai gan tā nav izārstējama, ir pieejamas ārstēšanas metodes simptomu mazināšanai. Zvīņēdes aprūpei bieži nepieciešama multidisciplināra pieeja, kad vienlaikus iesaistās vairāku specialitāšu ārsti.

Zvīņēdei ir daudzas formas, un tā izskata ziņā bieži līdzinās citām dermatoloģiskām saslimšanām.

• parastā psoriāze – biežākā slimības forma;
• pilienveida psoriāze;
• pustulārā psoriāze;
• inversā psoriāze;
• eritrodermiskā psoriāze;
• nagu psoriāze (latīņu onychia psoriatica, psoriātiskā onīhija);
• locītavu psoriāze (psoriātiskais artrīts).

• Ziemas forma – kad zvīņēde paasinās rudens un ziemas mēnešos; tā ir izskaidrojama ar Saules ultravioleto (UV) staru trūkumu un mitro, auksto laiku. Tieši šī forma dominē Latvijas iedzīvotāju vidū.
• Vasaras forma – kad zvīņēde paasinās tieši pavasarī un vasarā. Šīs formas provocējošais faktors ir Saules insolācija – Saules redzamais un UV starojums.

• vieglas gaitas zvīņēde – skarti mazāk par 5 % no ķermeņa virsmas (1 % ir pacienta vienas plaukstas laukums);
• vidēji smagas gaitas zvīņēde – skarti 5 % līdz 10 % no ķermeņa virsmas;
• smagas gaitas zvīņēde – 10 % procenti no ķermeņa virsmas vai vairāk.

Dermatologi praktiskajā darbā un zinātniskajos pētījumos pielieto dažādas metodes zvīņēdes smaguma pakāpes noteikšanai. Viena no izplatītākam metodēm ir PASI indekss (psoriasis area and severity index jeb zvīņēdes laukuma un smaguma pakāpes indekss). Indekss ņem vērā četras ķermeņa daļas. Tās ir: galva un kakls, augšējās ekstremitātes, ķermenis (rumpis) un apakšējās ekstremitātes. Katrai ķermeņa daļai novērtē zvīņošanos, apsārtumu un ādas infiltrācijas izpausmes. Šāds novērtējums pietiekami objektīvi izvērtē slimības smaguma pakāpi, bet neizvērtē, piemēram, pacienta (cilvēka) dzīves kvalitātes rādītājus. Tāpēc zvīņēdes klasifikācijai pielieto arī citas metodes, piemēram, pacienta dzīves kvalitātes rādītājus, kas ir svarīgi terapijas (ārstēšanas) izvērtēšanai.

Zvīņēdi raksturo pēc trim svarīgiem simptomiem uz ādas: zvīņošanās, apsārtuma un niezes. Katrs no simptomiem var izpausties ar dažādu intensitāti.

Parastā psoriāze – dažādās ķermeņa daļās uz ādas; asi norobežotas, dažāda izmēra sārtas līdz tumši sarkanas pangas, klātas ar baltām zvīņām. Biežāk uz elkoņiem, ceļgaliem, muguras jostas rajonā, arī galvas matainā daļā. Nereti ceļgali un elkoņi ir vienīgā vieta, un tos sauc par dežūrtraipiem (psoriasis patches).

Pilienveida psoriāze – pusaudžiem un gados jaunākiem cilvēkiem, biežāk pēc pārslimotas angīnas; uz ādas līdz 10 mm diametrā sarkanas, asi norobežotas pangas ar smalkām, baltām zvīņām.

Pustulārā psoriāze – gados vecākiem cilvēkiem izsitumi uz plaukstām vai pēdām, vai uz ķermeņa. Šī psoriāzes forma atgādina sīkus strutu pūslīšus, tāpēc tās nosaukumā ietverts vārds “pustulārā”. Retāk novēro psoriāzes formu, kas izpaužas ar neskaitāmiem sīkiem strutu pūslīšiem lielos ādas laukumos.

Inversā psoriāze – dažāda vecuma pacientiem. Sarkani, biežāk plakani plankumi krokās – padusēs, cirkšņos, zem krūtīm. Visbiežāk virsmā nav zvīņu.

Eritrodermiskā psoriāze – smaga forma, kad gandrīz visa āda ir iesaistīta psoriātiskā procesā. Visbiežāk izteikts sārtums vai zilganas krāsas āda un izteikta nieze.

Nagu psoriāze – stāvoklis, kad psoriātiskais process notiek naga augšanas zonā (matricē) un ir novērojamas naga izmaiņas, visbiežāk sīkas iedobes (uzpirksteņa nags), iespējamas naga krāsas izmaiņas, tā saucamie “laša traipi” un naga atdalīšanās no naga gultnes. Nags vai nagi kļūst drūpošs/-i. Iespējamas situācijas, kad novēro tikai nagu psoriāzi bez skartas ādas. Bieži mēdz būt nagu bojājums un locītavu sāpes, kas liecina par psoriātisko artrītu.

Locītavu psoriāze (psoriātiskais artrīts) – psoriāzes slimība, kas skar locītavas. Parasti to pavada sāpes un locītavu deformācijas.

Zvīņēdei ir dažāds slimības raksturs un gaita, un pacientiem ir nepieciešamas dažādas ārstēšanas metodes. Mūsdienas tiek lietoti lokālas (uz ādas aplicējami) darbības medikamenti, fototerapija ar UV stariem, standarta sistēmiskā (iekšķīgi) terapija, bioloģiskie medikamenti un tā saucamie mazo molekulu inhibitori. Nozīmīga ir ādas kopšana, kūrortterapija, psihoterapija un pavadošo organisma slimību ārstēšana.

Pasaulē zvīņēdes skarto cilvēku skaits varētu būt ap 60 miljoniem. Dažādos kontinentos pastāv ievērojama atšķirība slimības izplatības rādītājos. Augstākie rādītāji Eiropā ir Skandināvijas valstīs un Baltijā. Zvīņēde nav letāla un lipīga slimība, bet tā ievērojami ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Starp dermatoloģiskajām saslimšanām tās ietekme ir viena no lielākajām.

Zvīņēdi pēta, cenšoties noskaidrot dažādus gēnus pārmantojamībai. Vislielākie pētnieciskie darbi tiek veikti jaunu medikamentu izstrādē dažādu zvīņēdes formu ārstēšanai.

Daži ievērojamākie pētnieki: Heinrihs Aušpics (Heinrich Auspitz), Austroungārijas dermatologs, 19. gs. aprakstīja Aušpica fenomenu (punktveida asiņošana pēc zvīņu noņemšanas), kas ir klasiska zvīņēdes pazīme; Ferdinands fon Hebra (Ferdinand von Hebra) – austriešu ārsts, viens no dermatoloģijas pamatlicējiem, sistematizēja zvīņēdi kā atsevišķu slimību; Kristians Reihs (Kristian Reich) – starptautiski atzīts vācu klīniskais pētnieks, kurš piedalījies IL-17 un IL-23 inhibitoru klīniskajos pētījumos; Diamants Tači (Diamant Thaçi) – Vācijā praktizējošs eksperts smagas zvīņēdes ārstēšanā un jauno terapiju efektivitātes izvērtēšanā. Ievērojamas zvīņēdes pētniecības iestādes ir Hārvarda Medicīnas skolas Brigama un Sieviešu hospitālis (Harvard Medical School / Brigham and Women’s Hospital); Mičiganas Universitātes Dermatoloģijas nodaļa (University of Michigan / Department of Dermatology); Londonas Karaliskā koledža / Svētā Jāņa Dermatoloģijas institūts (King’s College London / St John’s Institute of Dermatology); Karolinskas institūts (Karolinska Institutet).

Pastāv dažādi farmācijas un klīnisko pētījumu centri. Zvīņēdes pētniecībā būtiska nozīme ir sadarbībai ar farmācijas kompānijām Novartis, AbbVie, Pfizer, Janssen.