Pēc Hornbostela-Zaksa (Hornbostel–Sachs) mūzikas instrumentu klasifikācijas, klasiskā ģitāra ir hordofons (chordophone) (321.)

Pētniekiem ir dažādi viedokļi par ģitāras pirmsākumiem. Jau no 13. gs. Ibērijas pussalā bez lautas parādījās strinkšķināmie stīgu instrumenti, kurus latīniski dēvēja par cithara. Drīz arī Francijas un Anglijas teritorijā parādījās giternas (angļu gittern, spāņu guiterne, franču guiterre). Pārsvarā šos instrumentus izmantoja laicīgās mūzikas atskaņošanai, un vizuāli tie bija diezgan dažādi. Tiem bija trīs vai četri stīgu pāri, kuri bija izgatavoti no aitu zarnām. Senās mūzikas pētnieks Īans Pitavejs (Ian Pittaway) uzskata, ka ģitāra faktoloģiski attēlos pirmo reizi konstatēta 15. gs. beigās. To dēvē par renesanses ģitāru. Tā vairāk bija izplatīta Itālijā, Francijā un Spānijā. Uz tās spēlēja pavadījumu dejām un vokālam.

17. gs.  radās spāņu baroka ģitāra, kurai jau bija lielāks korpuss. 17. gs. beigās ģitāras basa stīgas visā garumā sāka aptīt ar metāla stieplīti, kas uzlaboja skanējumu. 18. gs. spāņu ģitāra ieguva sešas stīgas. Šajā laikā ģitāra kļuva par kamermūzikas un solo instrumentu aristokrātu aprindās.

Instruments tika pilnveidots, līdz 1854. gadā spāņu meistars Antonio de Torress (Antonio de Torres Jurado) radīja to ģitāru, kura pazīstama mūsdienās ar nosaukumu “klasiskā ģitāra”. Salīdzinot ar agrākām ģitārām, A. de Torresa instrumentiem bija lielāks un platāks korpuss, jauna korpusa iekšējo stiprinājuma sistēma, plānāka augšējā deka, kas kopumā radīja sabalansētu, tembrāli bagātu un apjomīgāku skaņu.

Šie instrumenti 19. gs. radīja pamatu modernajai klasiskajai ģitārai gan pēc formas, gan pēc skaņas īpašībām. Kopš tā laika ģitāras dizains un būve ir attīstījusies vairākos virzienos, bet galvenās idejas, ko ieviesa A. de Torress, joprojām ir saglabājušās. A. de Torresa skolnieks Hosē Ramiress (José Ramírez I) Madridē nodibināja savu ģitāras būves darbnīcu, kas kļuva par svarīgu centru spāņu ģitāras attīstībā un kura darbojas joprojām. Viens no nozīmīgākajiem klasikās ģitāras meistariem 20. gs. ir Hermans Hauzers (Hermann Hauser I), kurš strādāja Vācijā. H. Hauzers sadarbībā ar ģitāristu Andresu Segoviju (Andrés Segovia) 1937. gadā radīja ģitāru Hauser 1, kura kļuva par vienu no visu laiku nozīmīgākajiem klasiskās ģitārās modeļiem. Mūsdienās nozīmīgākie klasisko ģitāru ražotāji ir tādi uzņēmumi kā Ramirez, Alhambra, Cordoba, Yamaha, Manuel Rodriguez, Kohno, Bernabé un citi.

Klasiskās ģitāras galvenās daļas ir korpuss, grifs un stīgas.

Korpuss (body) klasiskajām ģitārām sastāv no rezonējošas koka kārbas, kurai ir augšējā, sānu un apakšējā apmale jeb deka (deck). Augšējo deku (virsmu) (soundboard) mēdz izgatavot no divdaļīgi salīmēta egles vai ciedra koka. Klasiskajām ģitārām augšējā deka ir ar plakanu virsmu. Apakšējo deku (back) izgatavo no cietāka koka: kļavas, palisandra, cipreses. Lētām ģitārām korpusu izgatavo no finiera saplākšņa vai lamināta. Skaņas tembru visvairāk ietekmē tieši augšējā deka. Tās centrā ir apaļš rezonanses atvērums (sound hole), kura malas izrotātas ar dekoratīvu zīmējumu (rosette). Klasiskās ģitāras korpusi ir krāsoti un lakoti. Korpusa rezonansi un skaņas tembru ietekmē tā iekšpusē esošā koka vēdekļa veida (fan bracing) koka stiprinājumi.

Grifs (neck) sastāv no grifa un korpusa savienojuma daļas (heel), grifa galvas (headstock), kurā iestiprināti stīgu spriegotāji (machine heads), un darba virsmas (fingerboard, fretboard) ar grifa iedaļām. Klasiskajai ģitārai grifa darba virsma ir plakana. Grifa garums parasti ir 650 mm, platums 52–54 mm, biezums 21–23 mm. To mēdz izgatavot no skābarža, kļavas, sarkankoka, darba virsmu – no ebena vai rožkoka. Uz grifa ir pustoņiem atbilstošas iedaļas, kas tiek precīzi fiksētas ar īpašiem, darba virsmā iestiprinātiem metāla stienīšiem (fret). Latvijā tos bieži dēvē par ladām (no krievu лады). Klasiskajām ģitārām visbiežāk ir 19 grifa iedaļas.

Klasiskajām ģitārām ir sešas stīgas (strings), un tās ir izgatavotas no neilona. Tām ir “silts, maigs” tembrs. Salīdzinot ar metāla stīgām, tām ir daudz mazāks spriegums. Stīgas tiek numurētas pēc resnuma. Vistievākā ir pirmā stīga. Sastopamas arī fluoroglekļa (fluorocarbon) stīgas, kas nodrošina spalgāku skaņas tembru. Augšējās trīs (treble) smalkās stīgas var būt caurspīdīgas vai melnas. Savukārt apakšējās trīs zemo toņu stīgas izgatavotas no neilona serdeņa, kurš aptīts ar metālisku tinumu., kurš var būt no sudraba sakausējuma (silver-plated copper), vai zelta vara (gold-plated copper) materiāla. Stīgas rezonējošo daļu sauc par ģitāras menzūru. Klasiskajām ģitārām tās balstās uz slieksnīša (nut), kurš iestiprināts koka paliktnī, aiz kura stīgu gali ir sasieti mezglā. Otrā galā, aiz grifa slieksnīša, stīgas ir uztītas uz spriegotājiem, ar kuru palīdzību tās uzskaņo. Slieksnīši var būt izgatavoti no plastmasas, kaula, koka un grafīta. Uzliekot ģitārai jaunas neilona stīgas, tās sākumā nevar precīzi uzskaņot, jo nospriegojuma dēļ tās drīz zaudē vajadzīgo skaņas augstumu, tādēļ ģitāra ir jāuzskaņo vairākas reizes, līdz stīgas optimāli nostiepjas. 

Klasiskās ģitāras var klasificēt pēc vairākiem parametriem.

Pēc kopējā izmēra klasiskās ģitāras klasificē šādi: 1/8 ģitāra, 1/4 ģitāra, 1/2 ģitāra, 3/4 ģitāra, 4/4 ģitāra (mazākās paredzētas bērniem).

Iesācēju līmeņa ģitārām ir laminēts koks, sintētiski elementi, vienkāršs skanējums, zemāka izturība. Tās paredzētas skolēniem, hobijam. To cena ir 50–200 eiro (2026).

Studentu līmeņa ģitārām augšējā deka no ciedra vai egles, pārējās no finiera vai lētāka koka. Šīs ģitāras paredzēta mūzikas skolu audzēkņiem. To cena ir 200–700 eiro (2026).

Pusprofesionālā līmeņa ģitārām augšējā deka arī ir no ciedra vai egles. Tās ir kvalitatīvs roku darbs un paredzētas augstāko mūzikas iestāžu audzēkņiem. To cena ir 700–1500 eiro (2026).

Profesionālā līmeņa ģitārām (koncertģitāras) ir izcila skaņa, līdzsvarota dinamika. Tās ir roku darbs un ir no augstas kvalitātes koka. Tām ir personalizēta uzbūve. To cena ir 1500–8000 eiro (2026).

Meistaru būvētas ģitāras ir īpaši pasūtītas ģitāras no izmeklētas koksnes, ar unikālu dizainu un rezonansi. To cena ir 3000–15000 eiro (2026).

Ģitāra atrodas sēdoša ģitārista priekšā, novietota uz kreisās kājas, atbalstot korpusu pret labo kāju un ķermeni. Zem kreisās kājas tiek izmantots speciāls soliņš vai īpašs, pie korpusa piestiprināts statīvs (ergoplay). Tas ļauj turēt ģitāru ar uz augšu pavērstu grifu, nodrošinot tam ērtu kreisās rokas piekļuvi. Ģitāras spēles laikā mūziķis ar kreisās rokas pirkstiem piespiež stīgas pie grifa iedaļām un ar labās rokas pirkstiem ieskandina stīgas, izmantojot dažādus ģitāras spēles paņēmienus.

Rokas apakšdelms tiek novietots uz augšējās dekas tā, lai to var šūpot, un, pirkstgaliem pieskaroties pie stīgām, plaukstas virspusē veidotos tā saucamais ābolītis. Galvenais labās rokas spēles paņēmiens ir stīgu ieskandināšana, ko veic ar nagiem. Klasiskajā ģitārspēlē izšķir divus ieskandināšanas paņēmienus – tirando (pirksts pēc stīgas ieskandināšanas paliek gaisā) un apojando (pirksts pēc stīgas ieskandināšanas atbalstās uz nākamās stīgas) Labās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus:

• īkšķis – p (spāņu pulgar);
• rādītājpirksts – i (spāņu indice);
• vidējais pirksts – m (spāņu medio);
• zeltnesis – a (spāņu anular);
• mazais pirksts – 1) c (spāņu chiquito), 2) e (spāņu extremo).

Ģitāras grifs tiek turēts no apakšas, atbalstot grifu no aizmugures ar īkšķi. Pārējie kreisās rokas pirksti spēles laikā tiek lietoti uz grifa darbavirsmas, lai piespiestu stīgas pie grifa iedaļām. Galvenās pirkstu kustības ir precīza stīgas piespiešana un noņemšana no grifa iedaļas. Spiedienu var veikt ar pirksta galiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu ir perpendikulārs), pirksta spilventiņu (naga falangas stāvoklis pret grifu veido šauru leņķi, noslāpējot blakus esošo stīgu). Paņēmienu, kad ar vienu pirkstu piespiež vairākas stīgas, sauc par barē (barre). Rokas stāvokli noteiktā grifa vietā sauc par pozīciju un tās pārvietošanu – par pozīcijas maiņu. 

Kreisās rokas pirkstiem notācijā izmanto šādus apzīmējumus: 

• īkšķis – Th. (thumb);
• rādītājpirksts – 1.;
• vidējais pirksts – 2.;
• zeltnesis – 3.;
• mazais pirksts – 4.

Ģitāras nošu pierakstā vienmēr tiek veikta transpozīcija. Notis ar vijoles atslēgu tiek pierakstītas oktāvu augstāk, nekā tās atskaņo, lai izvairītos no liela skaita apakšējo palīglīniju. Ar romiešu ciparu apzīmē kreisās rokas pozīciju, ar ciparu – kreisās rokas pirkstu, bet aplītī ietverts cipars nozīmē stīgu. Izpildot gammu pasāžas, parasti katra pirksta novietojums pozīcijā uz grifa atbilst vienas grifa iedaļas attālumam. Lielāko skaņu daļu no pieejamajām notīm uz ģitāras var nospēlēt vairākos veidos. Piemēram, otrās oktāvas mi var spēlēt uz 1. brīvās stīgas, 2. stīgas 5. grifa iedaļas, 3. stīgas 9. grifa iedaļas, 4. stīgas 14. grifa iedaļas, 5. stīgas 19. grifa iedaļas. Turklāt katra stīga šai notij dod citu tembru. Tāpēc vienu un to pašu mūziku var spēlēt dažādās pozīcijās. Pirkstu izvietojums mūzikas izpildījuma laikā tiek saukts par skaņdarba aplikatūru. 

Klasiskās ģitāras nelielie izmēri, pieejamība, funkcionalitāte ļāvusi tai pakāpeniski ieņemt savu lomu mūzikas vēsturē. 19.gs beigās tā skanēja salonos kā pavadošais un solo instruments. Ar klasisko ģitārspēli pārsvarā saistās senās mūzikas izpildīšana, kuru atskaņo tādā manierē, kura raksturīga konkrētā repertuāra laikmetam, precīza nošu izpilde, kā to ir uzrakstījis komponists, bez improvizācijas elementiem. Nozīmīgs ģitārists un komponists bija Fransisko Tarrega (Francisco de Asís Tárrega y Eixea). Viņš izveidoja pamatu modernajai klasiskās ģitāras tehnikai. Viņa skolēni sāk pasniegt ģitārspēli profesionālā līmenī. Uz klasikās ģitāras ir iespējams spēlēt daudzbalsību, līdzīgi kā uz klavierēm, un tā var būt gan solo, gan pavadošais instruments. Nozīmīgākais 20. gs. klasiskais ģitārists (izpildītājs) bija A. Segovija. Viņš popularizēja klasisko ģitāru kā nopietnu koncerta instrumentu, 20. gs. 30.– 60. gados sākot uzstāties lielajās koncertzālēs un pasūtot komponistiem jaunu mūziku, kā arī radot jaunus aranžējumus, tādējādi paplašinot repertuāru. Mūsdienās klasiskā ģitāra ir pilnvērtīgs akadēmiskais instruments. 20.–21. gs. klasisko ģitāru izmanto tādos mūzikas stilos kā akadēmiskā mūzika, bosa nova (latīņamerikāņu mūzika), flamenko, pasaules mūzika, kino un teātru mūzika, solo dziesmu (romanču un balāžu) žanrā un citur.

Nozīmīgākie klasiskās ģitārmūzikas autori un izpildītāji 18.–19. gs. bija Ferdinando Karulli (Ferdinando Carulli), Mauro Džuliāni (Mauro Giuliani), Mateo Karkasi (Matteo Carcassi), Fernando Sors (Fernando Sor) un F. Tarrega. Viens no slavenākajiem 20. gs. izpildītājiem ir A. Segovija, kuram mūziku rakstīja brazīliešu komponists Eitors Vila-Lobušs (Heitor Villa-Lobos).

Arī komponistu Izāka Albenisa (Isaac Manuel Francisco Albéniz y Pascual), Manuela de Faljas (Manuel de Falla) mūzikai ir būtiska vieta klasisko ģitāristu repertuārā. Nozīmīgs ir “Aranhuesas koncerts” (Concierto de Aranjuez), kuru 1939. gadā sarakstījis spāņu komponists Hoakins Rodrigo (Joaquín Rodrigo Vidre). Viens no mūsdienu zināmākajiem latīņamerikas ģitārmūzikas komponistiem ir kubietis Leo Brauers (Leo Brouwer). 

Labākie akadēmiskie izpildītāji ir Džulians Brīms (Julian Alexander Bream), Narsiso Jepess (Narciso Yepes), Džons Viljamss (John Williams), Deivids Rasels (David Russel), Šārona Isbina (Sharon Isbin), Eliots Fisks (Eliot Fisk), Kazuhito Jamašita (山下 和仁, Yamashita Kazuhito), Kristofers Pārkenings (Christopher Parkening), Pepe Romero (Pepe Romero), Marcins Dilla (Marcin Dylla), Rolands Dīenss (Roland Dyens), Ana Vidoviča (Ana Vidović), Stefānija Džounsa (Stephanie Jones) un citi. 

Latvijas ievērojamākie ģitāristi – Vladimirs Kudrins, Miks Akots, Kaspars Zemītis, Modris Baumanis, Andrejs Grimms, Māris Kupčs, Ņikita Košeļevs, Vadims Geiko.

Latvijā mūziku klasiskajai ģitārai komponējuši Pēteris Vasks, Romualds Jermaks, K. Zemītis un citi.