“Otello” ir V. Šekspīra traģēdija par Venēcijas mori Otello, kurš greizsirdības dēļ nonāvē savu mīļoto. Šis iestudējums ir nozīmīgs, jo V. Šekspīra traģēdiju pārvērš baleta valodā, izceļot psiholoģiski sarežģīto greizsirdības un manipulācijas tēmu caur kustību un mūziku.

Baleta “Otello” sižets seko V. Šekspīra traģēdijas galvenajām līnijām, uzsverot galveno varoņu psiholoģisko attīstību un attiecību dramatismu. Iestudējums risinās traģisks stāsts par kaisli, manipulāciju un sabrukumu.

Venēcijas armijas ģenerālis Otello, atgriezies no uzvaras karā, svin laulības ar Dezdemoni. Sākotnēji valda harmonija, taču tajā nemanāmi ielaužas spriedze. Jago – Otello padotais, kuru grauž aizvainojums un greizsirdība, – sāk savu viltīgo plānu, lai iznīcinātu ģenerāli, radot šaubas par Dezdemonas uzticību. Caur vairākām psiholoģiski intensīvām ainām tiek atainota Otello iekšējā cīņa – viņa mīlestība sāk pārvērsties greizsirdībā, kļūst arvien lielāka, pieaugot līdz apsēstībai. Jago nostiprina savu varu pār Otello, izmantojot Dezdemonas kabatlakatiņu kā “pierādījumu” viņas neuzticībai. Notikumi sasniedz kulmināciju, kad Otello, greizsirdības plosīts, zaudē saprātu un nonāvē Dezdemoni. Patiesība nāk gaismā tikai pēc traģēdijas – Jago tiek atmaskots, un Otello, pārņemts nožēlas, sev atņem dzīvību. 

V. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” (Othello, the Moor of Venice), kas tapusi 17. gs. sākumā, 1808. gadā Neapolē dejas versiju radīja horeogrāfs Luī Ksavjē Enri (Louis-Xavier Henri). Viņa darbs pie pantomīmbaleta “Otello” ir dokumentēts tikai fragmentāri. Viņa iestudējums bija viens no pirmajiem mēģinājumiem tulkot V. Šekspīra dramatisko materiālu baleta valodā, izmantojot klasiskā baleta tehniku un estētiku. Lai gan par šo darbu saglabājies maz ziņu, tas iezīmē agrīnos centienus dramatizēt baletu un meklēt teātra un dejas saskarsmes punktus. 1818. gadā itāļu baleta mākslinieks Salvatore Vigano (Salvatore Viganò) radīja “Otello” iestudējumu opernamā La Scala (Teatro alla Scala). Mūziku komponēja Džovanni Pačīni (Giovanni Pacini). Šī versija tika radīta pirms Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operas “Otello”, kas parādījās tikai 1887. gadā. S. Vigano ar “Otello” demonstrēja, kā balets var būt ne tikai estētisks priekšnesums, bet arī līdzeklis sarežģītu psiholoģisku un traģisku tēmu atspoguļošanai – tas bija solis uz nopietnu baleta dramaturģiju, kas ietekmēja vēlākus horeogrāfus visā Eiropā.

S. Vigano horeogrāfija būvēta uz simbolisku žestu un rakstura izcelšanu caur klasiskā baleta tehniku, tā veicinot daudzu 19. gs. baletu dramaturģiskā satura attīstību. Tā kā šī iestudējuma partitūra un kopija nav saglabājusies, to uzskata par vēsturisku posmu klasiskās kustības transformācijā, tomēr tā ietekme uz vēlākajām versijām bija nenoliedzama.

Meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Limón) 1949. gadā radīja 20 minūšu garu izrādi “Mora pavana” (The Moor’s Pavane) ar Henrija Pērsela (Henry Purcell) mūziku. Izrāde balstīta uz V. Šekspīra traģēdiju “Otello”. Tās pirmizrāde notika Amerikas dejas festivālā Konektikutas koledžā (Connecticut College). H. Limons izvēlējās lakonisku, simbolisku horeogrāfiju, koncentrējoties uz četru varoņu (Otello, Dezdemona, Jago un Emīlija) psiholoģisko dinamiku. Darbs izceļas ar klasiskas pavanas formas lietojumu kā dramatisku struktūru, un tas tiek uzskatīts par vienu no emocionāli piesātinātākajiem un ikoniskākajiem modernās dejas darbiem 20. gs. Izrāde tiek iestudēta līdz pat mūsdienām. Viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem pēc H. Limona, bija arī baletdejotājs Rūdolfs Nurejevs (Рудoльф Хамeтович Нуреев). R. Nurijeva interpretācija piešķīra tēlam intensīvu dramatismu un fizisku spriegumu, paplašinot klasiskā dejotāja robežas modernās dejas kontekstā. 1958. gadā gruzīnu baleta mākslinieks, horeogrāfs un pedagogs Vahtangs Čabukiani (ვახტანგ მიხეილის ძე ჭაბუკიანი) iestudēja “Otello” (ოტელო) Tbilisi Operas un baleta valsts akadēmiskajā teātrī (თბილისის ოპერისა და ბალეტის სახელმწიფო აკადემიური თეატრი). 1960. gadā tika radīta baletfilma “Otello” ar komponista Aleksija Mačavariani (ალექსი დავითის ძე მაჭავარიანი) mūziku. Filmas režisors V. Čabukiāni. Filmā V. Čabukiani pats tēloja Otello lomu.

Baletu “Otello” iestudējis arī laikmetīgā baleta horeogrāfs Džons Neimeijers (John Neumeier). Viņa versijā izmantota Arvo Pērta (Arvo Pärt), Alfrēda Šnitkes (krievu Альфрeд Гaрриевич Шнuтке, vācu Alfred Schnittke) un Nanā Vaskonselusa (Naná Vasconcelos) mūzika. Pirmizrāde notika Hamburgas baletā (Hamburg Ballett) 1985. gadā. Dž. Neimeijera horeogrāfija ir emocionāli dziļa un inteliģenta, bieži balstīta simbolos, literatūras atsaucēs un psiholoģiskos zemtekstos. Viņš savā interpretācijā akcentē Otello iekšējo cīņu, identitātes un nodevības tēmas, savienojot klasiskās un laikmetīgās dejas elementus. Iestudējums izceļas ar dramaturģisku izsmalcinātību un muzikālo daudzslāņainību. 1997. gadā Amerikas Baleta teātrī (American Ballet Theatre, ABT) un Sanfrancisko baletā (San Francisco Ballet) “Otello” iestudēja Lars Lubovičs (Lar Lubovitch) ar Eliota Goldentāla (Elliot Goldenthal) mūziku. L. Luboviča horeogrāfija apvieno klasisko baletu ar mūsdienu dejas plastiku, veidojot vizuāli bagātu un emocionāli dinamisku skatuves darbu. E. Goldentāla dramatiskā un kinematogrāfiskā mūzika palīdz veidot spriedzi, savukārt L. Lubovičs izceļ attiecību sarežģītību starp varoņiem un attīsta stāstu caur kustību un vizualizāciju. Šis iestudējums ir viens no nozīmīgākajiem laikmetīgajiem klasiskā baleta mēģinājumiem interpretēt V. Šekspīru 20. gs. beigās.

“Otello” (The Tragedy of Othello, the Moor of Venice) ir V. Šekspīra traģēdija piecos cēlienos. Tiek uzskatīts, ka Šekspīrs to sarakstījis ap 1603. gadu. Lugas sižets veidots pēc Džovanni Batistas Džiraldi (Giovanni Battista Giraldi; darbus publicēja ar pseidonīmu Sintio, Cintio) 1565. gadā iespiestās noveles “Moru kapteinis” (Un Capitano Moro).

2012. gadā balets “Otello” tika iestudēts Latvijas Nacionālajā operā (kopš 2015. gada – Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) horeogrāfes Allas Sigalovas (Aлла Михайловна (Моисеевна) Сигaлова) interpretācijā. Balets veidots divos cēlienos un 17 ainās. Tā pirmizrāde notika 18.10.2012.

A. Sigalovas baleta versija ir mūsdienīga, emocionāli ekspresīva un mākslinieciski provokatīva interpretācija, kurā caur kustību tiek risinātas tādas tēmas kā mīlestība, greizsirdība, nodevība, cilvēcība, uzvara un aizspriedumi. Izrādes muzikālais materiāls apvieno dažādu komponistu darbus, sapludinot klasiskās mūzikas estētiku ar laikmetīgām izteiksmes formām, veidojot daudzslāņainu un dramaturģiski spēcīgu partitūru. A. Sigalovas horeogrāfija koncentrējas uz iekšējo psiholoģisko spriedzi un varoņu attiecību dinamiku, akcentējot gan individuālo, gan sabiedrisko konfliktu būtību.

Iestudējumā skan Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach), mūzikas novatora Jaņa Ksenaka (Iannis Xenakis), kā arī 20. gs. armēņu simfoniskās mūzikas autora Aveta Terterjana (Ալֆրեդ “Ավետ” Տերտերյան) mūzika. Izrādes muzikālais noformējums skan ierakstā. Scenogrāfiju veidojis Andris Freibergs. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Gaismu mākslinieks Dmitrijs Budkins (Дмитрий Будкин). Video māksliniece Ineta Sipunova.