Šī joma sniedzas tālāk par tradicionālajiem divpusējiem salīdzinājumiem un reģionāliem pētījumiem, ar nolūku izmantot savienojošus, savītus un salīdzinošus analītiskos ietvarus senās vēstures izpratnei globālā mērogā. Šī pieeja cenšas izgaismot, kā galvenās pirmsmodernās sabiedrības, piemēram, Romas impērija, Cjiņu dinastijas (ķīniešu 秦朝, piņjins Qíncháo) un Haņu dinastijas (ķīniešu 漢朝 / 汉朝, piņjins hàncháo) Ķīna, Persijas, Ēģiptes un Indijas civilizācijas, bija saistītas komerciālā, jūras, militārā un institucionālā mijiedarbībā. Galvenais mērķis ir pārskatīt eirocentriskās perspektīvas vēsturē un senajā pasaulē, integrējot zinātniskos darbus no dažādiem pasaules reģioniem. Šīs jomas zinātnieki turklāt pēta līdzības un atšķirības starp dažādām attālām politiskām vienībām (pilsētvalstīm globālā mērogā, pierobežas teritorijām un robežainavām, reliģiskajām sistēmām, vai arī, piemēram, seksualitāti, erotiku un keramiku).

Šī koncepcija radās, reaģējot uz senās vēstures pētījumu sadrumstalotību, kas bieži vien aprobežojās ar divu reģionu salīdzinošu analīzi (piemēram, Roma un Ķīna, Grieķija un Persija) vai izolēja atsevišķus reģionālus pētījumus (piemēram, Mezoamerikas, Āfrikas vai Dienvidāzijas pētījumus). Zinātnieki meklēja sistēmu, kas spētu aptvert mijiedarbību starp impērijām un tā dēvēto tālsatiksmes apmaiņas tīklu reālo mērogu un nozīmi, kam iepriekš tradicionālajos, reģioniem specifiskos vēstures pētījumos netika pievērsta pietiekama uzmanība. Šī koncepcija atspoguļo arī kopējo, uz globalizāciju vērsto tendenci vēstures pētniecībā.

Globālās senās pasaules aptver seno politisko vienību un civilizāciju izpēti plašā ģeogrāfiskā un laika diapazonā, tostarp Šumeru, Ēģipti, Grieķiju, Romu, Persiju, Indiju, Šanu-Džou/Cjiņu-Haņu Ķīnu, maiju civilizāciju, Teotivakanu, Naskas, Čavinas, Noka, Lapitas, Houpvela kultūras.

Šai jomai raksturīga trīs galveno analītisko komponentu piemērošana:

1. savienojošo sistēmu analīze: tālsatiksmes apmaiņas mehānismi, piemēram, tirdzniecības tīkli, valūtas aprite, sociālo institūciju izplatība un militāro tehnoloģiju pārnese, ideju vēsture starp politiskām vienībām;
2. savītās vēstures un to izpēte: kā starpkultūru mijiedarbība aktīvi veidoja un mainīja iesaistīto sabiedrību iekšējo attīstību, tostarp klimata pārmaiņas, slimības, tehnoloģijas un uzskatu sistēmas;
3. salīdzinošā analīze: kopīgu struktūru, sistēmu un līdzību un atšķirību identificēšana, skaidrojot līdzības un atšķirības dažādās politiskajās vienībās, bieži vien paplašinot analīzi ārpus ierastajiem Vidusjūras un Austrumāzijas reģioniem, iekļaujot Āfrikas, Mezoamerikas, Centrālāzijas, Dienvidāzijas un citas pasaules sabiedrības.

Globālo seno pasauļu koncepcijas attīstība oficiāli sākās 21. gs. pirmās desmitgades sākumā ar fundamentāliem zinātniskiem darbiem, īpaši Valtera Šeidela (Walter Scheidel) pētījumiem par impēriju mijiedarbības nozīmi. Šo ierosmi ievērojami veicinājušas vairākas nozīmīgas institucionālas iniciatīvas Ziemeļamerikā un Eiropā, kas ir palīdzējušas definēt šīs jomas metodoloģisko darbības pusi un ģeogrāfisko tvērumu.

Ziemeļamerikā sākotnējās iniciatīvas ietvēra Senās Ķīnas un Vidusjūras impēriju (Ancient Chinese and Mediterranean Empires, ACME) projektu (2005–2014) Stenforda Universitātē (University of Stanford) un vēl joprojām notiekošo Globālās senatnes projektu (Global Antiquities Project) Makgila Universitātē (McGill University). Uz šī pamata vairāki pētniecības centri ir tālāk attīstījuši šo jomu, piemēram, Ņujorkas Universitātes Senās pasaules pētījumu institūts (Institute for the Study of the Ancient World, New York University) ir veltīts seno civilizāciju pētījumu veicināšanai, īpaši uzsverot ekonomisko, reliģisko, politisko un kultūru mijiedarbību starp Vidusjūras, Centrālāzijas un Austrumāzijas sabiedrībām.

Kalifornijas Universitātes Losandželosā (University of California in Los Angeles, UCLA) Globālās senatnes (Global Antiquity) centrs definē savu darbības jomu kā pēc iespējas visaptverošāku, iekļaujot Āfriku, Rietumāziju, Centrālāziju un Austrumāziju, Eiropu, Ameriku un Klusā okeāna reģionu. Centra pētniecībā tiek uzsvērta nepieciešamība pēc elastīga hronoloģiskā tvēruma, ko definē katra atsevišķa kultūra, nevis Eiropas pasaules uzskata perspektīva, un tas piešķir prioritāti tēmām un pētījumu jomām, kas tradicionālajā akadēmiskajā vidē nav pietiekami pārstāvētas.

Brauna Globālās senatnes centrs (Brown Center for Global Antiquity, CGA), kas tika atklāts 2025. gadā, plaši definē “seno” kā “pirmsviduslaiku” vai “agrīnu”. Ģeogrāfiski tas koncentrējas uz globālo pagātni, tostarp Seno Ķīnu, Centrālāziju, Indiju, Rietumāziju, Ēģipti, Vidusjūras reģionu, agrīno islāma un bizantiešu pasauli, kā arī pirmskolumba laikmeta Mezoamerikas un Dienvidamerikas civilizācijām. Brauna Globālās senatnes centrs izteikti atbalsta starpkultūru un starpdisciplināru darbu, kas ņem vērā globāla mēroga parādības.

ARCHAIA (Jeila Universitātes Globālās senās pasaules pētniecības programma, Yale Program for the Study of Global Antiquity; agrāk Jeilas Universitātes Senās un pirmsmodernās pasaules pētījumu iniciatīva, Yale Initiative for the Study of the Ancient and Premodern World) darbojas kā sadarbības, starpdisciplinārs un daudznozaru diskusiju forums. Tā mērķis ir no jauna definēt tradicionālās nozaru robežas, apvienojot literatūras zinātniekus, arheologus, mākslas vēsturniekus un tiesību vēsturniekus, lai veidotu jaunas pētniecības programmas, kas aptver visu pirmsmoderno pasauli, sākot no Vidusjūras līdz Japānai.

Eiropā, Vācijā, Globālās senatnes (Antike Global) pētniecības grupa Frīdriha Aleksandra Universitātē (Friedrich-Alexander-Universität, FAU) Erlangenē un Nirnbergā galvenokārt koncentrējas uz Romas impēriju kā “pirmo globālo impēriju”, kas aptvēra daļas no trim kontinentiem un uzturēja sakarus, kas sniedzās līdz Skandināvijai un Indijai. Šī iniciatīva izmanto hellēnisma un Ahemenīdu (Achaemenid) impērijas kā salīdzinošus modeļus, sistemātiski pētot globalizācijas un kultūras daudzveidības savstarpējo saistību senatnē.

Kopumā šie projekti atspoguļo strauji augošus, starptautiskus zinātniskus centienus no jauna konceptualizēt seno pasauli, izmantojot salīdzinošas, savstarpēji saistītas un globālas perspektīvas.

Globālo seno pasauļu centrālā metodoloģiskā diskusija ir par divpusējo ietvaru dominējošo lomu salīdzinošajā pētniecībā. Daudzos pētījumos joprojām tiek izmantotas divējādības perspektīvas, – jo īpaši salīdzinot Romu un Ķīnu tādās disciplīnās kā lingvistika, mākslas vēsture un filozofija –, tā vietā, lai veiktu plašu daudzpusēju un starpreģionālu analīzi. Zinātnieki, tostarp V. Šeidels, ir secinājuši, ka senatnes vēsture joprojām ir lielā mērā eirocentriska, un agrīno sabiedrību pētījumi ārpus Eiropas un Austrumāzijas bieži vien aprobežojas ar specializētiem teritoriāliem pētījumiem. Šis sadalījums ir ierobežojis patiesi globālu pieeju attīstīšanu senatnes pētniecībā.

Institucionālā līmenī arheoloģijas vai senās vēstures studijas ir sadrumstalotas dažādās akadēmiskajās vienībās. Daudzās universitātēs klasiskās pasaules (Grieķijas un Romas) arheoloģiju un seno vēsturi māca klasisko studiju vai dažos gadījumos mākslas vēstures nodaļās, savukārt Ķīnas arheoloģiju un seno vēsturi parasti māca Austrumāzijas studiju nodaļās. Līdzīgi ir ar Indijas, Dienvidamerikas, Mezoamerikas vai Centrālāzijas arheoloģiju un vēsturi, kas tiek mācīta reģionālo studiju nodaļās. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) arheoloģija parasti atrodas antropoloģijas nodaļās, kur var būt iekļauta arī arheoloģija ārpus Eiropas, bet klasiskā arheoloģija parasti nav pārstāvēta. Eiropā apmācība arheoloģijā bieži tiek organizēta, balstoties uz nacionālajām tradīcijām, un dažas valstis, īpaši Austrumeiropā, Dienvidaustrumeiropā un Centrāleiropā, iekļauj klasisko arheoloģiju plašākās arheoloģijas mācību programmās, vienlaikus piedāvājot nelielu ieskatu vai nemaz neaptverot ārpus Eiropas esošos reģionus, piemēram, Ķīnu, Indiju, Japānu, Centrālāziju, Mezoameriku, Subsahāras Āfriku, Okeāniju un Austrāliju. Ķīnā galvenās akadēmiskās nodaļas galvenokārt koncentrējas uz Ķīnas arheoloģiju. Līdzīgi ir ar Indiju, Centrālāziju, Dienvidameriku vai citiem reģioniem, kuros nerunā angliski, jo tur ir vislielākā interese par vietējo arheoloģiju, mākslas vēsturi vai seno vēsturi.

Globālās senatnes koncepcija tiek rosināta kā teorētisks ietvars, kas spēj risināt šīs institucionālās un disciplinārās atšķirības, veicinot lielāku integrāciju starp akadēmiskajām jomām un reģioniem senās pasaules pētījumos.

Globālo seno pasauļu koncepcijas rašanās ir veidojusi būtisku metodoloģisku ietekmi, apšaubot un kritizējot pētniecisko disciplīnu izolāciju un veicinot sarežģītāku, integrētāku analītisku modeļu attīstību.

Kalifornijas Universitātes Santabarbarā (University of California in Santa Barbara, UCSB) Globālās senatnes (Global Antiquity) pētniecības grupa izceļ salīdzinošās vēsturiskās analīzes izmantošanu hronoloģiski vienlaicīgās sabiedrībās (piemēram, Mezopotāmijā un Egejas jūras reģionā) vai ģeogrāfiski atdalītās sabiedrībās (piemēram, Haņu un Romas impērijās). Turklāt Kalifornijas Universitātes Santabarbarā pētniecības grupa īpašu uzmanību pievērš pētījumiem par to, kā cilvēki visā pasaulē 19.–21. gs. ir iesaistījušies senatnes pētniecībā, to interpretējuši, lai veidotu mūsdienu identitāti.

Globālās senatnes pētniecības grupa Frīdriha Aleksandra Universitātē sniedz vēsturisku dimensiju pašreizējām debatēm par daudzveidību un globalizāciju, analizējot kultūras daudzveidību nevis kā ētisku vai politisku mērķi, bet gan kā kultūrai specifisku sociālo konstrukciju, kas laika gaitā mainījusies transkontinentālās savstarpējās sasaistes kontekstā.

ARCHAIA Jeila Universitātes pētnieki apgalvo, ka mērķis ir uzlabot pamatstudiju izglītību, iepazīstinot studentus ar plašāku intelektuālo pasauli, veicinot izpratni par senatnes vērtību un tās bagātīgo kultūras mantojumu mūsdienu sabiedrībā.

Atkāpjoties no eirocentriskiem pasaules uzskatiem un pievēršoties nepietiekami pārstāvētām tēmām, šī joma veicina decentralizētāku un taisnīgāku skatījumu uz pasaules vēsturi. Šie pētījumi ir izgaismojuši pirmsmoderno tirdzniecības tīklu ekonomisko mērogu un militāro tehnoloģiju pārnesi, piedāvājot bagātāku izpratni par agrīnajām sarežģītajām sabiedrībām.

ASV darbojas vairāki nozīmīgi centri: Ņujorkas Universitātes Senās pasaules pētījumu institūts, Salīdzinošo antīkās pasaules pētījumu un izglītības sadarbības iniciatīva Prinstonas Universitātē (Comparative Antiquity Research and Teaching Collaboration, Princeton University), Globālās senatnes programma Kalifornijas Universitātē Losandželosā, Ziemeļrietumu universitātes Globālo seno pasauļu pētniecības grupa (Northwestern’s Global Antiquities), ARCHAIA (Jeila Universitātē), kā arī Kalifornijas Universitātes Santabarbarā veidotā Globālās senatnes pētniecības grupa. Vēl minama starptautiskā Globālās vēlīnās senās pasaules biedrība (Global Late Antiquity Society). Starptautiskā kontekstā nozīmīga bija arī kopīgā ASV un Singapūras Nacionālās universitātes (angļu National University of Singapore, NUS; malajiešu Universiti Nasional Singapura) iniciatīva – Globālās senās pasaules programma Jeila-NUS koledžā (Yale-NUS College, Kolej Yale-NUS). Brazīlijā, Santakatarinas štatā, atrodas Mithra – Globālās senās vēstures laboratorija (Laboratório de História Antiga Global). Ķīnā nozīmīgi ir vairāki centri: Salīdzinošo senatnes pētījumu centrs (Center for Comparative Study of Antiquity) Honkongā, Senās civilizācijas vēstures institūts (Institute for History of Ancient Civilizations) Čančuņā, kā arī Starptautiskais seno rakstīto kultūru pētniecības centrs (International Center for the Study of Ancient Text Cultures) Beidzjinā. Japānā darbojas Senās Austrumeirāzijas pētniecības centrs Senšū Universitātē (Center for Research in Ancient East Eurasia, Senshu University). Dānijā nozīmīgs ir Kopenhāgenas Universitātes Polisu pētniecības centrs (Københavns universitet, Polis centret). Vācijā darbojas Globālās senatnes pētniecības grupa Frīdriha Aleksandra Universitātē, kā arī Minhenes Seno pasauļu centrs (Münchner Zentrum für Antike Welten). Austrijā, Insbrukas Universitātē (Universität Innsbruck), izveidota pētniecības iniciatīva “Savītās senās pasaules” (Entangled Antiquities). Lielbritānijā nozīmīgs ir Kritisku senās pasaules pētījumu kolektīvs (Critical Ancient World Studies Collective) Ekseterā, Virtuālais vēlīnās senās pasaules centrs (Virtual Centre for Late Antiquity), kā arī Ķīnas-Grieķijas tīkls (Sino-Hellenic Network) Kembridžā. Ungārijā, Budapeštā, darbojas Etveša Lorānda Universitātes Romiešu pasaules un Tālo Austrumu pētniecības grupa (angļu ELTE Roman World and the Far East Research Group, ungāru ELTE Római Világ és a Távol-Kelet Kutatócsoport).