Stejnegera pīle ir vidēji liela pīle. Ligzdo Āzijas austrumu daļā no Altaja līdz Kamčatkai, dienvidos līdz Mongolijai. Izolēta populācija arī Kazahstānas austrumos. Ziemo Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā. Ligzdo nelielu ūdenstilpju apkārtnē boreālajos mežos un tundrā. Pārtiek galvenokārt no gliemjiem, bet ēd arī citus bezmugurkaulniekus un nelielas zivtiņas.

Roberts Ridžvejs (Robert Ridgway) 1887. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Oidemia stejnegeri, taču mūsdienās Stejnegera pīles zinātniskais nosaukums ir Melanitta stejnegeri. Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem μέλας, melas ‘melns’ un νηττα, nitta ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums atvasināts no norvēģu ornitologa Leonharda Hesa Stejnegera (Leonhard Hess Stejneger) uzvārda.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 51–58 cm, svars – vidēji 1020–1437 g tēviņiem un 957 g mātītēm. Vidēji liela pīle. Pēc izskata līdzīga tumšajai pīlei – tēviņam tērps melns, izņemot baltās sekundārās lidspalvas un baltu laukumiņu zem acs. Atšķirībā no tumšās pīles, Stejnegera pīles tēviņam ir mazs, bet labi saskatāms melns paugurs knābja virspusē pie pamata. Mātīte nedaudz atšķiras no tumšās pīles pēc knābja un galvas formas.

Parasti klusa, bet atzīmēts, ka riesta laikā tēviņš izdod svilpojošu saucienu, bet mātītes sauciens ir rupjš un ķērcošs.

Stejnegera pīle ir gājputns.

Ligzdo nelielu ūdenstilpju apkārtnē boreālajos mežos un tundrā, Kazahstānā ligzdo 1760–2300 m augstumā virs jūras līmeņa. Ziemo galvenokārt jūrā, un jaunie putni jūrā pavada visu pirmo dzīves gadu. Nelielā skaitā tiek novērota arī iekšzemē.

Pārtiek galvenokārt no gliemjiem, bet ēd arī vēžveidīgos, tārpus, adatādaiņus, sīkas zivtiņas, saldūdeņos – kukaiņus un to kāpurus. Nelielā daudzumā var ēst arī augus.

Par ligzdošanu salīdzinoši maz informācijas.

Ligzdo atsevišķi vai izklaidus grupās, reizēm kaiju dzimtas putnu kolonijās. Ligzda ir bedrīte uz zemes veģetācijā, trūcīgi izklāta ar apkārtnē pieejamo augu materiālu un dūnām.

Olas ir krēmkrāsas vai dzeltenīgi baltas. Olu izmērs ir 55,4–72,5×35,7–49 mm. Dējumā parasti 6–9 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums nav zināms.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Lidspēju iegūst apmēram 50–55 dienu vecumā.

Ligzdo Āzijas austrumu daļā no Altaja līdz Kamčatkai, dienvidos līdz Mongolijai. Izolēta populācija arī Kazahstānas austrumos. Ziemo Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā no Komandora salām ziemeļos līdz Ķīnas austrumu piekrastei dienvidos. Pasaules populācija sarūk.

Eiropā Stejnegera pīle ieceļo reti.

Latvijā Stejnegera pīle pirmoreiz reģistrēta 2020. gada 11.–13. oktobrī, kad Edgars un Vladimirs Smislovi novēroja vienu tēviņu jūrā pie Kolkas. Līdz 2025. gada beigām kopā 12 novērojumu, lielākoties oktobrī un aprīlī, bet viens novērojums arī septembrī. Domājams, ka Latvijā ieceļo regulāri, bet paliek nepamanīta starp citām Melanitta ģints pīlēm.

Pasaulē Stejnegera pīle nav atzīta par apdraudētu, bet ne Eiropā, ne Latvijā sugas apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Sugu apdraud bojāeja zvejnieku tīklos, turklāt bentisko organismu ieguve var samazināt barības pieejamību. Sugu dažādos veidos varētu ietekmēt klimata pārmaiņas. Sibīrijā sarūk un izzūd ezeri, kas var būt sugai nozīmīgas dzīvotnes. Okeānu paskābināšanās var samazināt gliemju pieejamību, un tie šai sugai ir būtiska barība. Koncentrēšanās spalvu maiņas un ziemošanas vietās padara sugu jutīgu pret naftas noplūdēm un cita veida jūras piesārņojumu. Kopumā naftas un gāzes ieguve Arktikā ir būtisks drauds, kura ietekme varētu pieaugt nākotnē un kā rezultātā tiek degradētas sugas dzīvotnes.

Suga nav iekļauta ne Eiropas Savienības, ne Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.