Latvijas Vienības partija (LVP) tika dibināta 1993. gada 7. februārī, neilgi pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Tā piedalījās 5., 6. un 7. Saeimas vēlēšanās, taču nespēja nostiprināties kā ilgtermiņā ietekmīgs politiskais spēks, un 20. gs. 90. gadu otrajā pusē pakāpeniski izzuda no Latvijas politiskās skatuves. Vēlētājiem partija galvenokārt saistījās ar bijušo kolhoza “Ādaži” vadītāju Albertu Kaulu.

LVP dibināšanas laikā sevi definēja kā politisko organizāciju ar galveno mērķi – atjaunot Latvijas valsti un nodrošināt tās suverenitāti. Partija savā programmā nedefinēja konkrētu ideoloģiju, uz kuru tā balstītos, tomēr statūti un priekšvēlēšanu programmas ietvēra nacionāli orientētu skatījumu. Partijas dibināšanas laikā tika izveidota “Latvijas atjaunotnes programma” 5. Saeimas vēlēšanām, kuras galvenie mērķi balstījās uz Latvijas kā neatkarīgas valsts nostiprināšanu, ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanu. Uzsvars gan “Latvijas atjaunotnes programmā”, gan 6. Saeimas priekšvēlēšanu programmā tika likts uz ekonomisko attīstību un pilsoņu labklājības uzlabošanu, attīstot rūpniecību, tirdzniecību, uzņēmējdarbību, paplašinot darba iespējas un atbalstot darba nespējīgos ļaudis. Saskaņā ar partijas apgalvojumiem tās ārpolitiskie mērķi bija uzturēt neitralitāti un balstīties uz Latvijai izdevīgu ekonomisko sadarbību. Partijas moto 6. Saeimas priekšvēlēšanu programmā bija “Valsts, tauta, darbs”. Partiju var pieskaitīt pie 20. gs. 90. gados Latvijas politikā pastāvošajām populistiskām un līdercentrētām partijām, tās ideoloģija ietvēra pretrunīgus un neīstenojamus apgalvojumus.

1993. gada 7. februārī notika LVP dibināšanas konference, kurā, klātesot atbalstītājiem, tika pieņemts lēmums par jaunās partijas izveidi, pieņemta partijas programma, kā arī partijas statūti un ievēlēti izpildinstitūciju locekļi: partijas priekšsēdētājs, valde un revīzijas komisija. Konferences dienā tika izveidots arī LVP reģistrācijas pieteikums, kurā norādīti 65 sākotnējie dalībnieki. Krasas strukturālas izmaiņas partija pastāvēšanas laikā nepiedzīvoja. LVP frakcija 6. Saeimā izjuka 1997. gada 20. februārī savstarpējo nesaskaņu dēļ un nepietiekamā frakcijas deputātu skaita dēļ (minimālais deputātu skaits frakcijas pastāvēšanai – pieci), jo daļa deputātu laika gaitā bija izstājušies no frakcijas un pievienojušies citām, piemēram, Viesturs Gredzens, Roberts Dilba, Ādolfs Ločmelis (1996. gadā kļuva par 6. Saeimas deputātu Anatolija Tuča vietā, kurš zaudēja mandātu sakarā ar Korupcijas apkarošanas likuma stāšanos spēkā) pievienojās frakcijai “Latvijas Zemnieku savienība”. Bez frakcijas palikušie deputāti pievienojās citām frakcijām (iestājās arī partijās), piemēram, Viktors Kalnbērzs pievienojās Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai, bet drīz tika izslēgts no tās. 7. Saeimas vēlēšanās partija neieguva nevienu deputāta mandātu, un pēc tam, lai arī formāli pastāvēja, tomēr politiskos procesos vairs aktīvi neiesaistījās – nepiedalījās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās. Daļa biedru izstājās no partijas un pievienojās citiem politiskajiem spēkiem, pamatojot to ar nepieņemamo un diktatorisko A. Kaula vadības stilu partijā.

Galvenā partijas lēmējinstitūcija bija LVP kopsapulce jeb kongress, kas sanāca ne retāk kā reizi trijos gados. Augstākā izpildinstitūcija – partijas centrālā valde – sastāvēja no 11 kongresa ievēlētiem pārstāvjiem, no kuriem viens bija partijas valdes priekšsēdētājs. Tāpat valde ievēlēja trīs priekšsēdētāja vietniekus, kuri vienlaikus bija arī valdes locekļi. Partijas ietvaros pastāvēja arī revīzijas komisija, kas bija atbildīga par partijas finansēm. Tās locekļus ievēlēja kongress uz tā pilnvaru laiku. LVP dibināšanas konferences laikā 1993. gada 7. februārī tika ievēlēts tās pirmais partijas priekšsēdētājs – Ralfs Sviriņš. Pēc gada viņu amatā nomainīja A. Kauls, kurš kļuva par partijas līderi un premjera amata kandidātu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

1996. gada pavasarī pēc partijas datiem tai bija 28 nodaļas visos Latvijas rajonos. Par partijas līdzbiedru varēja kļūt jebkurš Latvijas pilsonis, kurš bija sasniedzis 18 gadu vecumu, atzina LVP programmu un ievēroja partijas statūtus. Atbilstoši statūtiem jaunieši līdz 18 gadu vecumam varēja piedalīties partijas darbā un veidot LVP atbalstītas sabiedriskās organizācijas, tomēr faktiski šādu organizāciju nebija, bet daļa jauniešu piedalījās partijas aktivitātēs, īpaši priekšvēlēšanu laikā. Partijas birojs atradās Rīgā, Sparģeļu ielā 1.

LVP kandidēja Latvijas Republikas 5., 6. un 7. Saeimas vēlēšanās, kopumā negūstot lielu atbalstu. 5. un 7. Saeimas vēlēšanās LVP saņēma mazāk par 1 %, bet 6. Saeimas vēlēšanās ieguva vien astoņus mandātus, pateicoties izveidotajai komandai no bijušajiem padomju okupācijas laika kolhozu priekšsēdētājiem. 5. Saeimas vēlēšanās visā Latvijā par LVP nobalsoja tikai 1070 vēlētāju. Ar astoņu mandātu pārstāvniecību 6. Saeimā LVP priekšsēdētājam A. Kaulam izdevās iegūt zemkopības ministra un Ministru prezidenta biedra amatu Andra Šķēles valdībā (21.12.1995.–06.05.1996.). Ap A. Kaula kandidatūru 6. Saeimas vēlēšanās bija radusies liela ažiotāža, jo tika celtas vairākas prasības izsvītrot viņu no kandidātu saraksta, pamatojoties uz apsūdzībām par A. Kaula sadarbību ar Latvijas Komunistisko partiju laikā pēc 1991. gada 13. janvāra, kas aizliegts Saeimas vēlēšanu likumā, tomēr Centrālā vēlēšanu komisija atteicās aizliegt A. Kaulam kandidēt vēlēšanās nepietiekamu pierādījumu dēļ. A. Kauls tika atstādināts no zemkopības ministra amata, pamatojoties uz viņa negatīvajiem izteikumiem par lauksaimniecības politiku, kritizējot valdības nostāju – brīvā tirgus attiecību atbalstīšanu lauksaimniecībā. Vēlāk abus amatus ieņēma deputāts R. Dilba (03.06.1996.–13.02.1997.). 1997. gada 1. februārī viņš pārgāja no LVP uz Latvijas Zemnieku savienības frakciju.

Avots: Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati.

Latvijas Vienības partija piedalījās tikai 1997. gada pašvaldību vēlēšanās, tomēr tai neizdevās iegūt nevienu deputātu mandātu nevienā no Latvijas pašvaldībām.

Pie redzamākajiem partijas biedriem pieskaitāmi, piemēram, bijušais kolhoza “Ādaži” priekšsēdētājs A. Kauls (partijas valdes priekšsēdētājs, zemkopības ministrs un Ministru prezidenta biedrs); agronoms un uzņēmējs R. Dilba (6. Saeimas deputāts, zemkopības ministrs un Ministru prezidenta biedrs); bijušais Latvijas Tautas frontes apsardzes priekšnieks R. Sviriņš (partijas pirmais priekšsēdētājs); Stāmerienas pagasta bijušais priekšsēdētājs un bijušais Gulbenes rajona deputāts Raitis Apalups (6. Saeimas deputāts, frakcijas “Latvijas Vienības partija” priekšsēdētāja vietnieks); Edgars Bāns (6. Saeimas deputāts, frakcijas “Latvijas Vienības partija” priekšsēdētājs) u. c.