Par “sarežģīto mantojumu” dēvē kultūrvēsturisku mantojumu, kas veidojas sabiedrības centienos interpretēt pagātnes traģiskās pieredzes, kas izriet no kara, genocīda vai cita nežēlīga nozieguma. Šī mantojuma vērtējums sabiedrībā ir pretrunīgs, un tam nevar piedēvēt viennozīmīgas un pozitīvas asociācijas. Sarežģīto mantojumu raksturo daudzslāņainas simboliskas, vēsturiskas un kultūrsociālas nozīmes, kas apgrūtina tā saglabāšanu un interpretāciju. Sarežģītais mantojums var būt gan tieši saistīts ar konkrētām vietām, kur noticis noziegums, piemēram, koncentrācijas nometne; tas var būt materiāls objekts, kas saistās ar noziegumu, piemēram, koncentrācijas nometnē ieslodzīto apģērbs; tas var būt arī nemateriāls, piemēram, paaudzēs nodotas atmiņas un aculiecinieku liecības. Tādējādi sarežģīto mantojumu raksturo materiālā un nemateriālā kultūrvēsturiskā mantojuma izpausmes formas. Uzskatāmi šī mantojuma gadījumi ir Aušvicas-Birkenavas (Auschwitz-Birkenau) koncentrācijas nometne, 11. septembra terorakta memoriāls Ņujorkā un Ruandas genocīda piemiņas vietas. Šie piemēri apliecina, ka sarežģītais mantojums ir globāls fenomens, raksturīgs dažādām kultūrām un sabiedrībām.

Jēdziena “sarežģītais mantojums” rašanās ir saistīta ar vairākiem vēsturiskiem un sociāliem procesiem. Tā aizmetņi pakāpeniski veidojās 20. gs. otrajā pusē, kad pēckara Eiropa pamazām sāka apzināt Otrā pasaules kara atstātās sekas. Kultūrvēsturiskais mantojums arī pēc kara saskārās ar nopietniem apdraudējumiem, tostarp izlaupīšanu un iznīcināšanu, un valstīm nācās pieņemt sarežģītus lēmumus par kara skarto vietu nākotni. Dažādas pieejas šīs dilemmas risināšanā ilustrē Gdaņska un Kaļiņingrada. Gdaņska, kas kara laikā bija cietusi ievērojamus postījumus, tika pilnībā atjaunota 20 gadu laikā, pieņemot lēmumu pēc iespējas vairāk saglabāt pilsētas vēsturiskos vaibstus. Savukārt Kaļiņingradā uzsvars tika likts uz urbānu, padomju modernisma pilsētvidi, saglabājot tikai atsevišķus vēsturiskos elementus. Līdzīgi sarežģīts jautājums ir arī par totalitāro režīmu atstātajām liecībām. Interesants gadījums ir Lietuvā privātā muzeja izveidotais Grūtas parks (Grūto parkas), kur vienkopus apskatāmi vairākas padomju okupācijas laika statujas, krūšutēli un citi padomju ideoloģijas relikti.

Lēmumi par sarežģītā mantojuma saglabāšanu vai iznīcināšanu nav viennozīmīgi ne lokālo kopienu, ne valsts līmenī. Tie ir cieši saistīti ar to, kā sabiedrībā tiek interpretētas un publiski izmantotas vēsturiskās liecības, radot spriedzi starp vēlmi tās saglabāt vai no tām distancēties un aizmirst. Otrais pasaules karš krasi ietekmēja tradicionālā kultūrvēsturiskā mantojuma jēdzienu.

Karš būtiski izmainīja arī priekšstatus par to, kā tiek skatīta vēsturiskā atbildība un kolektīvā vainas apziņa. Ja, sākot ar apgaismības laikmetu, kultūrvēsturiskais mantojums galvenokārt tika saistīts ar idejām par nacionālo identitāti, progresu, cilvēktiesībām un vēsturi kā lepnuma un kolektīvās identitātes avotu, tad pēckara periodā pieauga izpratne par to, ka mantojums var izraisīt arī kaunu un vainas izjūtu. Skatīt kultūrvēsturisko mantojumu tikai kā patosa, varonības un nacionālā pašlepnuma objektus vairs nepieļāva pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma tendences. Par vēsturisku brīdi kļuvis 1979. gads, kad Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Pasaules mantojuma sarakstā tika iekļauta Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometne, un 1996. gads, kad šim sarakstam tika pievienots arī Hirosimas miera memoriāls. Tā kā kultūrvēsturiskais mantojums ir saistīts ar nacionālās identitātes jautājumiem, arvien svarīgāks kļuva jautājums par to, kādas pagātnes liecības gan lokāli, gan globāli tiek atzītas par saglabāšanas vērtām. Šādi un līdzīgi gadījumi nostiprināja nepieciešamību pēc jēdziena, kas ļautu raksturot mantojumu ar pretrunīgām, sāpīgām nozīmēm un kas vienlaikus ļautu izprast tā lomu līdzīgu traģēdiju nepieļaušanā nākotnē.

Jēdziena “sarežģītais mantojums” veidošanos veicināja arī plašākas izmaiņas akadēmiskajās disciplīnās 20. gs. beigās. Būtiska nozīme bija atmiņu pētniecības attīstībai, tostarp holokausta atceres pētījumiem, kā arī kritisko mantojuma studiju un postkoloniālo teoriju ietekmei, kas pievērsa uzmanību kultūrvēsturiskā mantojuma ētiskajām un politiskajām dimensijām. Vienlaikus mainījās arī kultūrvēsturiskā mantojuma izpratne – to vairs neuztvēra kā statisku, nemainīgu, pašsaprotamu materiālu objektu, bet gan kā mainīgu, daudzveidīgu un nereti pretrunīgu kultūras fenomenu. Šīs izmaiņas radīja pamatu “sarežģītā mantojuma” jēdziena izveidei.

Jēdziens “sarežģītais mantojums” mūsdienu kultūrvēsturiskā mantojuma pētniecībā tika ieviests 21. gs. sākumā, apzīmējot pagātnes liecības, kuru interpretācija sabiedrībā ir pretrunīga un problemātiska. Jēdziens tika attīstīts, analizējot ar nacismu un holokaustu saistīto kultūrvēsturisko mantojumu Vācijā, it īpaši Nirnbergas pilsētā, kas ir cieši saistīta gan ar nacistiskā režīma ideoloģiju, gan ar tā sabrukumu un tribunālu 1945. un 1946. gadā. Pētot šīs pilsētas pagātnes liecības, tika pievērsta uzmanība tam, kā šādas nacistu atstātās liecības tiek interpretētas mūsdienās un kādas attiecības ar tām veido gan vietējā sabiedrība, gan tūristi. Nirnbergas piemērs kā sarežģītā mantojuma gadījums ļauj plašāk raksturot Vācijas centienus izprast un izskaidrot savas valsts 20. gs. tumšākos posmus.

Kultūrvēsturiskais mantojums kļūst sarežģīts situācijās, kurās par tā nozīmi nepastāv vienprātība. Sarežģītā mantojuma gadījumi, piemēram, Nirnberga, izgaismo dilemmas un atšķirīgus viedokļus par to, vai un kā šāda pagātnes liecība būtu interpretējama un uzturama. Šāda mantojuma nozīmi nosaka ne tikai institucionāli lēmumi, bet arī sabiedrības attieksme. Atzīstot kādu mantojumu, tiek atzīta arī ar to saistīto kopienu nozīme un vieta sabiedrībā, taču šī nozīme dažādām etniskajām, reliģiskām, politiskām grupām var būt atšķirīga. To ilustrē, piemēram, Srebrenicas slaktiņa vietas atzīšana par mantojumu, kas vienlaikus nozīmē arī notikuma atzīšanu, upuru pieminēšanu un pāridarītāju rīcības aktualizēšanu. Sarežģītais mantojums rada spriedzi, jo tas var izraisīt neērtas sajūtas, piemēram, vainu vai kaunu, un apgrūtināt sabiedrības vienošanos par pagātnes notikumu nozīmi, ko apliecina arī atšķirīgās attieksmes pret Srebrenicas slaktiņa atzīšanu. Tā, piemēram, Serbija joprojām nav atzinusi Srebrenicas slaktiņu par genocīdu, turklāt 2015. gadā Krievija apturēja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūciju, kas starptautiski paredzēja atzīt Srebrenicā notikušo par genocīdu.

Vienas un tās pašas vēstures liecības var tik interpretētas atšķirīgi atkarībā no interpretētāja pieredzes, identitātes un esošā politiskā konteksta. To ilustrē diskusijas par tā dēvēto Uzvaras pieminekli, kura nozīme ilgstoši tika vērtēta pretrunīgi – daļai sabiedrības piemineklis simbolizēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) režīmu un nostiprināja nozīmīgas krievvalodīgo iedzīvotāju daļas identitāti arī pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, savukārt citai daļai tas simbolizēja ne tikai totalitāro režīmu nomaiņu no nacistu uz padomju laika okupāciju, bet arī tās laikā izdarītos noziegumus. Sarežģītais mantojums, piemēram, pieminētais Uzvaras piemineklis, nav emocionāli neitrāls un nepastāv politiskā vakuumā. Arī mūsdienu notikumi var mainīt sarežģītā mantojuma nozīmi un interpretāciju, pastiprinot vai aktualizējot tā pretrunīgo raksturu, kā tas notika pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā.

Tādējādi sarežģītā mantojuma jēdziens ir arī cieši saistīts ar laika dimensiju, jo tas lauž priekšstatu, ka kultūrvēsturiskais mantojums attiecas tikai uz pagātni. Sarežģītais mantojums ir sarežģīts tādēļ, ka tas ir vienlīdz cieši saistīts gan ar pagātni un tagadni, gan ar nākotni. Tādēļ ir svarīgi ne tikai izprast mantojuma vēsturisko kontekstu un izcelsmi, bet arī to, kā mantojums tiek aktualizēts un interpretēts tagadnē un kādu ilgtermiņa nozīmi tam piešķir nākotnes redzējumā. Sarežģītais mantojums var sarežģīt sabiedrības saliedētības centienus, jo ar to saistīto vēsturisko notikumu aktualizēšana bieži izgaismo atšķirīgus un pretrunīgus skatījumus. Tāpēc šis jēdziens sevī ietver jautājumu par mantojuma pārvaldību – Nirnbergas kontekstā nacisma mantojuma nozīme un izpratne par to laika gaitā ir būtiski mainījusies, atspoguļojot mainīgās kultūras attieksmes, paaudžu perspektīvas un politiskās prioritātes. Sarežģītais mantojums izgaismo laika nepārtrauktību, kurā pagātnes notikumi, to interpretācija tagadnē un to sekas nākotnē ir savstarpēji cieši saistīti.

Centieni definēt tādu kultūrvēsturisko mantojumu, kas ir pretrunīgs, satur negatīvu nozīmi un saistās ar cilvēces traģēdijām, ir bijuši vairāki. Pastāv dažādi savstarpēji bieži pielīdzināti jēdzieni, kas galvenokārt radušies kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma studiju ietvaros. Šo jēdzienu lietojums ir atkarīgs no pētījuma konteksta un konkrētās zinātņu disciplīnas.

Viens jēdziens, kas akadēmiskajā vidē bieži tiek izmantots paralēli sarežģītā mantojuma jēdzienam, ir “tumšais mantojums” (dark heritage). Tas tiek uzskatīts par plašāku jēdzienu nekā sarežģītais mantojums, jo ietver arī vietas un notikumus, kas tradicionāli nešķiet saistīti ar kultūrvēsturisko kontekstu, piemēram, piesārņojuma vai dabas katastrofu vietas. Šis jēdziens bieži tiek izmantots, savienojumā ar jēdzienu “tumšais tūrisms” (dark tourism). Pastāv arī tāds kultūrvēsturiskā mantojuma nošķīrums kā “strīdīgais mantojums”, kas sākotnēji tika izmantots, lai pētītu verdzību un ar mantojuma vietām saistīto tūrismu mūsdienās. Strīdīgais mantojums apraksta tādu mantojumu, par kura nozīmi un piederību sabiedrībā norit aktīvi konflikti atšķirīgu interpretāciju dēļ. Var teikt, ka strīdīgais mantojums saistās arī ar sociālā aktīvisma jēdzienu. Akadēmiskajā vidē tiek lietots arī tāds jēdziens kā “disonantais mantojums” (dissonant heritage), kas uzsver kultūrvēsturiskā mantojuma neviennozīmīgo piederību starp dažādām sabiedrības grupām. Šī disonance var būt gan aktīva, gan pasīva, un tā ir raksturīga vietām, kas saistītas gan ar upuru, gan ar pāridarītāju pieredzēm. Minēto jēdzienu lietojums ir jāskata detalizētā pētniecības kontekstā.

Sarežģītā mantojuma pētniecība ir aktuāla arī Latvijā, īpaši saistībā ar holokausta un padomju okupācijas režīma atstātā mantojuma pētniecību.

Sarežģītā mantojuma jēdziens ir ietekmējis to, kā tiek skatīti un risināti ar pagātnes traģiskajām pieredzēm saistīti jautājumi. Lai gan jēdziens visplašāk tiek pielietots akadēmiskajā vidē, ar to saistītās problēmas un diskusijas ir klātesošas arī plašākā sabiedriskajā, kultūras un politiskajā vidē.

Kultūras jomā šis jēdziens ir veicinājis atteikšanos no viennozīmīgi pozitīva un heroizēta skatījuma uz kultūrvēsturisko mantojumu, akcentējot daudzslāņainus, sāpīgus un nereti konfliktējošus mantojuma izcelsmes kontekstus. Sarežģītā mantojumu gadījumu pētniecība ir ietekmējusi veidus, kā tiek interpretēti un reprezentēti ciešanu un traģēdiju pilni notikumi, it īpaši šo notikumu piemiņas praksēs, izstāžu un muzeju darbībā un publiskajās diskusijās arvien biežāk aktualizējot atšķirīgus un pretrunīgus viedokļus. Sarežģītais mantojums rosina kritisku attieksmi pret to, kā mantojumā iekodētā sarežģītā pagātne tiek attēlota, aktualizēta vai noklusēta.

Sociālajā vidē sarežģītais mantojums izgaismo kolektīvās atmiņas neviendabīgumu un sabiedrības iekšējās spriedzes, kas saistītas ar atšķirīgām pieredzēm, identitātēm un emocionālo nokrāsu. Šis jēdziens norāda uz to, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav emocionāli neitrāls un ka ar to saistītās kolektīvās traumas, vainas vai netaisnības sajūtas var ietekmēt indivīdu savstarpējās attiecības, uzticēšanos un sabiedrības saliedētību. Sarežģītais mantojums tādējādi var kļūt par nozīmīgu sociālās vides jautājumu, kas pieprasa niansētu vēsturisko izpratni, tagadnes vajadzību, attieksmju izvērtējumu un ilgtermiņa domāšanu.

Politiskajā vidē sarežģītā mantojuma jēdziens aktualizē lēmumus par kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, uzturēšanu, interpretāciju vai iznīcināšanu publiskajā telpā. Šādi lēmumi nav neitrāli, bet ir saistīti ar varas attiecībām, nacionālās identitātes jautājumiem un mūsdienu politiskajiem izaicinājumiem. Sarežģītā mantojuma jēdziens politiskajā vidē ļauj skatīt lēmumus par mantojumu kā apzinātas izvēles par to, kā pretrunīgi un neviennozīmīgi pagātnes notikumi tiek interpretēti un aktualizēti.