Par “nemateriālo kultūras mantojumu” dēvē no paaudzes paaudzē pārmantotu vērtību izpratni, ikdienas un svētku tradīcijas un savstarpējās saskarsmes paradumus, kas ir nozīmīgi cilvēka, grupas, kopienas vai sabiedrības skatījumā. Šis mantojums ataino aktuālu dzīvesveidu, un tālab to dēvē arī par “dzīvo mantojumu”. Tas veidojies, cilvēkiem mijiedarbojoties ar dabu un savu dzīves vidi, un var aptvert kā senas, tā arī jaunas izpausmes formas. Ieviests starptautisko tiesību valodā 21. gs. sākumā, jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums” kļuvis par daudzās valodās tulkotu un aizvien biežāk lietotu apzīmējumu, kas turklāt paplašinājis jēdziena “kultūras mantojums” nozīmes izpratni. Nemateriālais kultūras mantojums ataino kultūru un tās izpausmju daudzveidību pasaulē, vienlaikus parādot to saiknes un līdzības. Kā zināšanu un prasmju kopums tas veido pamatu materiālā kultūras mantojuma radīšanai un kalpo par resursu cilvēces attīstībai.

Starptautiskā sadarbība kultūras mantojuma saglabāšanai, kāda tā ir patlaban, pakāpeniski veidojusies 20. gs. otrajā pusē. Sākotnēji tā bija vērsta uz nozīmīgu vietu, celtņu un priekšmetu aizsardzību, tomēr tika secināts, ka vienlīdz būtiska uzmanība būtu veltāma kultūras mantojuma saglabāšanai tā plašākajā nozīmē, aptverot arī kultūras tradīcijas. Jēdzienu “nemateriālais kultūras mantojums” starptautiski aizvien plašāk sāka lietot pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) dalībvalstis 2003. gadā pieņēma Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu ar mērķi sadarboties, lai šo mantojumu saglabātu, nodrošinātu cieņu pret to un veidotu izpratni par tā nozīmi. Konvencija īsā laikā kļuva par globālu tiesību normatīvo instrumentu, līdz 2020. gada jūlijam tai pievienojās 180 valstis.

Minētās konvencijas pieņemšana bija rezultāts ilgākam procesam, kas aizsākās vēl 20. gs. 70. gados, kad starptautiskās sadarbības dienas kārtībā nonāca jautājums par folkloras, un it īpaši tradicionālās mūzikas, aizsardzību intelektuālā īpašuma tiesību ietvarā, aicinot pārskatīt Vispārējo autortiesību konvenciju, ko UNESCO pieņēma 1952. gadā. UNESCO un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (angļu World Intellectual Property Organization, WIPO) uzsāka sadarbību, lai izvērtētu šādas aizsardzības, un plašāk – folkloras saglabāšanas, iespējas. 21. gs. 20. gadu sākumā WIPO dienas kārtībā turpina būt jautājums par tradicionālo kultūras izpausmju aizsardzību un tam veltītas starptautiskas konvencijas izstrādi.

Nerodot drīzu risinājumu intelektuālā īpašuma tiesību laukā, 1989. gadā UNESCO pieņēma “Ieteikumu par tradicionālās kultūras un folkloras saglabāšanu”, lai saglabātu folkloru kā kultūras mantojuma un dzīvās kultūras būtisku daļu. Jēdziens “folklora” bija lietots ieteikuma versijā angļu valodā, atsaucoties uz tā izpratni un lietojumu zinātniskos pētījumos folkloristikā, tomēr versijās franču un spāņu valodā tas netika lietots. Tas tika balstīts vēsturiskajā pieredzē saistībā ar folkloras izmantojumu politiski ideoloģiskiem mērķiem. Pēc minētā ieteikuma pieņemšanas UNESCO dalībvalstis vērtēja tā ietekmi un secināja, ka ir nepieciešama efektīvāka instrumenta – starptautiska līguma jeb konvencijas – izstrāde šajā jomā, un tālab vajadzēja nonākt pie cita, nozīmes ziņā neitrāla jēdziena, par kuru valstis spētu vienoties. Tādējādi jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums” starptautiski tika ieviests, nozīmes ziņā daļēji aizstājot un paplašinot jēdzienus “tradicionālā kultūra” un “folklora”.

Kultūras izpausmju iedalījums, kam pamatā ir materialitāte kā kritērijs, atainojas arī izplatītā jēdzienu “materiālā kultūra” un “garīgā kultūra” nošķīrumā, tomēr ierosme valstu izvēlei par labu jēdzienam “nemateriālais kultūras mantojums” bija Japānas piemērs, kur 1950. gadā pieņemtajā Kultūras mantojuma aizsardzības likumā tika noteikta arī kultūras mantojuma nemateriālās daļas, piemēram, skatuves mākslu, aizsardzība.

Atbilstoši UNESCO Konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, “nemateriālais kultūras mantojums” nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tām saistīti instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Tātad, šī mantojuma identificēšanas pamatā ir cilvēku izjūta un izpratne (angļu sense, franču sentiment) par sava kultūras mantojuma nozīmību, un tādēļ šī mantojuma vērtība nav nosakāma, balstoties uz ārēju novērtējumu. Subjektīvai šī mantojuma vērtības izpratnei starptautiski gan ir noteikti vairāki ierobežojumi. Proti, tiek vienlaikus norādīts, ka “šīs Konvencijas ietvaros tiek ņemts vērā tikai tāds nemateriālais kultūras mantojums, kas ir savienojams ar spēkā esošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un prasībām pēc savstarpējas cieņas kopienu, grupu un indivīdu starpā, kā arī pēc ilgtspējīgas attīstības”.

Konvencijā tiek skaidrots, ka “šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādējādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību”. Tādējādi tiek atzīts, ka var mainīties gan šī mantojuma izpausmes, gan nozīme, kas tam tiek piešķirta. Šādu apsvērumu dēļ tas bieži tiek dēvēts par dzīvo mantojumu (angļu living heritage, franču patrimoine vivant), tostarp UNESCO organizācijā. Tāpat arī šāds apzīmējums ir izplatīts Ziemeļeiropā (igauņu elav pärand, somu elävä perintö, zviedru un norvēģu levande kulturarv).

“Nemateriālais kultūras mantojums” skatāms kā starptautiskajā kultūrpolitikā un tiesībās sakņots jēdziens, kas pārņemts valstu nacionālo politiku veidošanā un tādēļ tulkots dažādās valodās. Savukārt zinātniskajā pētniecībā tas tiek lietots galvenokārt gadījumos, kur intereses centrā ir kultūras mantojuma aizsardzības un saglabāšanas politikas un tiesību instrumenti un to ietekme uz kultūras tradīciju pārmantošanu. Kā zinātnieku, tā arī citkārt politikas veidotāju un īstenotāju skatījumā kritērija “nemateriāls” izvēle un lietojums ir vērtēti neviennozīmīgi. Tādai kritikai par pamatu ir gan šī mantojuma ciešā saistība ar dažādiem instrumentiem, priekšmetiem, artefaktiem un kultūrtelpām, gan arī tāda apzīmējuma trūkums, kas apliecinātu un raksturotu šī mantojuma specifiku. Tālab dažādās valodās sastopami niansēti atšķirīgi šī jēdziena atvasinājumi. Piemēram, igauņu valodā “nemateriālais kultūras mantojums” tiek tulkots kā vaimne kultuuripärand (burtiski ’garīgais kultūras mantojums’), līdzīgi poļu valodā kā papildu jēdziens tiek lietots dziedzictwo duchowe (burtiski ’garīgais mantojums’), savukārt, piemēram, spāņu valodā sastopama alternatīva ’intelektuālais mantojums’ jeb patrimonio intelectual.

Pirms minētās konvencijas pieņemšanas, 2001. gadā, UNESCO uzsāka “Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma meistardarbu” pasludināšanu, izvērtējot valstu pieteikumus. Laikā līdz 2005. gadam tika pasludināti 90 šādi meistardarbi, arī Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šāda programma tika īpaši izveidota nemateriālu kultūras izpausmju formu, kā arī kultūrtelpu dažādības atainošanai. Piemēram, starp pasludinātajiem meistardarbiem redzamas dažādas kultūrtelpas, to nosaukumos norādot uz noteiktu vietu, piemēram, Kihnu kultūrtelpa Igaunijā u. c., vai arī uz kāda mūzikas instrumenta spēli – sitaminstrumentu gongu kultūrtelpa Vjetnamā vai soso-bala kultūrtelpa Gvinejā un citas. Meistardarbu pasludināšanā bija likts uzsvars uz pasaules kultūru tradīcijām, kas skatāmas kā atšķirīgas un izcilas, ar īpašas nozīmes vērtību (outstanding value) apveltītas. Tāda pieeja mūsdienās vairs netiek piemērota, un uzsvars tās vietā ir uz dažādu izpausmju līdzvērtību un vērtības izjūtu, un izpratni pašu cilvēku–pārmantotāju skatījumā. Šādi pasludinātos meistardarbus UNESCO 2008. gadā iekļāva Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, kas tika izveidots uz iepriekš minētās, 2003. gadā pieņemtās konvencijas pamata. Pieeja, ko aizsāka meistardarbu pasludināšanā, proti, aptvert veselai kultūrtelpai raksturīgu izpausmju dažādību, pēcāk tika izvēlēta arī Suitu kultūrtelpas Latvijā nominēšanai UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana, sarakstam. Tajā tā tika iekļauta 2009. gadā – pirmajā gadā, kad tika uzsākta nomināciju iekļaušana šajā sarakstā.

Nemateriālā kultūras mantojuma starptautisku sarakstu veidošana ir līdzeklis, lai veicinātu šī mantojuma atpazīstamību un labāku izpratni par tā nozīmību, kā arī lai pievērstu īpašu uzmanību tādam mantojumam, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana. Tāda pieeja kultūras mantojuma saglabāšanai sakņojas 1972. gadā pieņemtajā UNESCO Konvencijā par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, uz kuras pamata izveidots plaši atpazītais Pasaules mantojuma saraksts. Jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums” tomēr ir skatāms plašāk, aptverot arī to, kas var nebūt kādā sarakstā īpaši atzīmēts. Tāpat arī starptautisko sarakstu veidošana ir kritizēta valstu veidotas nepilnīgas izlases dēļ, trūkstot līdzsvarotam dažādu pasaules reģionu kultūras izpausmju atainojumam, kā arī valstīm pievēršot pārāk maz uzmanības apdraudētām vai izzūdošām kultūras izpausmēm un pieredzes apmaiņai par šī mantojuma saglabāšanu.

Starptautisko sarakstu veidošanas pieredze vienlaikus kalpo tam, lai novērotu jēdziena “nemateriālais kultūras mantojums” nozīmes izpratnes un interpretācijas attīstību. Ieskatoties Eiropas reģiona piemēros, kas atrodami UNESCO starptautiskajos sarakstos (Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, Nemateriālā kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana, sarakstā un Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā), var redzēt, ka par nemateriālo kultūras mantojumu ir atzīti gan ikdienas paradumi (Vidusjūras diēta Grieķijā, Horvātijā, Itālijā, Kiprā, Portugālē, Spānijā, arī Marokā, alus kultūra Beļģijā u. c.), gan arī tradicionāla izklaide (piemēram, leļļu teātris Čehijā un Slovākijā) un svētki (piemēram, vasaras saulgriežu uguns festivāli Pireneju kalnos Andorā, Francijā un Spānijā). Plašs piemēru klāsts ir saistīts ar mutvārdu kultūras izpausmēm un muzicēšanas tradīcijām (stāstniecības mākslas veicināšana Krūnuberjas reģionā Zviedrijā, dūdu spēle Slovākijā u. c.), un amatniecību (knipelēto mežģīņu darināšana Slovēnijā, koka laivu izgatavošana Norvēģijā u. c.). Līdzās minētajiem piemēriem tiek izcelta arī tādu zināšanu un prasmju pārmantošana, kas sakņojas aristokrātijas vēsturē (piemēram, klasiskā jāšanas māksla un spāņu jāšanas skola Vīnē, Austrijā) vai arī augstā profesionalizācijas pakāpē (piemēram, mehānisko pulksteņu darināšanas prasmes un mehāniskā māksla Francijā un Šveicē). Vienlaikus vērojams plašs skatījums uz jēdziena “nemateriālais kultūras mantojums” nozīmi, aptverot sabiedrības pašorganizēšanās dažādās formas (piemēram, kopīgu interešu aizstāvība caur kooperatīvu darbību Vācijā, irigācijas tribunāli Vidusjūras piekrastē Spānijā). Tāpat arī aizvien vairāk kā kultūras mantojums tiek uzlūkotas zināšanas par dabu un tās resursu tradicionāls un ilgtspējīgs izmantojums (piemēram, lavīnu riska menedžments Austrijā un Šveicē, biškopība kokos Baltkrievijā un Polijā).

Kaut arī nemateriālā kultūras mantojuma skaidrojumā, kas sniegts UNESCO 2003. gada konvencijā, ir formulējums “kopienas, grupas un dažos gadījumos atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”, tomēr piederība te skatāma vienīgi attiecībā uz savas kultūras identitātes izjūtu un izpratni, nevis piederību īpašumtiesību izpratnē. Ar šo ir saistīta arī starptautiska atturēšanās no diskusijas par šī mantojuma vēsturisko izcelsmi, tādējādi cenšoties izvairīties no valstu savstarpējiem konfliktiem, kas būtu balstīti viedokļu atšķirībās par šī mantojuma izcelsmes saikni ar noteiktām teritorijām. Tāpat arī nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušana UNESCO sarakstos nenozīmē ekskluzivitāti, proti, neizslēdz to, ka šis elements var būt plašāk izplatīts un to var pārmantot arī citas kopienas. Tā vietā tiek aicināts saskatīt nemateriālā kultūras mantojuma elementu savstarpējās saiknes un līdzības (piemēram, kā tas UNESCO sarakstu gadījumā ir vērojams saistībā ar melnās jeb dūmu pirts tradīciju Veru apriņķī Igaunijā un saunas kultūru Somijā).

Tāpat arī uz nemateriālo kultūras mantojumu starptautiski netiek attiecināts jēdziens “autentisks”. Proti, tā kā šis mantojums tiek skatīts kā laika gaitā mainīgs un tāds, kas tiek nemitīgi pārradīts no jauna, visas tā attīstības stadijas tiek uzlūkotas kā vienlīdz īstas, salīdzinājumā ar citām. Atteikšanās no autentiskuma kā kritērija vienlaikus ir veids, kā papildus tiek uzsvērta šī mantojuma nozīmība un īstums tā laikmetīgajās izpausmes formās. Šāda pieeja var nebūt piemērota gadījumos, kad pašām kopienām ir būtiski tas, lai tiktu atzīta to īpašā saikne ar savu mantojumu un kad tiek meklēts vēsturisks taisnīgums, piemēram, pirmiedzīvotāju interešu un tiesību aizstāvībai; tomēr, kā lasāms UNESCO pieņemtajos nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas ētikas principos, “autentiskumam un ekskluzivitātei nevajadzētu radīt bažas un šķēršļus nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā”.

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana ir cieši saistīta ar vides, sociālo un ekonomisko ilgtspēju. Piemēram, vietējās zināšanas par savu dabas vidi var būt nozīmīgas dabas procesu paredzēšanā, kā arī dabas katastrofu un krīzes situāciju gadījumos. Vienlaikus šī mantojuma saglabāšanā nereti ir nepieciešams rast līdzsvaru starp tradicionālām praksēm, dabas aizsardzību un dzīvnieku labturību, tostarp medību un zvejas, kā arī dažādu dabas velšu ieguves gadījumā.

Nemateriālais kultūras mantojums tiek izmantots kā resurss ienākumu gūšanai un ekonomiskai attīstībai, to komercializējot dažādu produktu un pakalpojumu veidā, tostarp tūrisma attīstībai. Tādos gadījumos būtiski ir ētiskie apsvērumi, lai ievērotu attiecīgo kultūras mantojuma kopienu intereses. Ekonomisko interešu aizstāvībai var būt lietderīga saikne ar pieejamiem intelektuālā īpašuma aizsardzības instrumentiem, piemēram, iespējām reģistrēt preču zīmes tradicionāliem produktiem, tostarp amatniecības izstrādājumiem, vai arī ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, garantētas tradicionālās īpatnības vai aizsargātus cilmes vietas nosaukumus. Tas veicina tradicionālu produktu identificēšanu tirgū un atpazīstamību. Vienlaikus nacionālajās tiesībās var tikt iestrādāti sui generis jeb īpaši veidoti tiesību aizsardzības risinājumi, lai aizsargātu tradicionālās zināšanas un tradicionālās kultūras izpausmes pret to nekontrolētu izmantojumu komerciālos nolūkos.

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana sniedz pienesumu arī sabiedrības sociālajai ilgtspējai, saliedētībai un noturībai, kā arī veselībai. Sabiedrības līdzdalība, arī nevalstisko organizāciju aktīva dalība, ir izšķirīgi būtiska, lai šo mantojumu saglabātu. Papildinot vai pat pilnībā aizstājot pārmantošanu ģimenē, aizvien nozīmīgāka loma šī mantojuma saglabāšanā ir formālajai un neformālajai izglītībai, muzejiem, arhīviem, kultūras iestādēm un centriem un citām kultūras institūcijām.