AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 12. februārī
Mārtiņš Mintaurs

kultūras vēsture

(angļu cultural history, vācu Kulturgeschichte, franču histoire culturelle, krievu история культуры)
vēstures zinātnes nozare, kas pēta cilvēku dzīvesveidu un ar to saistītos kolektīvos priekšstatus konkrētā laikā un telpā

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • hermeneitika
  • historiogrāfija
  • kultūra
  • kultūras vēsture Latvijā
  • literatūrzinātne
  • marksisms, ideoloģija
  • psiholoģija
  • socioloģija
  • vēstures zinātne
Mākslinieka Refika Anadola (Refik Anadol) instalācija “Archive Dreaming” izmanto mākslīgo intelektu, lai vizualizētu gandrīz 2 miljonus vēsturisku Osmaņu dokumentu un fotogrāfiju no SALT pētniecības arhīva. Stambula, Turcija, 06.05.2017.

Mākslinieka Refika Anadola (Refik Anadol) instalācija “Archive Dreaming” izmanto mākslīgo intelektu, lai vizualizētu gandrīz 2 miljonus vēsturisku Osmaņu dokumentu un fotogrāfiju no SALT pētniecības arhīva. Stambula, Turcija, 06.05.2017.

Fotogrāfs Chris McGrath. Avots: Getty Images, 679721298.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Nozares teorijas
  • 4.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 5.
    Īsa vēsture
  • 6.
    Pašreizējais attīstības stāvoklis un pētnieciskie jautājumi
  • 7.
    Galvenās pētniecības iestādes un nozīmīgākie pētnieki
  • 8.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • Multivide 6
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Nozares teorijas
  • 4.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 5.
    Īsa vēsture
  • 6.
    Pašreizējais attīstības stāvoklis un pētnieciskie jautājumi
  • 7.
    Galvenās pētniecības iestādes un nozīmīgākie pētnieki
  • 8.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
Kopsavilkums

Kultūras vēsture ir tematiski plaša vēstures zinātnes nozare, kas ietver visus cilvēka dzīves aspektus pagātnē, kuros ir klātesoši kolektīvi un sociāli veidoti priekšstati par indivīda un sabiedrības attiecībām. Kultūras vēstures uzdevums ir noskaidrot tos nosacījumus, kas ietekmējuši sabiedrības veidošanos un cilvēku izpratni par savām sociālajām lomām. Kultūras vēsture attiecas uz cilvēku biogrāfijām, cilvēku radītajām institūcijām un cilvēku darbības veidotajiem procesiem. Kultūras vēsture pēta kultūru kā saistvielu starp cilvēku un sabiedrību, kurā cilvēks dzīvo, identificējot gan individuālos, gan kolektīvos elementus kultūras saturā.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Kultūras vēstures priekšnoteikums ir kultūras jēdziens, kas akadēmiskajā praksē tiek definēts dažādi. Izpētes objekta tematiskās daudzveidības dēļ uzskata, ka kultūras vēsturi nav iespējams precīzi definēt, to var tikai aprakstīt, nosaucot kultūras vēstures izpētes tēmas vai, gluži otrādi, definējot tās pētījumu nozares, kas neietilpst kultūras vēstures jomā. Tomēr kultūras kā noteiktam laikmetam raksturīgas domāšanas, uztveres un darbības veida elementi ir konstatējami visās cilvēka dzīves jomās, kuras pēta konkrēta vēstures zinātnes nozare, arī politiskajā, militārajā un ekonomikas sfērā. Cilvēks ir sociāla būtne, kuras rīcību nosaka pārmantoti, kultūras apguves gaitā iemācīti priekšstati un ar tiem saistītās izturēšanās prakses. Cilvēki dzīvo tādā pasaulē, kāda tiek veidota un uztverta ar kultūras starpniecību. Tādēļ praktiski nav tādas cilvēka vēsturiskās darbības jomas, kas būtu aplūkojama ārpus kultūras definēto priekšstatu ietekmes. Katrā vēstures periodā ir iespējams konstatēt noteikta veida sociālo priekšstatu un attiecību modeli, kas ietekmē indivīda un sabiedrības dzīvi un ko var apzīmēt ar terminu “kultūra”. Šī jēdziena izpratnes izmaiņas laika gaitā liecina par dažādu kultūras modeļu vai tipu eksistenci un par to vēsturisko attīstību. Tādējādi kultūru var definēt kā sociālu parādību, ko veido kolektīvu priekšstatu sistēma, kas definē aktuālās vērtības un nosaka cilvēka izturēšanos. Kultūra ietver arī kolektīvo jeb sociālo atmiņu – noteiktai sabiedrībai vai tās daļai raksturīgos priekšstatus par kopīgo vēsturisko pieredzi. Kolektīvā atmiņa nodrošina kultūras modelim svarīgās informācijas saglabāšanu, kā arī tās pārveidi un pārmantošanu. Kultūras vēsture pēta šo kultūras modeļu rašanos un attīstību laika gaitā, noskaidrojot, kādi faktori ietekmējuši to izveidi un radījuši izmaiņas kultūras saturā un formā.

Nozares teorijas

Kultūras vēstures teorētiskā pamatojuma pirmsākumi Eiropā konstatējami vācu literāta, teologa un filozofa Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried von Herder) darbā “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784–1791). J. G. Herders pamatoja cilvēces vēsturi kā globālu procesu, kas attīstās pēc kopīgām likumsakarībām un vienlaikus definēja kultūru kā unikālā tautas ģēnija jeb tautas gara izpausmi. Šāda pieeja radīja kultūras vēstures attīstības ietvaru, kas Eiropas izcelsmes autoru pētījumos par kultūras vēsturi tika lietots līdz pat 20. gs. otrajai pusei, kad to secīgi nomainīja hermeneitikas, marksisma, strukturālisma un poststrukturālisma, kā arī antropoloģijas teorētisko koncepciju ietekme. No tām arī mūsdienās kultūras vēstures historiogrāfijā svarīga ir hermeneitikas, marksisma un antropoloģijas teorijās aizgūto ideju klātbūtne. Līdzīgi kā vēstures avotpētniecībā arī kultūras vēstures pētījumos hermeneitiskā pieeja mūsdienās ir dominējošā, tā paredz pagātnes kultūras kā daudzslāņu teksta nozīmes tulkojumu, lai iegūtu adekvātu un verificējamu priekšstatu par tās saturu. Marksisma ietekme kultūras vēstures rakstīšanā Rietumos visspēcīgāk izpaudās 20. gs. 60.–80. gados kā reakcija uz elitāro un apoloģētisko kultūras vēstures interpretāciju, kas neņēma vērā to sabiedrības grupu pieredzi, kam vēsturiski bija mazāka politiskā ietekme un līdz ar to mazākas iespējas dokumentēt savu vēsturisko pieredzi. Marksisms papildināja kultūras vēsturi ar jautājumiem par varas attiecību nozīmi sabiedrībā un pievērsa uzmanību dažādu, arī marginālo sociālo grupu veidotajām subkultūrām, it īpaši urbānajā vidē. Marksisma virzienam kultūras vēsturē pakāpeniski transformējoties kultūras studijās un materiālās kultūras pētniecībā, ārpus Rietumu historiogrāfijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) kopš 1964. gada attīstījās Tartu–Maskavas semiotiskā skola literatūrzinātnieka Jurija Lotmana (Юрий Михайлович Лотман) vadībā, tās pārstāvju pētījumi ietvēra kultūras teorijas, reliģisko priekšstatu, kā arī mākslas un arhitektūras vēstures tematiku. Viņu pieeju apvienoja attieksme pret kultūru kā noteiktos vēsturiskajos apstākļos radītu tekstu, kas bija radniecīga jaunā vēsturiskuma izpratnei par kultūras vēsturi Rietumos. Līdzās Tartu–Maskavas skolas pārstāvju darbiem Aukstā kara laikā starptautisku ievērību ieguva padomju literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina (Михаил Михайлович Бахтин) 1965. gadā publicētā monogrāfija par karnevāla kultūras atspoguļojumu Fransuā Rablē (François Rabelais) literārajos darbos un 1972. gadā izdotais vēsturnieka Ārona Gureviča (Арон Яковлевич Гуревич) darbs par Eiropas viduslaiku kultūras kategorijām. Padomju marksismā balstītajā vēstures koncepcijā kultūras vēsturei nebija patstāvīga statusa un nozīmes, jo PSRS komunistiskā režīma ideoloģija prasīja atspoguļot vēsturi kā viendabīgu un determinētu procesu, kas attīstās atbilstoši sociālekonomisko formāciju nomaiņas likumsakarībām.

Johans Gotfrīds Herders. Mākslinieks Antons Grafs (Anton Graff). 1785. gads.

Johans Gotfrīds Herders. Mākslinieks Antons Grafs (Anton Graff). 1785. gads.

Avots: Scanpix/akg-images.

Johana Gotfrīda Herdera darba “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784–1791) titullapa.

Johana Gotfrīda Herdera darba “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784–1791) titullapa.

Avots: Europeana/Bayerische Staatsbibliothek. 

Galvenās pētniecības metodes

Izmaiņas kultūras vēstures rakstīšanas praksē notika sinhroni ar tām izmaiņām, kas skāra vēstures zinātņu metožu attīstību kopumā. Sākotnēji kultūras vēsturi rakstīja tāpat kā politisko un militāro vēsturi atbilstoši Leopolda fon Rankes (Leopold von Ranke) formulētajai pozitīvisma pieejai, kas balstījās uz empīriskā materiāla vākšanu un notikumu atspoguļošanu iespējami tuvu vēstures avotu tekstam. Kultūras vēsture no politiskās vai militārās vēstures atšķīrās tikai ar tēmu izvēli, taču pieejas centrā bija ievērojamu personu biogrāfijas un izcili vēsturiskie sasniegumi mākslā, reliģiskajā dzīvē un filozofijā vai ideju vēsturē. Šādu pieeju, kas balstījās hēgeliskajā koncepcijā par laikmeta gara atspoguļojumu kultūrā, no sociālās vēstures viedokļa pamatoti kritizēja mākslas vēsturnieks Ernsts Gombrihs (Ernst Gombrich) 1967. gadā publicētajā esejā “Meklējot kultūras vēsturi” (In Search of Cultural History), prasot tajā jaunu, daudzpusīgu pieeju kultūras vēstures pētniecībai ārpus ekonomiskā vai politiskā determinisma ierobežojumiem.

Kultūras vēsturi tikpat kā neietekmēja kvantitatīvo metožu izplatība sociālajās zinātnēs, kas 20. gs. 60. gados pārveidoja ekonomikas vēstures un iedzīvotāju vēstures pētījumus (īpaši pētāmā reģiona populācijas demogrāfiskā raksturojuma aspektā). Psiholoģisko aspektu nozīmei kultūras vēsturē uzmanību pievērsa jau 20. gs. 30. gadu pētījumos, un pēc Otrā pasaules kara šajā kontekstā jūtama bija arī vēsturnieku Annāļu skolas (École des Annales) ietekme. Pēc empīriski aprakstošā pozitīvisma norieta un kritiskās reakcijas uz marksisma vienpusīgo pieeju kultūras vēsturei tās historiogrāfijā notika konceptuālas un metodoloģiskas pārmaiņas.

Interese par sociālās un kultūras antropoloģijas metodēm deva pamatu atziņai, ka arī pagātnes kultūras jāpēta tā, kā etnologi un antropologi pēta tagadnes kultūras, uztverot tās kā patstāvīgu un atšķirīgu realitāti. No etnologu pētījumiem tika aizgūta ideja par kultūru kā adaptācijas mehānismu, kas nodrošina cilvēka pielāgošanos dabas un sociālās vides prasībām. Simboliskās vai interpretējošās antropoloģijas pieeja kultūras vēsturē nostiprinājās pēc amerikāņu autora Kliforda Gīrca (Clifford Geertz) monogrāfijas “Kultūru interpretācija” (The Interpretation of Cultures) publicēšanas 1973. gadā. K. Gīrca veidoto blīvā apraksta (thick description) metodi sāka attiecināt uz pagātnes sabiedrību izpēti, saistot to ar mikrovēstures perspektīvu, lai fiksētu atsevišķu cilvēku un mazo sociālo grupu pieredzi. Jaunā vēsturiskumā pārstāvji Linna Hanta (Lynn Hunt) un Rožē Šartjē (Roger Chartier) 80. un 90. gados attīstīja koncepciju par kultūras vēsturi kā sociālo prakšu un reprezentāciju kopumu, kas pieejams vēsturnieka interpretācijām. Jaunais vēsturiskums radīja arī dažādas metodoloģiskas problēmas kultūras vēsturē, kas saistītas ar pieredzes un vēstures attiecībām: ja kultūra ir veids, kā mēs uztveram un saprotam pasauli, tad arī mūsu pieredze ir atkarīga no kultūras veidotajiem priekšstatiem. Tas savukārt laika gaitā radīja jautājumus, kas joprojām ir aktuāli kultūras vēstures pētniecībā: kā piekļūt cita laikmeta cilvēku pasaules uztverei; kā pētīt to sabiedrības daļu, kas nav atstājusi liecības par savu pieredzi rakstītajos vēstures avotos; ja vēstures izpētē nav iespējams līdzdalīgais novērojums, cik adekvāta ir pagātnes realitātes interpretācija?

Īsa vēsture

Kultūras vēsture pieder jaunākajām vēstures zinātnes disciplīnām. Tā izveidojās 19. gs. vidū un piedzīvoja būtiskas konceptuālas un metodoloģiskas pārmaiņas 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā. Britu autors Pīters Bērks (Peter Burke) izšķir sešus periodus kultūras vēstures attīstībā: aptuveni simts gadus ilgajam (1860–1950) klasiskajam periodam, kurā izveidojās kultūras vēsture kā patstāvīga vēstures zinātnes nozare, 20. gs. otrajā pusē sekoja pieci “pagriezieni” (turns) kultūras vēstures attīstībā – sociālais (60. gadi), antropoloģiskais un psihoanalītiskais (70. gadi), kā arī literārais un kultūras pagrieziens (no 80. gadiem līdz mūsdienām).

Klasiskais periods saistīts ar kultūras vēstures metodoloģisko pamatu izveidi šveiciešu mākslas vēsturnieka Jākoba Burkharta (Jacob Burckhardt) pētījumā “Renesanses laikmeta kultūra Itālijā” (Die Cultur der Renaissance in Italien, 1860). Pirms šī darba publikācijas termina “kultūras vēsture” vietā biežāk lietoja apzīmējumu “civilizācijas vēsture”. Kultūras vēsturi 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā parasti uztvēra kā alternatīvu politiskajai vēsturei, tās uzmanības centrā bija t. s. augstās vai profesionālās kultūras izpausmes mākslā, mūzikā un literatūrā. Tika pamatots garīgās kultūras un materiālās kultūras nošķīrums, kā arī attīstīta starpdisciplinārā pieeja kultūras vēsturei, piemēram, 20. gs. sākumā publicētajos sociologa Maksa Vēbera (Max Weber) pētījumos par kapitālisma attīstību Eiropā reformācijas laikmetā un medievista Johana Huizingas (Johan Huizinga) darbos par pāreju no viduslaikiem uz agrajiem jaunajiem laikiem Reinas lejteces reģionā. Kultūras vēstures pētījumi šajā periodā lielākoties bija deskriptīvi, kritiķi tos bieži sauca par kultūras objektu un fenomenu inventāriem. Kultūras vēsturi uztvēra kā elitāru pētniecības nozari, kuras mērķis ir izveidot cilvēces izcilo sasniegumu muzeju. Līdz ar to kultūras vēsture bija didaktiska un ilustratīva vēstures zinātnes nozare, tās uzdevums bija apkopot noteiktam laikmetam raksturīgās dzīves ainas un piemērus. Klasiskās kultūras vēstures tradīciju pārstāvēja arī Norberta Eliasa (Norbert Elias) 1939. gadā publicētā monogrāfija “Par civilizācijas procesu” (Über den Prozeß der Zivilisatzion), kas būtiski ietekmēja sociālās vēstures un antropoloģijas attīstību pēc Otrā pasaules kara.

20. gs. otrajā pusē kultūras vēstures nozarē notika nozīmīgas pārmaiņas: ievērojami paplašinājās kultūras vēstures pētnieku skaits un ģeogrāfija, Eiropas izcelsmes autoriem pievienojās amerikāņu pētnieki un citu pasaules kontinentu pārstāvji. Mainījās arī kultūras vēstures tematika un izpētes metodes, iegūstot starpdisciplināru nokrāsu: sadarbībā ar socioloģijas, psiholoģijas, etnoloģijas, lingvistikas, antropoloģijas un literatūrzinātnes pārstāvjiem veidojās arī mūsdienās pazīstamais kultūras vēstures formāts ar tā daudzpusīgo interesi par cilvēka dzīvi. Līdz ar to kultūras vēsture kļuva par vienu no historiogrāfijas virzieniem, kas sekmēja jaunā vēsturiskuma koncepcijas attīstību, atklājot tās praktiskā pielietojuma iespējas.

Jaunā vēsturiskuma ideju ietekmē kultūras vēsture tuvinājās sociālās un kultūras antropoloģijas izpratnei par kultūru kā dzīvesveidu, kas iemiesojas tradīcijās, rituālos un cilvēku īstenotajās ikdienas sociālajās praksēs. Šāda pieeja būtiski paplašināja kultūras vēstures metodoloģisko un tematisko ietvaru līdzās mentalitāšu vēsturei, kā arī estētisko un reliģisko priekšstatu vēsturei, iekļaujot tajā ķermeņa, emociju, atmiņas vēsturi. Lingvistiskais pagrieziens, ko saista ar postmoderno teoriju ietekmi, savukārt pievērsa kultūras vēstures pētnieku uzmanību valodas vēsturei, kā arī lasīšanas vēsturei un mediju lomai kultūras vēsturē. Kultūras vēstures virziens Rietumu historiogrāfijā izveidojās industriālajā laikmetā, kad notika straujas pārmaiņas sabiedrības dzīvē un struktūrā, iedzīvotājiem pārceļoties no lauku reģioniem uz pilsētām. Tādēļ kultūras vēstures pētījumiem vienmēr piemita zināma nostalģija par pagātnē aizejošo dzīves kārtību, ko iespējams saglabāt tikai tekstā. Mūsdienu postindustriālajā sabiedrībā kultūras vēsture ir ieguvusi jaunas dimensijas, kas saistītas ar klimata vēsturi, ekoloģiskās situācijas retrospektīvo izpēti un posthumānisma idejām.

Jākoba Burkharta portrets. Bāzele, 19. gs. beigas.

Jākoba Burkharta portrets. Bāzele, 19. gs. beigas.

Avots: Universitätsbibliothek Basel.

Makss Vēbers. 1918. gads.

Makss Vēbers. 1918. gads.

Avots: Scanpix/akg-images. 

Norberts Eliass. Amsterdama, 22.06.1987.

Norberts Eliass. Amsterdama, 22.06.1987.

Fotogrāfs Rob Bogaerts/Anefo. Avots: Nīderlandes Nacionālais arhīvs. 

Pašreizējais attīstības stāvoklis un pētnieciskie jautājumi

Kultūras vēstures izpētes objekta definēšanas grūtības, kā arī šajā nozarē pētāmo tēmu fragmentācija un metodoloģisko pieeju daudzveidība mūsdienās ir radījusi skeptisku attieksmi pret kultūras vēsturi kā apkopojošu jēdzienu. Daži no t. s. atlantiskās jeb britu un amerikāņu akadēmiskās tradīcijas pārstāvjiem dod priekšroku dažādu kultūru jeb kultūras veidu (vizuālās kultūras, literārās kultūras, komunikācijas kultūras u. c.) vēsturei kā atsevišķām akadēmiskajām disciplīnām, citi uzskata, ka kultūras vēsture kā patstāvīga nozare ir beigusi eksistēt. Eiropas kontinentālajā tradīcijā tomēr saglabājas uzsvars uz kultūras vēsturi kā atsevišķu disciplīnu, kas joprojām ir nepieciešama mūsdienu historiogrāfiskās prakses sastāvdaļa un viens no tās attīstības priekšnoteikumiem.

Svarīgākie pētnieciskie jautājumi saistīti ar antropoloģisko pieeju kultūras vēsturei kā disciplīnai, kas pēta cilvēku dzīvesveidu noteiktā laikaposmā un konkrētā ģeogrāfiskajā telpā.

  1. Kādi ir kultūras kā vērtību un sociālo attiecību sistēmas rašanās priekšnoteikumi?
  2. Kādos vēsturiskajos apstākļos izveidojās konkrētajai kultūrai raksturīgās īpatnības?
  3. Vai kultūras pieredzi ir iespējams vispārināt ārpus noteiktas sociālās grupas dzīves veida ietvariem?

Pēdējais jautājums ir saistīts ar centieniem atjaunot universālu, apkopojošu kultūras vēstures jēdzienu, lai pārvarētu nozares pētījumu fragmentāciju, taču tas nozīmē atgriešanos pie ekskluzīvas izpratnes par kultūru un nepieciešamību no jauna definēt kultūras vēstures tematikas robežas.

Politiski svarīga un līdz ar to pieprasīta joprojām ir kolonizācijas un postkoloniālisma tēma kultūras vēsturē, kas tiek attiecināta ne tikai uz valstu un kultūru mijiedarbību pagātnē, bet arī uz hierarhiskajām attiecībām, kas veidojas vienas kultūras iekšienē (sociālās, etniskās vai dzimtes piederības dēļ starp priviliģēto un diskriminēto sabiedrības daļu) vai starp dažādām subkultūrām. Mūsdienās kultūras vēsturē ir mazāk pētījumu par identitātes, kultūras atmiņas un sociālās psiholoģijas jautājumiem. Metodoloģiski būtiska ir antropoloģiskās pieejas aktualizētā atšķirība starp pētāmās kultūras “iekšējo” un “ārējo” aprakstu: to, kā sevi uztver noteiktas kultūras pārstāvji un to, kā tiek saskatītas un raksturotas citas, pētniekam svešas kultūras izpausmes. Šajā nozīmē kultūras vēsture ir kļuvusi ciešāk saistīta ar jautājumiem par vēstures avotiem kā pagātnes reprezentāciju un mūsdienu pētnieka iespējām saprast cita laikmeta cilvēku pasaules uztveri un dzīvesveidu.

Galvenās pētniecības iestādes un nozīmīgākie pētnieki

Kultūras vēstures izpēte mūsdienās notiek starptautisku un starpdisciplināru projektu ietvaros, to veic gan individuāli pētnieki, gan universitāšu veidotas pētniecības institūcijas. Līdz ar to pētījumi kultūras vēsturē tiek integrēt plašākos tematiskajos lokos, pārklājoties ar sociālās un demogrāfijas vēstures, kā arī mākslas vēstures, intelektuālās vēstures un etnoloģijas vai kultūras studiju pētījumiem, dažkārt pat neizceļot kultūras vēsturi kā atsevišķu nozari. Atšķirībā no 20. gs. 80. un 90. gadiem, kad tika publicēti Filipa Arjess (Philippe Aries), P. Bērka, Roberta Darntona (Robert Darnton), Natalī Zīmonas Deivisas (Natalie Zemon Davies), Pola Vena (Paul Veyne) darbi, monogrāfiju laikmets kultūras vēstures historiogrāfijā ir beidzies. Pastiprinoties lietišķās pieejas ietekmei akadēmiskajā pētniecībā, kultūras vēstures izpēte tiek saistīta ar izglītības, kultūras mantojuma popularizācijas un tūrisma industrijas attīstības mērķiem, kas pastiprina kultūras vēstures pētījumu politizāciju mūsdienās.

Pie galvenajām pētniecības iestādēm pieskaitāmas: Starptautiskā kultūras vēstures biedrība (International Society for Cultural History, ISCH) Kembridžā, Lielbritānijā; Starptautiskā kultūras vēstures aktivitāšu pētniecības biedrība (International Society for Cultural-historical Activity Research, ISCAR) Roterdamā, Nīderlandē; Leibnica Literatūras un kultūras pētījumu centrs (Leibniz-Zentrum für Literatur- und Kulturforschung, ZfL) Berlīnē, Vācijā; Leibnica Austrumeiropas vēstures un kultūras institūts (Leibniz Institute for the History and Culture of the Eastern Europe, GWZO) Leipcigā, Vācijā; Huizingas institūts – Nīderlandes Nacionālā kultūras vēstures skola (Huizinga Instituut – Dutch National School for Cultural History) Utrehtā, Nīderlandē; Londonas Universitātes Padziļinātās pētniecības skolas Vēstures pētniecības institūts (Institute of Historical Research. School of Advanced Study, University of London) Londonā, Lielbritānijā.

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Kopš 20204. gada Routledge izdod žurnālu Cultural and Social History. The Journal of Social History Society, kas iznāk piecas reizes gadā. Savukārt Utrehtas Universitātes Atvērtās pieejamības žurnāli (Utrecht University Library Open Access Journals) izdod International Journal for History, Culture and Modernity, kas iznāk kopš 2013. gada.

Multivide

Mākslinieka Refika Anadola (Refik Anadol) instalācija “Archive Dreaming” izmanto mākslīgo intelektu, lai vizualizētu gandrīz 2 miljonus vēsturisku Osmaņu dokumentu un fotogrāfiju no SALT pētniecības arhīva. Stambula, Turcija, 06.05.2017.

Mākslinieka Refika Anadola (Refik Anadol) instalācija “Archive Dreaming” izmanto mākslīgo intelektu, lai vizualizētu gandrīz 2 miljonus vēsturisku Osmaņu dokumentu un fotogrāfiju no SALT pētniecības arhīva. Stambula, Turcija, 06.05.2017.

Fotogrāfs Chris McGrath. Avots: Getty Images, 679721298.

Johans Gotfrīds Herders. Mākslinieks Antons Grafs (Anton Graff). 1785. gads.

Johans Gotfrīds Herders. Mākslinieks Antons Grafs (Anton Graff). 1785. gads.

Avots: Scanpix/akg-images.

Johana Gotfrīda Herdera darba “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784–1791) titullapa.

Johana Gotfrīda Herdera darba “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784–1791) titullapa.

Avots: Europeana/Bayerische Staatsbibliothek. 

Jākoba Burkharta portrets. Bāzele, 19. gs. beigas.

Jākoba Burkharta portrets. Bāzele, 19. gs. beigas.

Avots: Universitätsbibliothek Basel.

Makss Vēbers. 1918. gads.

Makss Vēbers. 1918. gads.

Avots: Scanpix/akg-images. 

Norberts Eliass. Amsterdama, 22.06.1987.

Norberts Eliass. Amsterdama, 22.06.1987.

Fotogrāfs Rob Bogaerts/Anefo. Avots: Nīderlandes Nacionālais arhīvs. 

Mākslinieka Refika Anadola (Refik Anadol) instalācija “Archive Dreaming” izmanto mākslīgo intelektu, lai vizualizētu gandrīz 2 miljonus vēsturisku Osmaņu dokumentu un fotogrāfiju no SALT pētniecības arhīva. Stambula, Turcija, 06.05.2017.

Fotogrāfs Chris McGrath. Avots: Getty Images, 679721298.

Saistītie šķirkļi:
  • kultūras vēsture
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • hermeneitika
  • historiogrāfija
  • kultūra
  • kultūras vēsture Latvijā
  • literatūrzinātne
  • marksisms, ideoloģija
  • psiholoģija
  • socioloģija
  • vēstures zinātne

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Huizingas institūta (Huizinga Instituut) tīmekļa vietne. Nīderlandes Nacionālā kultūras vēstures skola (Dutch National School for Cultural History)
  • Leibnica Austrumeiropas vēstures un kultūras institūta (Leibniz Institute for the History and Culture of the Eastern Europe, GWZO) tīmekļa vietne
  • Leibnica Literatūras un kultūras pētījumu centra (Leibniz-Zentrum für Literatur- und Kulturforschung, ZfL) tīmekļa vietne
  • Londonas Universitātes Padziļinātās pētniecības skolas Vēstures pētniecības institūts (Institute of Historical Research. School of Advanced Study, University of London)
  • Starptautiskās kultūras vēstures biedrības (International Society for Cultural History, ISCH) tīmekļa vietne
  • Starptautiskās kultūras vēstures aktivitāšu pētniecības biedrības (International Society for Cultural-historical Activity Research, ISCAR) tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Burke, P., ‘Cultural history: an interdisciplinary approach’, Diogenes, 2024, pp. 1–10.
  • Burke, P., What is Cultural History?, 2nd edn., Cambridge, Polity Press, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Daniel, U., Kompendium Kulturgeschichte. Theorien, Praxis, Schlüsselwörter, Frankfurt am Main, Suhrkamp, 2006.
  • Gīrcs, K., Kultūru interpretācija, Rīga, AGB, 1999.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Goertz, H.-J., Geschichte. Ein Grundkurs, Reinbek bei Hamburg, Rowohlt-Taschenbuch-Verlag, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Hall, J.R., ‘Cultural History is Dead (Long Live the Hydra)’, G. Delanty and E.F. Isin (eds.), Handbook of Historical Sociology, London, SAGE Publications, 2003, pp. 151–167.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Handley, S., McWilliam, R., and Noakes, L. (eds.), New Directions in Social and Cultural History, London, Bloomsbury Academic, 2018.
  • Loughran, T., ‘Cultural history’, S. Berger, H. Feldner, and K. Passmore (eds.), Writing History. Theory and Practice, 3rd edn., London, Bloomsbury Academic, 2020, pp. 363–385.
  • Maurer, M., Kulturgeschichte. Eine Einführung, Köln, Böhlau, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Šuvajevs, I., (sast.), Kultūra. Teksts. Zīme, Rīga, Elpa, 1993.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Tamm, M. (ed.), Juri Lotman. Culture, Memory and History. Essays in Cultural Semiotics, New York, Palgrave Macmillan, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Tschopp, S.S. und Weber, W.E.J., Grundfragen der Kulturgeschichte, Darmstadt, WBG, 2007.

Mārtiņš Mintaurs "Kultūras vēsture". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/1957-kult%C5%ABras-v%C4%93sture (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/1957-kult%C5%ABras-v%C4%93sture

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana