Lielais dižkoksngrauzis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Eiropas lielākajā daļā, izņemot ziemeļus un austrumus, arī Marokā, Kaukāzā un Dienvidrietumāzijā līdz Irākai. Suga ir sastopama vecos skujkoku mežos. Kopā ar dižo briežvaboli Lucanus cervus šī ir lielākā vaboļu suga Latvijas un Eiropas faunā. Kāpuri un pieaugušās vaboles (imago) apdzīvo trupošu skujkoku kritalu un celmu koksni (saproksils). Vaboles ķermenis tumši, retāk gaiši brūns vai melns, 23–60 mm garš, kāpuri ir garāki par pieaugušajām vabolēm. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, lielajam dižkoksngrauzim ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Latvija atrodas uz lielā dižkoksngrauža izplatības areāla ziemeļu robežas.

Lielais dižkoksngrauzis pieder pie hiperdaudzveidīgas koksngraužu Cerambycidae dzimtas dižkoksngraužu Prioninae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda Ķīnas dzintara, kas liek secināt, ka dižkoksngraužu apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 143–100,5 miljoniem gadu. Ģints Ergates dižkoksngraužu fosilijas pagaidām nav atrastas.

Lielais dižkoksngrauzis ir 23–60 mm gara vabole, melna, tumši brūna vai brūna virspusē un vēderpusē, vēders parasti ir gaišāks par segspārniem. Imago ķermenis ir saplacināts. Priekškrūšu vairogs šķērsenisks. Galva un īpaši priekškrūšu vairogs grumbuļaini, augšžokļi spēcīgi, salīdzinoši īsi, izvirzīti uz priekšu. Taustekļi tēviņiem nedaudz pārsniedz ķermeņa garumu, mātītēm nedaudz garāki par tā pusgarumu, pirmais taustekļu posmiņš manāmi resnāks par pārējiem. Segspārni ar bieziem, bet sekliem punktiņiem. Kājas garas un spēcīgas. Pakaļspārni labi attīstīti un funkcionāli. Kāpurs līdz 7 mm garš, resns, iedzeltens vai netīri balts ar tumšiem mutes orgāniem. Kāpuru attīstība ilgst 3–4 gadus.

Latvijā suga apdzīvo tikai skrajus, vecus, sausus priežu silus, mežainās kāpas un priežu mežus uz osiem. Kāpuri pārtiek no trupošas koksnes, Latvijas apstākļos – priežu, savā areālā arī citu skujkoku un, izņēmuma gadījumos, arī lapkoku koksnes. Kāpuri attīstās liela izmēra priežu celmos vai kritalās, kas atrodas saules ietekmes laukā, piemēram, vecos meža degumos. Sugas populācijas pastāvēšanai ir nepieciešams konstants un liels atmirušās koksnes daudzums, jo kāpuru attīstība ilgst vairākus gadus. Vienu un to pašu kritalu lielais dižkoksngrauzis var apdzīvot vairākas desmitgades. Imago Latvijā sastopami jūlijā un augustā, tie ir aktīvi dienā un naktī, īpaši karstākajos vakaros.

Lielais dižkoksngrauzis ir sastopams Eiropā, izņemot kontinenta ziemeļus un austrumus, Marokā, Kaukāzā un Dienvidrietumāzijā līdz Irākai. Salīdzinoši netālu no Latvijas suga ir zināma Zviedrijas dienvidu un dienvidaustrumu reģionos, Dienvidlietuvā un Baltkrievijas rietumu daļā. Latvijā lielais dižkoksngrauzis sastopams Piejūras zemienes piekrastes priežu silos no Ziemeļkurzemes līdz Garkalnei un Saulkrastiem. Latvija atrodas uz lielā dižkoksngrauža izplatības areāla ziemeļu robežas.

Latvijas sugas populācija ir izolēta no kaimiņvalstu populācijām. Latvijas populācijas lielums nav vērtēts, bet sugas augstās specializācijas dēļ noteikti ir neliels. Biotopa izplatība valstī samazinās, un tā stāvoklis pasliktinās. Mežos samazinās lielu izmēru atmirušās priežu koksnes daudzums; sukcesijas dēļ sugai piemērotas kritalas aizaug un noēnojas. 

Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija LC (Least Concern jeb neapdraudēta), un šī populācija tiek vērtēta kā stabila. Savukārt Latvijas mērogā suga atbilst kategorijai EN (Endangered jeb stipri apdraudēta suga). Tas nozīmē, ka sugai Latvijā draud izmiršana, ja vien neuzlabojas apstākļi, kuru pasliktināšanās dēļ tās izdzīvošana un vairošanās ir apdraudēta. Atradnes saglabājušas gandrīz tikai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.