Parastais mugurradzis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams lielākajā daļā Eirāzijas un Ziemeļāfrikā. Suga ir sastopama atklātos biotopos uz smilšainām augsnēm. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, parastajam mugurradzim ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Pieaugušajām vabolēm (imago) ir raksturīgs uz priekšu vērsts izaugums uz priekškrūšu vairoga. Parastā mugurradža ķermenis ir dzeltenīgi oranžs ar rakstu uz segspārniem, kas ir no brūna līdz melnam. Kāpuri pārtiek no detrīta, imago bieži uzņem papildu barību ziedos.

Parastais mugurradzis pieder pie ložņvaboļu Anthicidae dzimtas mugurradžu Notoxinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par ložņvaboļu dzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda Libānas dzintara, kas liek secināt, ka dzimta ir radusies pirms vismaz 130–125,5 miljoniem gadu. Vecākās ģints Notoxus mugurradžu fosilijas ir zināmas no eocēna epohas Baltijas dzintara un ir 37,2–33,9 miljonus gadu vecas. Pasaules faunā zināmas vairāk nekā 300 mugurradžu ģints sugas, lielākā sugu daudzveidība ir Āfrikā un Ziemeļamerikā.

Parastais mugurradzis ir 3,7–5,5 mm gara vabole. Ķermenis dzeltenīgi oranžs, galva nedaudz tumšāka par pārējo ķermeni, segspārni ar brūnu vai melnu šuvi, bet segspārnu gals gaišs, eliptisks tumšs plankums uz katra segspārna sāna pirms vidus un šķērseniska tumša strīpa pirms virsotnes. Tumšs raksts uz segspārniem var saplūst vienā lielā plankumā, atstājot gaišu tikai šauru joslu gar segspārnu sāniem un to galu. Dažreiz arī galva un priekškrūšu vairogs ir brūni vai melnsarkani. Uz priekškrūšu vairoga uz priekšu vērsts, abos sānos zobains izaugums (“rags”), kas ir šaurāks un nedaudz īsāks par pašu priekškrūšu vairogu. Galva paslēpta zem izauguma, acis lielas. Kājas un taustekļi diezgan gari. Viss ķermenis biezos un garos sariņos (kurus bieži nepareizi dēvē par “matiem” vai “apmatojumu”). Tie ir gaiši uz gaišā, tumši uz tumšā fona. Kāpurs iegarens, iedzeltens ar tumšāku galvu un īsām kājām. Kūniņa balta, iekūņošanās notiek substrātā bez kokona. Otra Latvijā sastopamā mugurradžu suga – trīsjoslu mugurradzis Notoxus trifasciatus – ir ar trijām tumšām šķērsjoslām uz gaišā segspārnu fona. Trīsjoslu mugurradzis Latvijas faunā pirmoreiz konstatēts tikai 2025. gadā (Uģis Piterāns, nepublicēti dati).

Sauso biotopu suga, labprāt izvēlas smilšainas augsnes – tīrumus, piejūras un iekšzemes kāpas, mežmalas, nepārpurvotas pļavas. Kāpuri apdzīvo zemsedzi un pārtiek no detrīta vai sīko bezmugurkaulnieku atliekām. Imago ir aktīvi diennakts gaišajā laikā, ir saulesmīļi, bieži apmeklē ziedus un barojas ar nektāru. Parastais mugurradzis Latvijas apstākļos ir aktīvs no aprīļa beigām līdz septembrim. Neparasta ir mugurradžu ģints vairošanas ekoloģija: tēviņi uzbrūk eļļasvabolēm Meloe, kas ir pazīstamas ar savu spēju sintezēt kantaridīnu – stipru indi no terpenoīdu klases. Tā ir bezkrāsaina un bez smaržas. Eļļasvaboles kantaridīnu izmanto aizsardzībai pret plēsējiem, savukārt mugurradžu tēviņi to apēd bez kaitējuma sev un uzkrāj iekšējos orgānos. Pirms pārošanās mugurradža mātīte osta tēviņu un izvērtē, vai partneris ir uzkrājis kantaridīnu. Pārošanās laikā kantaridīns nonāk mātītes sēklas uztvērējā (receptaculum seminis). Dējot olas, mātīte tās pārklāj ar kantaridīnu, lai pasargātu tās no sēnītēm, baktērijām un sīkiem plēsējiem (ērcēm u. c.).

Parastais mugurradzis ir plaši sastopams Eirāzijā no Pireneju pussalas līdz Rietumsibīrijai un no Skandināvijas pussalas un Somijas līdz Ziemeļāfrikai. Šī suga ir sastopama visās Latvijas kaimiņvalstīs. Latvijas reģionālā populācija, visticamāk, ir ļoti liela. Piemērotās dzīvotnēs imago ir sastopami bieži.

Reģionālā populācija Latvijā, visticamāk, ir ar stabilu tendenci. Sugai nav noteikta apdraudējuma kategorija nevienā no tās areāla valstīm. 

Suga netiek aizsargāta ne Latvijā, ne citur tās izplatības areālā.