Eļļasvaboles ir kukaiņi no vaboļu Coleoptera kārtas. Tie ir sastopami visā Ziemeļu puslodē, atsevišķas sugas – arī Dienvidu puslodē (Āfrikā), viena suga arī Dienvidamerikas ziemeļdaļas kalnu apgabalos. Eļļasvaboles ir saistītas ar atklātiem biotopiem, un īsto meža sugu starp tām nav. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, eļļasvabolēm ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem, tomēr parasti tie ir stipri reducēti. Lielais un resnais vēders ar tiem nav piesegts. Vairums eļļasvaboļu sugu ķermeņu ir tumšzilā krāsā – ar vai bez metāliska spīduma. Kāpuriem ir sarežģīts attīstības cikls un morfoloģija, tie attīstās galvenokārt vientuļo savvaļas, bet arī medusbišu ligzdās. Latvijā ir konstatētas trīs Meloe ģints eļļasvaboļu sugas, bet pasaulē ir zināmas vairāk nekā 150 šīs ģints sugas.

Eļļasvaboļu Meloe ģints pieder pie eļļasvaboļu Meloidae dzimtas eļļasvaboļu Meloinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par eļļasvaboļu dzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda, kas liek secināt, ka dzimta ir radusies pirms vismaz 125–135 miljoniem gadu. Vecākās ģints Meloe eļļasvaboļu fosilijas ir zināmas no Dominikānas dzintara un ir 50–15 miljonus gadu vecas. Dažas zināmās pārakmeņotās fosilijas no Eiropas ir aptuveni tikpat vecas.

Meloe ģints eļļasvaboles ir salīdzinoši lieli kukaiņi ar masīvu ķermeni. Latvijā sastopamajām sugām ķermenis ir vienkrāsains – no tumši zila līdz melnzilam, citos reģionos mītošām sugām uz zilā fona mēdz būt varavīksnes krāsu metāliskie plankumi vai raksts. Mātītes ir lielākas par tēviņiem, to vēders ir masīvāks, un reducētie segspārni proporcionāli izskatās pavisam īsi. Dažu sugu tēviņiem vidējie taustekļu posmiņi ir modificēti. Ķermeņa garums pieaugušajām eļļasvabolēm (imago) stipri variē pat vienā sugā. Latvijas eļļasvaboles ir 10–30 mm garas. Acis salīdzinoši nelielas, “kakls”, kas savieno galvu ar priekškrūtīm, ir šaurs, taustekļi masīvi, ar īsiem, resniem posmiņiem. Priekškrūšu vairogs neliels, parasti šaurāks par galvas platumu. Segspārni īsi, tēviņiem atkarībā no sugas piesedz gandrīz visus vēdera segmentus, bet mātītēm reti piesedz pat pirmo segmentu. Kājas stipras un garas. Eļļasvaboles nelido, pakaļspārnu pāris tām ir atrofēts. Kāpuriem ir sarežģīts attīstības cikls. Pirmās paaudzes kāpuri, kas šķiļas no augsnes bedrītē izdētajām olām, ir ļoti kustīgi, ar garām kājām, tumšā krāsā; tos sauc par triungulīniem (triungulins). Tie uzrāpo uz ziediem, galvenokārt izvēlas dzeltenās krāsas augus vai šķirnes, kur tos apciemo bites. Piestiprinoties pie neuzmanīgas vientuļās bites, triungulīns nonāk tās ligzdā, kur pārvēršas par tārpveida baltu kāpuru un turpina attīstīties bites ligzdā līdz kūniņas stadijai. Pilns attīstības cikls ilgst gandrīz gadu.

Latvijā sastopamās Meloe sugas ir zilganzaļā eļļasvabole M. brevicollis, tumšā eļļasvabole M. proscarabaeus un zilā eļļasvabole M. violaceus.

Eļļasvaboles ir atklāto, sauso biotopu sugas, siltummīļi. Latvijā tās ir sastopamas skrajos mežos, mežmalās, ganībās un pļavās, īpaši dienvidu ekspozīcijā. Labprāt izvēlas kalcifilas vai ģipšainas augsnes. Imago ir fitofāgi – tie barojas ar dažādu lakstaugu lapām. Kāpuri parazitē galvenokārt vientuļo bišu ligzdās, bet mēdz kļūdīties saimnieka izvēlē (uz ziediem) un nereti nonāk arī medusbišu stropos. Kāpuri pārtiek no ziedputekšņiem un nektāra, ko uzkrāj bite. Imago ir aktīvi krēslas stundās vai rītos, bet ir sastopami arī dienas gaišajā laikā. Latvijā visas trīs sugas ir novērojamas pavasarī un ir aktīvas līdz jūnija vidum (no eļļasvaboļu aktivitātes tieši pavasarī ir cēlies šīs ģints nosaukums krievu valodā – жуки-майки ‘maijvaboles’). Eļļasvaboles ir plaši pazīstamas, jo spēj sintezēt kantaridīnu. Tā ir stipra inde no terpenoīdu klases. Tieši no eļļasvaboļu spējas apdraudējuma brīdī izdalīt koši dzeltenu, kantaridīnu saturošu šķidrumu ir radies šīs ģints un visas dzimtas latviskais, angliskais un vācu nosaukums. Nonākot uz jutīgas ādas vai ilgstošā kontaktā ar to, eļļasvaboļu sekrēts var izraisīt ķīmisko apdegumu un sāpīgu čūlu veidošanos. Meloe ģints eļļasvaboļu sugas šo sekrētu izdala no kāju un “kakla” locītavām. Kantaridīnu sintezē galvenokārt eļļasvaboļu tēviņi, kas pārošanās laikā to nodod arī mātītēm. Mātītes ar kantaridīnu saturošo sekrētu pārklāj olas, kas palīdz to aizsardzībai. Kantaridīns ir nozīmīgs dažu citu kukaiņu, piemēram, ložņvaboļu Anthicidae, māņkoksngraužu Oedemeridae un divspārņu Diptera dzīves ciklos.

Visas trīs Latvijā sastopamās Meloe eļļasvaboļu sugas ir ar plašu izplatības areālu Eirāzijā, kas aptver gandrīz visu kontinentu, izņemot subarktisko un arktisko zonu un plašus taigas masīvus. Savas attīstības bioloģijas dēļ eļļasvaboles nav novērojamas lielā skaitā, jo saimnieku atrod un izdzīvo tikai daži kāpuri no simtiem katras mātītes izdēto olu. Tomēr piemērotos biotopos eļļasvaboles, kaut arī nelielā skaitā, ir novērojamas regulāri.

Visas trīs Latvijā sastopamās eļļasvaboļu sugas ir sastopamas salīdzinoši plaši, un to reģionālās populācijas ir ar stabilu tendenci. Sugām Latvijā nav noteikta apdraudējuma kategorija, kaut arī visas trīs sugas iepriekš bija iekļautas Latvijas Sarkanās grāmatas 2. izdevumā (1998. gads) – galvenokārt vientuļo bišu skaita samazināšanās valstī dēļ. Mūsdienās eļļasvaboles apdraud neselektīvo insekticīdu plaša pielietošana lauksaimniecībā un mežu aizsardzībā. 

Eļļasvaboļu sugas Latvijā netiek aizsargātas.