Meloe ģints eļļasvaboles ir salīdzinoši lieli kukaiņi ar masīvu ķermeni. Latvijā sastopamajām sugām ķermenis ir vienkrāsains – no tumši zila līdz melnzilam, citos reģionos mītošām sugām uz zilā fona mēdz būt varavīksnes krāsu metāliskie plankumi vai raksts. Mātītes ir lielākas par tēviņiem, to vēders ir masīvāks, un reducētie segspārni proporcionāli izskatās pavisam īsi. Dažu sugu tēviņiem vidējie taustekļu posmiņi ir modificēti. Ķermeņa garums pieaugušajām eļļasvabolēm (imago) stipri variē pat vienā sugā. Latvijas eļļasvaboles ir 10–30 mm garas. Acis salīdzinoši nelielas, “kakls”, kas savieno galvu ar priekškrūtīm, ir šaurs, taustekļi masīvi, ar īsiem, resniem posmiņiem. Priekškrūšu vairogs neliels, parasti šaurāks par galvas platumu. Segspārni īsi, tēviņiem atkarībā no sugas piesedz gandrīz visus vēdera segmentus, bet mātītēm reti piesedz pat pirmo segmentu. Kājas stipras un garas. Eļļasvaboles nelido, pakaļspārnu pāris tām ir atrofēts. Kāpuriem ir sarežģīts attīstības cikls. Pirmās paaudzes kāpuri, kas šķiļas no augsnes bedrītē izdētajām olām, ir ļoti kustīgi, ar garām kājām, tumšā krāsā; tos sauc par triungulīniem (triungulins). Tie uzrāpo uz ziediem, galvenokārt izvēlas dzeltenās krāsas augus vai šķirnes, kur tos apciemo bites. Piestiprinoties pie neuzmanīgas vientuļās bites, triungulīns nonāk tās ligzdā, kur pārvēršas par tārpveida baltu kāpuru un turpina attīstīties bites ligzdā līdz kūniņas stadijai. Pilns attīstības cikls ilgst gandrīz gadu.
Latvijā sastopamās Meloe sugas ir zilganzaļā eļļasvabole M. brevicollis, tumšā eļļasvabole M. proscarabaeus un zilā eļļasvabole M. violaceus.