“Lauksaimnieču pavāru grāmata ar pamācību par dažādu godību sarīkošanu” (saīsināti “Lauksaimnieču pavārgrāmata”) atspoguļo 20. gs. sākuma dzīvesveida pārmaiņas Latvijas laukos un demonstrē, kā tradicionālo zemnieku uzturu pārveido jaunas kulinārās prakses, svētku kultūras paplašināšana un jauni patēriņa paradumi.

19. un 20. gs. mijā Latvijas laukos notika būtiskas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, kas radīja pieprasījumu pēc jauna tipa praktiskās literatūras. Turīgākas lauku vidusšķiras veidošanās nozīmēja ne tikai materiālās labklājības pieaugumu, bet arī dzīvesveida maiņu. Jaunu tehnoloģiju ieviešana, saimnieku kooperācija un lauksaimniecības biedrību aktivitātes veicināja modernu saimniekošanu. Līdz ar lauksaimniecības darbu reorganizāciju saimnieces vairāk laika varēja atvēlēt mājas darbiem, ēdiena gatavošanai un viesību rīkošanai, kas kļuva arī par statusa apliecinājumu. Pavārgrāmatas kļuva par nozīmīgu zināšanu avotu, daļēji aizstājot formālu mājturības izglītību sievietēm, kurām tā nebija pieejama. 

“Lauksaimnieču pavārgrāmata” ir adresēta lauku saimniecēm, kuras pašas veic ikdienas saimniecības darbus, pārzina ēdiena gatavošanas prasmes un tāpēc vēlas nevis apgūt pamatus, bet paplašināt savu kulināro repertuāru. Grāmatā gandrīz nav iekļauti ikdienas ēdieni, piemēram, maize, putras, vienkāršas zupas vai kartupeļu ēdieni, bet sniegtas “jaunmodes” un svētku ēdienu receptes. Par to, ka ēdieni zemnieku sētā nav bijuši ierasti, liecina gan to vāciskie nosaukumi, gan bagātīgais sastāvdaļu saraksts un darbietilpīgā pagatavošana.

Grāmatas satura lielāko daļu veido gaļas ēdienu un saldo ēdienu receptes. Gaļas ēdienu pārsvars liecina par sociālekonomiskām pārmaiņām. Tradicionāli gaļa zemnieku uzturā bija pieejama neregulāri un galvenokārt svētku reizēs. “Lauksaimnieču pavārgrāmatā” gaļas ēdienu nosaukumi un pagatavošanas paņēmieni ir pārņemti no vācbaltiešu pavārgrāmatām un norāda uz iespēju paplašināt ēdienu klāstu. Saldo ēdienu recepšu daudzums dara zināmu, ka deserts kļuva par neatņemamu svētku galda sastāvdaļu, un šis fakts iezīmē būtiskas pārmaiņas lauku uzturā. Cukura, šokolādes, mandeļu un olu bagātīga izmantošana liecina par šo produktu pieaugošu pieejamību un vēlmi sekot pilsētas un muižu kulinārās modes tendencēm. To apliecina arī pirkto produktu klātbūtne līdzās pašu audzētajiem – minēti rīsi, dažādi sieri un konservi, tostarp sardīnes un anšovi, arī dzērieni – liķieris un vīns. Pēc recepšu skaita trešo lielāko satura grupu veido konservēšanas receptes. Tās paredzētas tam, lai pašu izaudzēto uzglabātu ziemai, un arī tam, lai pārstrādātu ražu un pagarinātu tās realizācijas laiku tirgū.

“Lauksaimnieču pavārgrāmatā” ir iekļauta atsevišķa nodaļa par viesību rīkošanu, kas sniedz detalizētas norādes par organizēšanu, ēdienu secību, laika plānošanu un galda klāšanu. Tieši svinību tradīciju transformācija liecina, ka lauku dzīvesveids piedzīvoja būtiskas pārmaiņas: vācbaltiešu viesību ēdienu un prakšu iekļaušana norāda uz jaunu sociālo normu un reprezentācijas formu pieņemšanu.

“Lauksaimnieču pavārgrāmatas” izdevumi ir nelieli, ilustrācijas tajos nav iekļautas. Ilustrēti ir vienīgi grāmatu vāki, lielākoties ar jūgendstila ornamentiem. Būtiska vāka ilustrācijas sastāvdaļa ir iegūtās godalgas, kas attēlotas kā medaļu aversi un reversi. Dažu izdevumu vāki attēlo arī saimnieci, kura virtuvē stāv pie plīts vai pie galda, – tas ir tipisks pavārgrāmatu vāku attēlu sižets 20. gs. pirmajā pusē.

“Lauksaimnieču pavārgrāmata” piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus, kas liecina par augstu pieprasījumu. Zināms, ka 1904. gadā iznāca jau trešais grāmatas izdevums, kas ticis apbalvots ar pirmo godalgu – sudraba medaļu lauksaimniecības izstādē. Tas apliecina pavārgrāmatu kā praktisku un sabiedriski nozīmīgu jaunievedumu. Grāmatas atkārtotie un papildinātie izdevumi iznāca līdz 1928. gadam.

20. gs. sākumā pavārgrāmatas, kuru nosaukumos norādīts adresāts – lauksaimnieces –, veidoja jaunu un populāru izdevumu segmentu. Par to liecina arī vairāku autoru gandrīz vienlaikus izdotās, saturiski līdzīgās grāmatas, tostarp Marijas Velleres un Andreja Zāles darbi. Šo izdevumu daudzums un atkārtotā izdošana apliecina pieprasījumu pēc vietējiem apstākļiem pielāgotas, latviešu valodā sarakstītas kulinārās literatūras, kas paredzēta vidējas rocības saimniecībām laukos.