Lielā gaura ir liels ūdensputns. Plašs ligzdošanas areāls, kas ietver Aļasku, Kanādu, Eiropu, Krieviju, arī daļu Kazahstānas, Mongolijas un Ķīnas. Ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, bet daļēji ar to pārklājas. Gājputns, bet Latvijā sastopama visu gadu. Ligzdo 100–150 pāru. Ligzdošanas laikā apdzīvo upes un ezerus, ziemā – neaizsalušas vietas ezeros un upēs un jūras piekrasti. Pārtiek galvenokārt no zivīm, bet ēd arī ūdens bezmugurkaulniekus, vardes, sīkus zīdītājus, putnus un arī augus.

Zinātnisko nosaukumu sugai devis Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā. Ģints nosaukums mergus latīņu valodā apzīmē nezināmu ūdensputnu un atvasināts no vārda mergo ‘nirt’. Savukārt sugas apzīmējums veidots, apvienojot latīņu valodas vārdus mergus un anser ‘zoss’.

Lielajai gaurai izdalītas trīs pasugas. Nominālpasuga Mergus merganser merganser ligzdo Islandē, Eiropas ziemeļu un centrālajā daļā un Krievijā līdz Kamčatkai austrumos, uz dienvidiem izplatības areāls sniedzas līdz Kazahstānas ziemeļaustrumu daļai, Mongolijas ziemeļiem, Hokaido (Japānā) un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Mergus merganser orientalis ligzdo no Afganistānas līdz Tibetai un Ķīnas dienvidu daļai, Mergus merganser americanus – no Aļaskas centrālās un dienvidu daļas līdz Kanādas austrumiem, dienvidos – līdz Kalifornijas ziemeļu daļai, Kolorādo un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ziemeļaustrumu daļai. Latvijā sastopama pasuga M. m. merganser.

Ķermeņa garums 54–71 cm, svars 900–2100 g. Liels ūdensputns ar garu, šauru, sarkanu knābi. Garš kakls, bet peldot tas nereti ir ievilkts. Tēviņš riesta tērpā galvenokārt balts (ziemā un pavasara sākumā ar lašsārtu nokrāsu). Galva melna ar zaļganu spīdumu. Melna mugura. Mātītei tumši sarkanbrūna galva ar skaidri nodalītu baltu zodu. Kakla brūnā augšdaļa asi nodalīta no gaišās apakšdaļas. Ķermenis pelēcīgs.

Tēviņa riesta sauciens ir zems, griezīgs, tarkšķošs “krro-krraa”, mātītei – ass “pra, par-par”.

Lielā gaura ir gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu.

Ligzdošanas laikā apdzīvo upes un ezerus, ziemā – neaizsalušas vietas ezeros un upēs un jūras piekrasti.

Pārtiek galvenokārt no zivīm, bet ēd arī ūdens bezmugurkaulniekus (kukaiņus, gliemjus, vēžveidīgos un tārpus), vardes, sīkus zīdītājus, putnus un arī augus.

Ligzdo koku dobumos un būros. Ligzdu izklāj ar dūnām.

Olas ir krēmbaltas vai dzeltenīgas. Olu izmērs vidēji ir 66,4x46,4 mm. Dējumā parasti ir 7–14 olas, reti – 15. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 28–32 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 60–70 dienu vecumā.

Plašs ligzdošanas areāls, kas ietver Aļasku, Kanādu, Eiropu, Krieviju, arī daļu Kazahstānas, Mongolijas un Ķīnas. Ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, bet daļēji ar to pārklājas. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā ievērojami pieaugusi. Arī populācija pieaug.

Latvijā 20. gs. sākumā lielā gaura bijusi samērā reta ligzdotāja un bieža caurceļotāja, Kurzemē – arī samērā reta ziemotāja. 20. gs. 40. gados suga uzskatīta par parastu ligzdotāju, bet 20. gs. otrajā pusē ligzdojošā populācija samazinājusies. 20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka Latvijā ligzdo 100–150 lielo gauru pāru. Pēc tam ligzdojošo lielo gauru skaits ir palielinājies – gan ilgtermiņa, gan īstermiņa populācijas tendence ir pozitīva, šobrīd ligzdojošās populācijas lielums ir 800–1600 pāru.

Ligzdošanas izplatība kopš 20. gs. 80. gadiem arī būtiski palielinājusies. Suga sastopama visā Latvijā, taču īpaši koncentrējas Gaujā un arī Rīgas līča piekrastē.

20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka Latvijā ziemo 500–3000 lielo gauru. No 1991. līdz 2025. gadam ziemojošo lielo gauru skaits ir mēreni palielinājies, taču no 2021. līdz 2025. gadam reģistrēts straujš skaita kritums. Šobrīd tiek vērtēts, ka ziemojošā populācija ir 8319–16279 indivīdi.

Ne pasaulē, ne Eiropā, ne Latvijā suga nav atzīta par apdraudētu.

Skaidrojot ligzdojošās populācijas samazinājumu Latvijā 20. gs. otrajā pusē, norādīts uz dobumaino koku izciršanu, meža caunu (Martes martes) skaita pieaugumu un ūdenstūristu radīto traucējumu. Vērtējot draudus Eiropā kopumā, norādīts, ka sugu vajā makšķernieki un zivjaudzētāji, kas apgalvo, ka suga noplicina zivju krājumus. Sugu apdraud arī saldūdens ezeru degradācija nosusināšanas un naftas produktu piesārņojuma dēļ. Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt turpmāki slimības uzliesmojumi.

Latvijā lielā gaura nav iekļauta medījamo sugu sarakstā, taču daļā Eiropas valstu medības ir atļautas. Tāpat tiek atzīmēts, ka sugu vajā makšķernieki un zivjaudzētāji, uzskatot, ka lielā gaura noplicina zivju krājumus.

Lielā gaura iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.