Kārlis Zommers bija viens no pieredzējušākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, Latvijas armijā bija kara apriņķa pārvaldes priekšnieka vietnieks, priekšnieks un pilsētas komandants.

Dzimis mājas saimnieku Viļa un Jūles Zommeru daudzbērnu ģimenē, kristīts Muižciema-Remtes evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Remtes pagasta skolu, Tukuma pilsētas skolu. 09.1902.–05.1905. mācījās Viļņas kājnieku junkurskolā (Виленское пехотное юнкерское училище) un ar II šķiru beidza to.

Precējies ar pareizticīgo virspriestera meitu Nadeždu Glagoļjevu, meitas – Irina, Ludmila, Helēna (precējusies Rēpele).

16.03.1902. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 169. Novotroku kājnieku pulkā Viļņā. 12.1904., mācību laikā junkurskolā, paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunākais unteroficieris). Pēc junkurskolas beigšanas no 05.05.1905. – virsnieks (podporučiks) 82. Dagestānas kājnieku pulkā Groznijā, rotas jaunākais virsnieks. No 09.1905. – pulka šūšanas darbnīcas pārzinis, no 05.1908. – rotas jaunākais virsnieks, rotas sastāvā komandēts uz robežu ar Persiju (tagad Irāna) tās apsardzībai. Pēc atgriešanās pulka pastāvīgajā novietnē no 15.02.1909. – mācību komandas jaunākais virsnieks. Poručiks (23.11.1909.). No 09.01.1910. – izlūku komandas jaunākais virsnieks. 16.05.–12.07.1911. komandas sastāvā piedalījās čečenu cīnītāja Zeļimhana Gušmazukajeva (Зелимхан Гушмазукаев) bruņotās partizānu grupas vajāšanas akcijā. No 08.10.1911. – izlūku komandas priekšnieks. 14.10.1911.–14.05.1912. un 14.10.1912.–14.05.1913. komandas sastāvā apsargāja Persijas robežu. Štābkapteinis (07.01.1914.). Pēc Pirmā pasaules kara sākuma, 26.08.1914., pulka sastāvā komandēts uz fronti pret Vācijas armiju, no 07.09.1914. piedalījās kaujās Austrumprūsijā, no 02.1915. Polijā, Lomžas guberņā. 08.09. ievainots labajā kājā un evakuēts ārstēšanai, 14.10. atgriezās pulkā un iecelts par 1. bataljona komandieri. 01.12.1914.–23.01.1915. atradās evakuācijā aizmugurē slimības dēļ. 17.03.1915. kaujā ievainots krūtīs un evakuēts, 14.07. atgriezās pulkā frontē, bija 2. bataljona komandieris. 18.07.1915. kaujā kontuzēts, palika ierindā, komandējot bataljonu un aizsargājot svarīgu kaujas iecirkni, vairākkārtējos pretuzbrukumos atsita visus ievērojamā pārsvarā esošo pretinieka spēku uzbrukumus un noturēja pozīciju (par to 02.1917. apbalvots ar Svētā Jura zobenu). No 08.1915. piedalījās kaujās Baltkrievijā. Kapteinis (28.02.1916.; divas reizes ievainots, par kaujas nopelniem). Ilgstoši atradies frontē, 28.05.1916. pārvietots uz 59. kājnieku rezerves bataljonu Voroņežā (14.06.1916. pārformēts par pulku), no 14.06. bija pulka 2. bataljona komandieris. No 06.1916. arī jaunāko virsnieku kursu vadītājs. 23.02.1917. nosūtīts uz savu 82. kājnieku pulku Galīcijas frontē pret Austroungārijas armiju, no 05.03. bija 1. bataljona komandieris, no 16.03. piedalījās kaujās pie Gaļičas. Apakšpulkvedis (06.07.1917.). No 08.10.1917. pulka komandiera vietas izpildītājs. 19.10.1917. izvirzīts paaugstināšanai par pulkvedi (pavēle nav izdota sakarā ar lielinieku režīma izveidošanos). 01.–02.1918. apstākļu dēļ 3. Kaukāza armijas korpusā pulks frontē izjuka, karavīriem izklīstot. 21.02.1918. atvaļināts, bet tajā pašā dienā mobilizēts Ziemeļkaukāza Tautu Savienības Republikas (pazīstama arī kā Kalnu Republika) armijā cīņai ar uzbrūkošajām sarkangvardu vienībām. 10.04. kopā ar republikas valdību aizgāja Dagestānas kalnos. 02.05. kaujā ar sarkangvardiem Avāru apgabalā ievainots ar šautenes lodēm kreisajā rokā un kaklā, 20.06.–20.08.1918. piedalījās kalniešu karagājienā no Hunzahas cietokšņa uz Temirhanšuras pilsētu (mūsdienās Buinakska), pēc tam ieradās Gunibas cietoksnī Dagestānā. 28.09.1918. pēc Lazara Bičerahova (Лазарь Фёдорович Бичерахов) Centrālās Kaspijas karaspēka partizānu vienību veiktās sarkangvardu vienību padzīšanas no Petrovskas (tagad Mahačkala) ieradās pilsētā, kur 01.10. mobilizēts L. Bičerahova Kaukāza–Kaspijas savienības valdības karaspēkā, partizānu bataljona komandieris, 02.10. ar bataljonu komandēts uz Derbentas pilsētu, no 04.10. kā Derbentas garnizona priekšnieks vadīja kaujas ar uzbrūkošo Turcijas armiju (t. s. Kaukāza Islāma armiju). 06.10.1918. artilērijas lādiņa sprādziena rezultātā smagi kontuzēts un ievainots labajos sānos, evakuēts ārstēšanai uz Petrovsku. 25.11.1918. pēc izārstēšanās atgriezās savā partizāņu vienībā Baku pilsētā Azerbaidžānā, iecelts par 1. Kaukāza strēlnieku brigādes 1. partizānu bataljona komandieri. 01.02.1919. bataljona izformēšanas dēļ atvaļināts, bet 15.03.1919. brīvprātīgi iestājās Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, Petrovskas pilsētas komandants. Pulkvedis (20.04.1919.). 20.08.1919. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz atjaunoto 82. kājnieku Dagestānas pulku, no 01.09. bija 3. bataljona komandieris, no 10.10.1919. – pulka komandiera palīgs ierindas jautājumos. 05.12.1919. pulka avangarda sastāvā no Pjatigorskas ieradās Derbentā, no 29.12.1919. piedalījās pilsētas aizstāvēšanas kaujās pret Sarkano armiju. 20.01.1920. ielu kaujās Derbentā sadragāja kreiso kāju, krītot no novērošanas torņa, 23.01. ievietots Derbentas cietokšņa lazaretē, 10.03. atlaists divu nedēļu atvaļinājumā veselības uzlabošanai uz Petrovsku, kur 03.04.1920. krita gūstā, Sarkanajai armijai ieņemot Dagestānu. Ilgstoši atradās ieslodzījumā. 20.05.1922. atbrīvots, 08.09.1922. atgriezās Latvijā. Dzīvoja Smārdes pagasta Ozolnieku skolā pie skolas pārziņa – brāļa Friča Zommera. 02.10.1922. reģistrēts Latvijas armijas rezervē, pulkvedis-leitnants. 28.12.1922. iesaukts armijas dienestā, bija Ventspils kara apriņķa pārvaldes darbvedis. No 01.02.1923. – Daugavpils kara apriņķa priekšnieka palīgs, no 20.02. – pilsētas komandants. No 23.04.1924. – Zemgales divīzijas štābā kā pilsētas komandants. 28.07.1927. iecelts par Ludzas, 20.12.1927. – par Liepājas kara apriņķa priekšnieku. Pulkvedis (11.11.1929.). Bija arī skautu novada inspektors, sabiedriskais darbinieks Liepājā. 01.1929. kandidēja Liepājas pilsētas domes vēlēšanās no Kara ostas iedzīvotāju kandidātu saraksta (ievēlēts par domes locekli). 01.10.1934. slimības dēļ (patiesībā – bija aizņēmies no savas pārvaldes virsnieka vietnieka naudu sava brāļa vajadzībām, atdošanas panākšanai bija jāiejaucas priekšniecībai) atvaļināts ar tiesībām valkāt karavīra ietērpu. Dzīvoja Remtes pagasta Rāceņos savā saimniecībā. Kopā ar diviem bijušajiem pārvaldes darbiniekiem nodots Kara tiesai par dienesta laikā izdarītu pārkāpumu – dokumenta sastādīšanu, apzināti nepatiesi norādot ar šo dokumentu apliecināmu apstākli (Makša Liperta atbrīvošana no karadienesta slimības dēļ). 21.05.1937. Kara tiesa piesprieda vienu gadu ieslodzījuma, mīkstinošu apstākļu dēļ sodu nosacīti atliekot.

Vācu okupācijas sākumā, 06.–07.1941., organizēja Remtes pagastā pašaizsardzības vienību. Pēc Otrā pasaules kara, 18.07.1945., Remtes pagastā apcietināts, ieslodzīts Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta Iekšējā cietumā Rīgā. 26.11.1945. kara tribunālā piespriesti 10 gadi ieslodzījuma, izvests uz Intas soda nometnēm. Atbrīvots pēc soda izciešanas 02.08.1955. Atgriezās Latvijā, dzīvoja pie meitas Rīgā.

K. Zommers uzskatāms par vienu no Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara kājnieku kaujas ierindas un pieredzēto militāri politisko peripetiju pieredzes bagātākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, turklāt viņa liktenī labi izpaužas daudzu latviešu karavīru pieredzētais, ieskaitot Krievijas pilsoņu kara haosu un nežēlību, kā arī ilgstošu ieslodzījumu Padomju Krievijā, līdz izdevās no tās izkļūt un atgriezties dzimtenē. Latvijas armijā K. Zommers sakarā ar gūtajiem ievainojumiem un traumām izpildīja ārrindas dienestu.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā K. Zommers apbalvots ar Svētā Jura zobenu, Svētā Vladislava ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira, ar šķēpiem); par sabiedrisko darbību Latvijā apbalvots ar Latvijas Aizsardzības biedrības bronzas medaļu, skautu Baltās Lilijas ordeni, skautu pateicības zīmi “Svastika”.