Telpiskā plānošana ir starpdisciplināra joma, kas aptver dažādas darbības, tostarp zemes izmantošanas plānošanu, pilsētplānošanu, vides pārvaldību, transporta plānošanu un infrastruktūras attīstību. Kā integrējošs process, tā nosaka zemes izmantošanas, infrastruktūras un cilvēku darbību izvietojumu ģeogrāfiskajā telpā. Telpiskās plānošanas mērķis ir nodrošināt, lai apbūvētā vide būtu ilgtspējīga, funkcionāla un pievilcīga un lai tā atbilstu pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzībām.

Relatīvi jauna joma ir jūras telpiskā plānošana, kas regulē darbības, piemēram, Latvijas teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. 

Telpiskā plānošana tiek īstenota vairākos pārvaldes līmeņos – vietējā, reģionālajā, nacionālajā, koordinējot attīstības, vides aizsardzības un sociāli ekonomiskos mērķus.

1. Nacionālais līmenis – tiek noteiktas valsts attīstības prioritātes, definēti galvenie transporta koridori un nacionālo interešu objekti visai valsts teritorijai.
2. Reģionālais līmenis – plānošanas reģioni (Rīgas, Vidzemes, Zemgales, Kurzemes, Latgales) izstrādā stratēģijas un programmas, lai koordinētu pašvaldību sadarbību un reģionālo attīstību.
3. Vietējais līmenis – pašvaldības izstrādā savas teritorijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un teritorijas plānojumus, kuros noteikts detalizēts funkcionālais zonējums, piemēram, definējot dzīvojamās, rūpniecības vai mežu zonas.

Telpisko plānošanu īsteno galvenokārt valsts vai pašvaldības organizācijas, visbiežāk – specializētas aģentūras un biroji. Telpiskā plānošana izmanto tādus instrumentus kā telpiskie plāni, zonējuma shēmas un stratēģiskās attīstības sistēmas.

Telpiskā plānošanas process ietver vairākus galvenos soļus, piemēram:

• attīstības prioritāšu noteikšanu;
• esošo apstākļu un tendenču analīzi;
• politikas un stratēģiju formulēšanu;
• plānu un programmu īstenošanu.

Telpiskā plānošana ir sadarbības process, kurā iesaistītas dažādas ieinteresētās personas, arī valdības vai pašvaldību aģentūras, kopienu pārstāvji, privātā sektora organizācijas (tajā skaitā nevalstiskās organizācijas) un atsevišķi pilsoņi.

Bieži dokumentēta telpiskās plānošanas problēma ir konfliktsituācijas starp konkurējošiem zemes izmantošanas veidiem. Konfliktsituācijas šajā kontekstā rodas no konkurējošām interesēm par zemes izmantošanu, resursiem un attīstības prioritātēm – šie konflikti bieži ietver valsts iestādes, privātos attīstītājus, vietējās kopienas un konkrētas ieinteresētās personas. Šādi konflikti atspoguļo dziļākas strukturālas problēmas, piemēram, ekonomiskās izaugsmes prioritizēšanu pār vides aizsardzību, infrastruktūras paplašināšanu pretstatā kopienu saglabāšanai vai reģionālo nevienlīdzību uz tirgu orientētu investīciju kontekstā.

Mūsdienu politikas kontekstā telpiskajai plānošanai ir arī svarīga loma sarežģītu teritoriālo problēmu, piemēram, urbanizācijas, klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanas un reģionālo atšķirību, risināšanā. Veicinot koordinētus zemes izmantošanas modeļus, zaļās infrastruktūras tīklus un efektīvas infrastruktūras sistēmas, telpiskā plānošana sekmē noturīgu un pielāgojamu teritoriju veidošanos. Rezultātā tā arvien vairāk tiek uzskatīta ne tikai par regulējošu instrumentu, bet arī par stratēģisku pārvaldības sistēmu ilgtermiņa teritoriālās attīstības veidošanai.

Telpiskās plānošanas sākumi rodami jau agrīnajās pilsētu civilizācijās, kur, reaģējot uz iedzīvotāju skaita pieaugumu, tirdzniecību un pārvaldes vajadzībām, radās pirmās zemes izmantošanas telpiskās organizācijas formas. Mezopotāmijā, Indas ielejā un Ēģiptē ieviesa apzinātu plānojumu – režģotas ielas, izdalot noteiktas komerciālās zonas un centralizētus administratīvos vai reliģiskos rajonus.

Tomēr telpiskā plānošana kā formāla disciplīna sāka veidoties industrializācijas periodā (18. un 19. gs.). 1898. gadā angļu pilsētplānotājs un dārzu pilsētu kustības dibinātājs Ebenīzers Hovards (Ebenezer Howard) aizsāka dārzu pilsētu kustības (garden city movement) ideju, kas aprakstīta darbā “Nākotnes dārzu pilsētas” (Garden Cities of To-morrow, 1902), piedāvājot decentralizētu pilsētvides modeli, kas līdzsvarotu pilsētu un lauku vides priekšrocības. Skotu biologs, sociologs, ģeogrāfs, filantrops un novatorisks pilsētplānotājs Patriks Gedess (Patrick Geddes) ieviesa principu “izpēti pirms plāno”, uzsverot vispusīgu sociālā, vides un ekonomiskā konteksta analīzi pirms plānu izveides. Vācu ģeogrāfs Valters Kristallers (Walter Christaller) izstrādāja reģionālo telpisko struktūru teoriju, izmantojot centrālās vietas teoriju (System Zentraler Orte, 1933), aprakstot hierarhiskus apdzīvojuma izvietojuma modeļus.

Telpiskā plānošana radās pilsētu industrializācijas laikā, kad straujā pilsētu izaugsme radīja tādas problēmas kā pārapdzīvotība, gaisa un ūdens piesārņojums un slikti sanitārie apstākļi. Pēc Otrā pasaules kara, lai plānotu postījumu atjaunošanu, infrastruktūras attīstību un teritoriālo kohēziju, daudzas Eiropas valstis sāka veidot nacionālās un reģionālās plānošanas sistēmas.

No 20. gs. vidus tika izmantotas racionālas, uz sistēmām balstītas pieejas, vēlāk pārejot uz līdzdalības (participatory) un stratēģiskiem modeļiem. Šādas pieejas uzsver elastību, ilgtspējību un starpnozaru koordināciju, īpaši starptautiskās sadarbības kontekstos, piemēram, Eiropas Savienībā. Mūsdienās telpiskā plānošana tiek izmantota vairākās jomās, piemēram, zemes lietojuma plānošanā, pilsētplānošanā, reģionālajā attīstībā, transporta un infrastruktūras plānošanā, vides pārvaldībā un klimata pārmaiņu adaptācijā. Telpiskā plānošana darbojas kā integrējošs ietvars, kas palīdz koordinēt politiku veidošanu dažādās nozarēs un mērogos.

20. gs. laikā telpiskā plānošana attīstījās par visaptverošu, valsts vadītu darbību, kas integrēja ekonomiskos, sociālos un vides mērķus vairākos līmeņos. Mūsdienu pieejas telpiskajā plānošanā uzsver uz pierādījumiem balstītu (evidence-based) plānošanu, ģeotelpisko datu un vides novērtējumu izmantošanu, kā arī līdzdalības procesus, kuros iesaistītas ieinteresētās puses (stakeholders) un sabiedrība.

Telpiskā plānošana mūsdienās ir daudzpakāpju pārvaldības rīks, kas palīdz vadīt investīciju un zemes pārvaldības lēmumus. Tā apvieno ģeogrāfijas, ekonomikas, vides zinātnes un dizaina pieejas, lai plānotu sabiedrības telpisko organizāciju. Latvijā telpisko plānošanu regulē Teritorijas attīstības plānošanas likums, kura mērķis ir paaugstināt dzīves vides kvalitāti un nodrošināt resursu efektīvu izmantošanu. Telpiskās plānošanas speciālists jeb plānotājs ir speciālists, kuram jāpārzina arhitektūra, ģeogrāfija, ekonomika, socioloģija un tiesību akti. 

Plānošanas procesā kritiska nozīme ir sabiedrības līdzdalībai, dodot iedzīvotājiem iespēju ietekmēt savas apkaimes attīstību. Sabiedrības līdzdalību nodrošina iesaistīto pušu diskusijas un publiskās apspriešanas.