Komposta degunradžvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Eirāzijas rietumu un centrālajā daļā un Āfrikas ziemeļos no Kanāriju salām, Pireneju pussalas un Marokas līdz Baikālam, Ziemeļrietumķīnai un Centrālāzijai. Kopā ar dižo briežvaboli Lucanus cervus un lielo dižkoksngrauzi Ergates faber šī ir viena no smagākajām vaboļu sugām Latvijas faunā. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, komposta degunradžvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Pieaugušās vaboles (imago) ķermenis ir masīvs, kastaņkrāsas vai sarkanbrūns, virspusē gluds un spīdīgs, 20–45 mm garš. Tēviņiem galvas vidū atrodas atpakaļ izliektam ragam līdzīgs izaugums un uz priekškrūšu vairoga – šķērsenisks izcilnis. Mātītēm uz galvas ir tikai neliels izcilnis, priekškrūšu vairoga veidojums ir mazāk izteikts. Kāpuri ir burta “C” formā, balti vai iedzelteni ar tumši oranžu galvu. Degunradžvaboles kāpuri pārtiek no trupošas koksnes (saproksilofāgi), imago parasti barību neuzņem vispār, bet reizēm patērē rūgstošo lapu koku sulu un rūgstošus augļus. Latvija atrodas komposta degunradžvaboles izplatības areāla ziemeļdaļā. Tā ir plaši izplatīta; komposta degunradžvabole nav reta suga Latvijā un visā Baltijā.

Komposta degunradžvabole pieder pie skarabeju Scarabaeidae dzimtas degunradžvaboļu Dynastinae apakšdzimtas. Divu sugu fosilijas, kas tiek attiecinātas uz degunradžvaboļu ģinti Oryctes, ir konstatētas vēlā jura perioda Solnhofenas slānī Vācijā, un to vecums ir no 163,5 līdz 145 miljoniem gadu. Tomēr vairāki pētnieki nepiekrīt šo divu izmirušo degunradžvaboļu apakšdzimtas pārstāvju iekļaušanai Oryctes ģintī. Komposta degunradžvabolei ir zināmas ap 20 pasugas, no kurām Latvijā ir sastopama nominālā pasuga.

Komposta degunradžvaboles imago ķermenis ir masīvs, īsi cilindrisks, kastaņkrāsas vai sarkanbrūns, gluds un spīdīgs virspusē, 20–45 mm garš. Galva maza ar salīdzinoši lielām acīm, priekškrūšu vairogs un segspārni izliekti un bez redzama apmatojuma. Ķermeņa vēderpuse, ciskas un stilbi garā, vidēji biezā, oranžā apmatojumā. Tēviņiem uz pieres ir atpakaļ izliektam ragam līdzīgs izaugums un uz priekškrūšu vairoga – šķērsenisks, viļņots izcilnis. Nelieliem tēviņiem gan “rags”, gan izcilnis uz priekškrūšu vairoga ir neizteikts. Mātītēm uz pieres atrodas neliels, truls izcilnis, bet priekškrūšu vairogs ir ar mazāk izteiktu veidojumu. Kājas ir spēcīgas, labi piemērotas rakšanai, priekšstilbi ar izaugumiem. Kāpuri ir lieli un resni, burta “C” formā, balti ar kastaņkrāsas galvu un oranžām kājām, līdz 10 cm gari. Kūniņa iedzeltena līdz oranža, metamorfoze notiek kokona iekšpusē. Kokonu kāpurs veido no substrāta daļiņām un trupošas koksnes. Kāpuru attīstība areāla ziemeļdaļā atkarībā un laikapstākļiem, barības vielu daudzuma un substrāta kvalitātes ilgst 2–4 gadus.

Sākotnēji platlapju un jaukto mežu suga, kas mūsdienās Eiropā ir saistīta gan ar veciem platlapju mežiem, gan ar antropogēno vidi – laukiem, viensētām, veciem dārziem, gateriem. Kāpurs vairākus gadus pavada substrātā – trupošā koksnē, zāģskaidu vai komposta kaudzēs, kurās ir pietiekams daudzums šķiedrmateriāla, – un pārtiek galvenokārt no trupošas koksnes ar balto micēliju. Šis ir viens no nedaudziem veiksmīgas adaptācijas gadījumiem, kad ar veciem mežiem, lielām kritalām un dobumainiem dižkokiem saistīta suga izmanto cilvēka darbības sniegtās priekšrocības. Latvijā pēdējo 25 gadu laikā ir zināmi tikai atsevišķi gadījumi Kurzemē un Zemgalē, kad komposta degunradžvaboles kāpuri konstatēti mežos vai vecās alejās, bet lielākā daļa atradumu ir no apdzīvotajām vietām, dārziem un zāģskaidu kaudzēm. Kāpurs iekūņojas augsnē. Imago ir aktīvi no maija līdz augustam, dzīvo vairākus mēnešus un ir sastopami pārsvarā diennakts tumšajā laikā.

Nominālajai pasugai ir plašs izplatības areāls Eiropā – no Francijas un Lielbritānijas līdz Urāliem un no Fenoskandijas līdz Alpiem un Krievijas Eiropas daļas stepēm. Latvijā komposta degunradžvabole ir izplatīta visā teritorijā, ieskaitot lielas pilsētas, tā ir sastopama salīdzinoši bieži. Kvantitatīvi pētījumi par Latvijas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un to pārmaiņām nav veikti. Piemērotās dzīvotnēs kāpuri nereti ir sastopami lielā skaitā. Sugas reprodukcijas ātrums ir vidējs, viena mātīte dēj līdz 50 olām, bet kāpuri ir kanibāli un paši regulē savu blīvumu substrātā, tāpēc katrā atradnē parasti tiek konstatētas tikai dažas pieaugušās vaboles.

Precīzu datu par komposta degunradžvaboles populācijas dinamiku Latvijā un Baltijā nav. Populācijas Baltijas valstīs tiek vērtētas kā lielas, tomēr ar lejupslīdošu tendenci. Īpaši pēdējo divu gadu desmitu laikā vairākas šis sugas atradnes ir izzudušas, palielinoties darba efektivitātei un ieviešot bezatkritumu saimniekošanu, piemēram, ražošanas un tirdzniecības procesos izmantojot zāģskaidas, tāpat samazinās kompostkaudžu daudzums valstī. Ir pamats uzskatīt, ka tuvā nākotnē komposta degunradžvaboles reģionālā populācija Latvijā turpinās samazināties. 

Komposta degunradžvabole bija iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. un 2. izdevumā, un tā ir iekļauta arī jaunajā 2025. gada izdevumā. Sugai nav oficiāla aizsardzības statusa Latvijā, bet vairākās Eiropas valstīs tā ar likumu tiek aizsargāta. Eiropas mērogā suga netika vērtēta atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem. Savukārt Latvijā tā ir iekļauta Sarkanās grāmatas kategorijā NT (Near Threatened jeb gandrīz apdraudēta suga). Tas nozīmē, ka suga gandrīz atbilst kādai no apdraudēto sugu kategorijām Latvijā vai varētu tām kvalificēties tuvā nākotnē, ņemot vērā identificētos apdraudējumus, populācijas vai izplatības tendences u. c. apstākļus.