Meža bambals ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir plaši izplatīts Eirāzijas mērenajā joslā un ir sastopams visā Eiropā, izņemot pašus ziemeļus. Latvijas mežos šī ir viena no biežāk pamanāmajām vabolēm. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, meža bambalam ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Pieaugušās vaboles (imago) ķermenis ir melns ar izteiktu tumši zilu līdz violetu atspīdumu, eliptisks, dorsāli izliekts, virspusē gluds un spīdīgs, 12–19 mm garš. Kājas spēcīgas, labi piemērotas rakšanai, stilbi ar izaugumiem. Bambali izdod skaņas, berzējot ķermeņa nelīdzenās daļas; šādas skaņas var labi sadzirdēt, vaboli paņemot rokās. Koprofāgs, sekundāri micetofāgs un saprofāgs – pārtiek no zīdītāju izkārnījumiem, cepurīšu sēnēm, nereti arī rūgstošas koku sulas vai beigtiem dzīvniekiem. Olas dēj dziļos tuneļos augsnē. Tur notiek arī kāpuru attīstība. Latvija atrodas meža bambala izplatības areāla pamatdaļā.

Meža bambals pieder pie bambalu Geotrupidae dzimtas bambalu Geotrupinae apakšdzimtas. Latvijā sastopamas vēl četras bambalu dzimtas sugas. Vecākie zināmie bambalu fosiliju atradumi ir no juras perioda. Tie konstatēti Eihštates apkārtnē Vācijā, un atradumu vecums ir no 150,7 līdz 148 miljoniem gadu. Bambalu fosilijas tiek atrastas reti, un literatūrā ir aprakstīti mazāk nekā 35 gadījumi.

Meža bambala imago ķermenis ir regulāri eliptisks, virspusē izliekts, vēderpusē saplacināts, ar garām un spēcīgām kājām, vienkrāsaini melns ar izteiktu zilu, tumšzilu vai violetu atspīdumu. Galva salīdzinoši liela, lāpstveida formā, grumbuļaina, piere ar trulu izcilni, acis lielas. Taustekļi ar trīsplākšņainu vāli. Priekškrūšu vairogs šķērsenisks, vidū ar seklu garenisko rievu. Segspārni katrs ar septiņām vāji vai dziļi iespiestām rievveida punktu rindām. Kājas masīvas, lieliski pielāgotas rakšanai. Stilbi, īpaši priekškāju, ar lieliem zobveida izaugumiem. Ķermeņa vēderpuse un kājas garos rudos vai tumšos sariņos, kuriem ir nozīmīga maņu funkcija. Bambalam ir divi stridulācijas (skaņas radīšana ar berzēšanu) aparāti: vabole skaņas izdod ar vēdera un segspārnu malas un kāju un vēdera berzēšanu. Kāpuri ir balti vai iedzelteni ar oranžu galvu, resni, burta “c” formā. Kāpuru attīstība notiek vecāku izraktās kamerās augsnē, to attīstība ilgst līdz vienam gadam.

Meža bambals galvenokārt ir saistīts ar dažāda tipa mežiem, bet ir sastopams arī lauku vidē, dārzos, mežmalās un parkos. Kalnu apvidos sastopams līdz 2500 m augstumam. Vaboles pārtiek no zīdītāju izkārnījumiem, pūstošām cepurīšu sēnēm, rūgstošas lapu koku sulas un beigto mugurkaulnieku un bezmugurkaulnieku paliekām. Vaboles ir aktīvas gaišajā laikā. Barības meklējumos tās pārvietojas pa vienai. Kad satiekas pāris, kas ir gatavs vairoties, tēviņš mātīti aptausta ar augšžokļu taustiem (palps), kuru galos ir maņu orgāni, vienlaikus izdodot īsas skaņas, kas piesaista uzmanību. Tēviņš seko mātītei, bet, ja fiziskais kontakts zūd, abas vaboles izdod meklēšanas skaņas, kas ilgst līdz 1,5 sekundēm. Visbeidzot mātīte sāk rakt alu. Šī procesa laikā tā izdod skaņas, kas ir pazīstamas kā vadsaucieni. Mātīte un tēviņš augsnē izbūvē 2–12 cm dziļu slīpu vai izliektu alu, no kuras atzarojas vairāki sānu tuneļi, kas beidzas ar kamerām. Mātīte pārsvarā veic pazemes, bet tēviņš – virszemes darbus, piemēram, izraktās augsnes izvākšanu. Katrā kamerā tiek nogādāts ekskrementu gabaliņš, uz kura tiek izdēta ola. Olu dēšana notiek pavasarī. Kāpuram barības parasti pietiek 4–5 dienām. Kāpuru attīstībai nepieciešams gads, tie pārziemo un iekūņojas nākamajā pavasarī. Imago parādās vasarā, bet dzimumbriedumu sasniedz tikai nākamajā pavasarī. Vaboļu dzīves ilgums var sasniegt trīs gadus. Uz bambaliem bieži var redzēt oranžas un plēsīgas gamazīnērces (Gamasina), kas tos izmanto kā transporta līdzekli (šādu pārvietošanās un izplatīšanās veidu sauc par forēziju), lai no vienas izkārnījumu kaudzes tiktu pie citas.

Meža bambalam ir ļoti plašs izplatības areāls no Portugāles līdz Austrumsibīrijai un no Fenoskandijas vidusdaļas līdz Vidusjūrai, Itālijas dienvidiem un Āzijas stepes zonas ziemeļu daļai. Uz ziemeļiem sastopams arī tālu aiz polārā loka. Latvijā meža bambals ir izplatīts visā teritorijā un ir bieži sastopams. Kvantitatīvi pētījumi par Latvijas vai Eiropas reģionālo populāciju lielumiem, stāvokļiem un to pārmaiņām nav veikti. Domājams, ka sugas populācijas Latvijā un Eiropā ir ļoti lielas.

Precīzu datu par meža bambala populācijas dinamiku Latvijā, Baltijā un Eiropā nav. Populācijas Baltijas valstīs tiek vērtētas kā stabilas, jo suga spēj pielāgoties cilvēka aktivitātēm un daļa no populācijas ir sastopama arī antropogēnā vidē. Informācijas par apdraudējumiem nav, tomēr netiešie novērojumi liecina par mežizstrādes negatīvo ietekmi uz sugas atradnēm Latvijā, meža bambalu novērojumu skaitam izcirtumos samazinoties pat par 80 % vismaz pirmajos trīs gados pēc ciršanas darbiem. Cits būtisks apdraudējums ir dabā atstātās cukuru vai alkoholu saturošo dzērienu pudeles un burkas. Meža bambalus ļoti pievilina rūgstošo cukuru smarža. Tie ielien izmestajās pudelēs un masveidā iet bojā, jo ārā vairs netiek. Viena mežā izmestā pudele var kļūt par daudzu desmitu bambalu bojāejas iemeslu. 

Meža bambals nav īpaši aizsargājams ne Latvijā, ne citur Eiropas vai Āzijas valstīs.