Zeltītā rožvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams gandrīz visā Eirāzijā. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, rožvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Pieaugušo vaboļu (imago) ķermeņa garums ir 14–23 mm. Vaboles ir zaļas ar metālisku atspīdumu. Kāpuri ir burta “C” formā, līdz 30–40 mm gari, balti ar oranžu galvu, pārtiek no trupošas koksnes, detrīta un citām organiskām vielām, piemēram, komposta. Zeltītā rožvabole ir plaši izplatīta un parasta suga Latvijā un visā Baltijā.

Zeltītā rožvabole pieder pie skarabeju Scarabaeidae dzimtas rožvaboļu Cetoniinae apakšdzimtas. Agrākie dati par rožvaboļu izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda Krato formācijas Brazīlijā, kas liek secināt, ka rožvaboļu apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 113 miljoniem gadu. Ģints Cetonia rožvaboļu fosilijas pagaidām nav atrastas. Zeltītajai rožvabolei ir zināmas septiņas pasugas, no kurām Latvijā ir sastopama nominālā pasuga.

Zeltītās rožvaboles imago ķermeņa garums ir 14–23 mm. Vaboles ir zaļas ar metāliski spīdīgu ķermeņa virspusi un vēderpusi. Dažādās zeltītās rožvaboles izplatības areāla daļās šis atspīdums var būt zaļš, haki zaļš, sarkanīgs, gaiši vai tumši zils. Latvijā sastopamās vaboles parasti ir zaļas ar zaļu vai sarkanīgu atspīdumu. Uz segspārniem parasti dažas šauras un neregulāras baltas šķērssvītras vai baltie plankumi vai arī segspārni bez balta zīmējuma. Ķermenis taisnstūra formā, galva neliela, priekškrūšu vairogs priekšējā daļā sašaurināts. Taustekļi īsi, to pēdējie trīs posmi palielināti, stipri saplacināti un veido izteiktu vāli. Priekškāju stilbu ārmala ar trijiem asiem dzelkšņiem. Kāpuri balti vai iedzelteni, burta “C” formā, resni; pieaugušie kāpuri ir lielāki par vabolēm, garumā tie sasniedz 40 mm. Kūniņa iedzeltena, attīstās kokonā, ko kāpurs veido no augsnes daļiņām un saviem vai citu kāpuru ekskrementiem. Kāpuru attīstība areāla ziemeļdaļā ilgst divus gadus.

Zeltītā rožvabole apdzīvo dažādus dabiskus un cilvēka veidotus biotopus – mežus, apdzīvoto vietu apstādījumus un dārzus. Tomēr suga dod priekšroku mozaīkveida ainavai; tumšajos boreālajos mežos ir sastopama reti. Zeltītā rožvabole ir salīdzinoši prasīga pret substrāta mitrumu un pastāvīgi sausos reģionos – piemēram, tuksnešos – nav sastopama. Kāpuri ir detritofāgi un, pretēji dažiem uzskatiem, ar dzīvo augu saknēm vai citām augu daļām nebarojas. Vaboles ir aktīvas vasarā, dzīvo vairākas nedēļas un pārtiek no ziediem, ziedu nektāra un rūgstošas lapu koku sulas. Rožvabole var paciest cilvēka darbību un pat iegūt no tās, ja kāpuri attīstās, piemēram, dārzu komposta kaudzēs vai kokskaidās.

Zeltītajai rožvabolei ir plašs izplatības areāls no Pireneju pussalas līdz Ziemeļķīnai un Krievijas Tālajiem Austrumiem. Nominālā pasuga savā pamatareālā joprojām ir parasta un ir sastopama bieži. Latvijā populācijas lielums nav vērtēts, bet var tikt raksturots kā liels, ar vairāk nekā 1000 novērojumiem valsts teritorijā.

Zeltītās rožvaboles Eiropas un Latvijas reģionālās populācijas tiek raksturotas kā stabilas. Sugai un nominālajai pasugai apdraudējums pašlaik nedraud. Tāpēc zeltītā rožvabole nav iekļauta ne Eiropas reģiona, ne Latvijas vai pārējo Baltijas valstu apdraudēto sugu sarakstos. Zeltītās rožvaboles kāpuri nereti tiek nekorekti dēvēti par maijvaboļu kāpuriem. Tomēr rožvabole dārzkopībai, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai nekaitē, ir saudzējama un ir vērtīgs apputeksnētājs. 

Zeltītās rožvaboles nominālā pasuga Latvijā vai citās Eiropas valstīs netiek aizsargāta. Jāatceras, ka šī suga sniedz cilvēkiem tādus svarīgus ekosistēmu pakalpojumus kā humusa veidošanās, augsnes bagātināšana un augu apputeksnēšana.