historiogrāfijā lietots jēdziens, lai apzīmētu pārmaiņas visās dzīves jomās Rietumu kristīgajā pasaulē 14. un 15. gs., sabrūkot viduslaiku un veidojoties jaunai kārtībai

Viduslaiku Eiropā 14.–15. gs. notika fundamentāli pārmaiņu procesi, kas izpaudās pretrunīgās, destruktīvās un savstarpēji saistītās tendencēs, skāra visas dzīves jomas un vienlaicīgi bija vērojami lielākajā Rietumu kristīgās telpas daļā. Šie procesi iezīmēja lūzumu Rietumu kristīgās sabiedrības attīstībā, – sākās pārejas posms no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem: norisinājās spēku pārgrupēšanās varas sistēmā, mainījās attiecību pamats starp sabiedrības grupām, transformējās attiecības starp laicīgo un garīgo varu, kristīgās baznīcas saikne ar kristiešiem, saimnieciskā struktūra un tajā iesaistītie spēki. Vēstures literatūrā šie procesi tiek dēvēti par vēlo viduslaiku krīzi. Pārmaiņu procesus pasteidzināja un ietekmēja pārapdzīvotība un tās sekas, kā arī šajā periodā notikušās klimata pārmaiņas un medicīniskās katastrofas.

Jēdziens “vēlo viduslaiku krīze” radās 20. gs. historiogrāfijā, vēsturniekiem interpretējot 14.–15. gs. demogrāfiskās, ekonomiskās un politiskās problēmas Rietumu kristīgajā sabiedrībā kā vienotu sistēmisku krīzi.

14. gs. aizsākās sociāli politiskās sistēmas transformācija, ko izraisīja pārmaiņas attiecībās starp šīs sistēmas elementiem – monarhiju, aristokrātiju, baznīcu un pilsētām, atmirstot līdzšinējās sistēmas pamatprincipam – personīgajām (lēņu) attiecībām, kas balstījās uz zemes piešķiršanu apmaiņā pret pakalpojumu. Tā vietā veidojās uz naudu un līgumu balstītas attiecības.

Politiskajā sistēmā šo procesu būtība bija varas centralizācijas tendence. Monarhi tiecās pēc varas koncentrācijas savās rokās, nonākot konfliktā ar pārējo varas sistēmas elementu centieniem pēc lielākas autonomijas. Rezultātā starp šiem politiskajiem spēkiem izvērsās cīņa par varu, – vairumu Rietumu kristīgās pasaules zemju sašķēla plaša mēroga iekšējie konflikti starp augstākās aristokrātijas frakcijām, piemēram, karš starp armaņaku un burgundiešu frakcijām Francijā (1407–1435), t. s. Rožu karš Anglijā (1455–1485); arī Dāniju 14. gs. plosīja cīņa par varu, kas ietekmēja pārējās Baltijas jūras reģiona zemes, tajā skaitā Livoniju.

Rietumeiropā krīze varas organizācijā atrisinājās, modernizētai monarhijai izvirzoties vadībā un nostiprinoties uz pārējo varas sistēmas elementu rēķina. Arvien lielāku nozīmi ieguva no agrākiem valdnieku galmiem atšķirīgas apmācītu ierēdņu vadītas centralizētas valsts pārvaldes struktūras. Tādējādi tika radīts pamats, uz kura vēlāk izveidojās mūsdienīga teritoriāla valsts.

Laukos sociāli politiskās sistēmas transformācija izpaudās kā dzimtbūšanas atmiršana. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, bija zudusi nepieciešamība piesaistīt zemniekus zemei. Rietumeiropā jau 13. gs. sākās dzimtbūšanas aizstāšana ar zemes renti, 14. gs. šī tendence strauji progresēja, un 15. gs. zemnieku personīgā atkarība Rietumeiropā jau bija ļoti reta parādība.

Izzūdot zemnieku personīgajai atkarībai, mainījās un kļuva ciešāks viņu kontakts ar savu ražojumu noieta tirgu, un viņi pastiprināti iesaistījās saimnieciskās dzīves apritē. Attīstījās jauns ietvars pilsētnieku amatnieciskās ražošanas attiecībās ar zemniekiem. Laukos auga amatniecības izplatība, apjomi un specializācija.

Pilsētās, sašaurinoties vai stagnējot ražošanas un noieta apjomam, saasinājās konkurence, kas diktēja arvien intensīvāku profesionālās specializēšanās un sociālās norobežošanās tendenci. Laukos un pilsētās izraisījās arī pirmie sociālie nemieri – žakērija Francijā (1356–1358), zemnieku sacelšanās Flandrijā (1323–1328) un Anglijā (1381), lokāli nemieri daudzās vācu pilsētās utt.

14.–15. gs. transformējās Rietumu kristīgās pasaules ekonomikas struktūra. Sabrūkot vecajai saimniecības struktūrai, kā arī nelabvēlīgo laikapstākļu un sērgu izraisītās mirstības rezultātā Rietumeiropā bija vērojams straujš gan lauksaimnieciskās, gan amatnieciskās ražošanas apjoma kritums. Kari un epidēmijas traucēja tirdzniecību. Bankrotēja lielākās bankas. Sākās monētu devalvācija. Lejupslīdei sekoja stagnācija, kas ilga līdz 15. gs. vidum.

Vēstures literatūrā – līdzīgi kā mūsdienu sabiedrībā kopumā – ražošanas apjoma krišanās bieži tiek identificēta ar krīzi. Taču lejupslīde ir tikai viens no tās elementiem. Saimnieciskās krīzes būtība bija lūzums ilglaicīgās ekonomikas tendencēs, kas bija saistītas ar varas sistēmā notikušajiem pārveidojumiem. Veidojoties politiski apvienotām valstīm, notika tirgus integrācija, padziļināšanās un paplašināšanās. Tas ļāva realizēties strukturālām pārmaiņām ekonomikā, no kurām galvenās bija ieguldījumu pieaugums infrastruktūrā un ražošanas specializācija. Radās specializētas reģionālās ekonomikas, – piemēram, aitkopība daļā Anglijas un vīnkopība dažos Francijas apgabalos. Tirdzniecība starp specializētiem reģioniem radīja jaunu saimniecisko līdzsvaru.

Krītoties lauksaimnieciskās ražošanas apjomam, produktu cenām un nomas maksai par zemi, bet palielinoties laukstrādnieku algām, samazinājās vasaļu ienākumi. Rezultātā vājinājās viņu ekonomiskais spēks un līdz ar to arī politiskās varas pamats. Tas savukārt stiprināja monarha pozīcijas.

Monarhijai iegūstot arvien lielāku ietekmi uz pārējo spēku rēķina, valdnieki centās pastiprināt kontroli arī pār baznīcas struktūrām savās zemēs. Rezultātā pāvests arvien vairāk bija spiests piekāpties pieaugošajam laicīgās varas spiedienam. Tādējādi Romas katoļu baznīca zaudēja autoritāti un autonomiju kā pār laicīgām varas struktūrām stāvoša institūcija un laicīgajos valdījumos reducējās līdz politiskās varas balsta funkcijai.

Baznīcas institucionālo krīzi uzskatāmi apliecināja un vienlaikus arī pastiprināja kūrijas nokļūšana Francijas ietekmē un gandrīz 70 gadus (1309–1377) ilgā rezidēšana Aviņonā tiešā Francijas karaļa kontrolē. Romas Katoļu baznīcas institucionālās krīzes kulminācija bija Lielā shizma (1378–1417) – baznīcas šķelšanās starp diviem (un no 1409. gada pat trim) pāvestiem. Daudzviet reliģiskajā dzīvē iestājās haoss, tika iecelti savstarpēji konkurējoši prelāti vai viņu amati palika tukši, degradējās garīdzniecības disciplīna. Shizma izraisīja plašu šķelšanos un konfliktus starp atšķirīgu pāvestu atbalstītājiem, gan valdījumu, gan diecēžu un draudžu līmenī.

Romas katoļu baznīca cieta arī no morālās krīzes. Augstākā garīdzniecība bija kļuvusi bēdīgi slavena ar mantkārību un formālu attieksmi pret saviem pienākumiem. Zemākā līmeņa garīdzniecība savukārt bieži bija nepietiekami izglītota. Augošā laju lasītprasme ļāva viņiem arvien labāk saskatīt priesteru trūkumus.

Morālā un institucionālā krīze Romas katoļu baznīcā grāva tās reputāciju un pastiprināja jau ilgāku laiku kristīgajā sabiedrībā briedušo pieprasījumu pēc baznīcas fundamentālas organizatoriskas un morālas reformas, kas atjaunotu apustuliskos ideālus un apmierinātu cilvēku garīgās vajadzības. Būtiskas reformas baznīcā tomēr netika īstenotas. Līdz ar to Romas katoļu baznīcas krīze netika atrisināta, – mainījusies bija gan pati baznīca, gan sabiedrība ap to, taču augstākā garīdzniecība adekvāti nereaģēja uz šīm pārmaiņām.

Dabas, medicīnisko un cilvēku radīto katastrofu apstākļos kristīgā sabiedrība izjuta īpaši akūtu nepieciešamību pēc garīga mierinājuma. Baznīcas nespēja apmierināt kristiešu garīgās vajadzības lika meklēt alternatīvus ceļus pie Dieva ārpus katoļu baznīcas formālā ietvara. Rezultātā pastiprinājās aicinājumi pēc fundamentālām reliģiskām pārmaiņām, gatavojot ceļu reformācijai.

Iepriekšējos gadsimtos, valdot lauksaimnieciskajai ražošanai labvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, uzlabojoties zemkopības tehnoloģijām un daudzveidojoties kultūrām, iedzīvotāju skaits latīņu kristīgās pasaules rietumos bija strauji audzis. Laikā no 11. līdz 14. gs. tas bija dubultojies, sasniedzot aptuveni 65–80 miljonus. Tas bija kļuvis neatbilstoši liels attiecīgā laika lauksaimnieciskās ražošanas kapacitātei. Rezultātā līdzsvars starp pārtikas ražošanas jaudu un nepieciešamo tās daudzumu kļuva arvien trauslāks, un jau 13. gs. beigās daudzviet bija vērojams īslaicīgs lokāla rakstura bads.

Pārapdzīvotība izsmēla vienu no iepriekšējo gadsimtu izaugsmes faktoriem – iekšējo teritoriālo ekspansiju, t. i., jaunu tīrumu iekopšanu. Jau 13. gs. Eiropas rietumos zemes sāka trūkt. Apstrādātie lauki tika noplicināti, samazinot to ražību.

Bija izsmeltas arī ārējās ekspansijas iespējas, ko izraisīja arī latīņu kristīgās pasaules vienotības sairums un no tā izrietošā nespēja stāties pretī kopīgiem ienaidniekiem. Iekšējās un ārējās ekspansijas iespēju izsīkums liedza sabiedrības spēkiem izpausmes iespējas. Kristīgie valdnieki tiecās paplašināt savas teritorijas cits uz cita rēķina. Tā rezultātā šajā laikaposmā Rietumeiropā valdīja gandrīz nebeidzama karadarbība. Simptomātisks piemērs tam bija ilgstošais militārais konflikts starp Anglijas un Francijas karaļiem (t. s. Simtgadu karš, 1337–1453).

14. gs. dažādas Eiropas zemes vēsturiskajā atmiņā neierasti smagi un bieži piemeklēja dažādas lokālas dabas katastrofas (piemēram, postoša zemestrīce Bāzelē 1356. gadā, t. s. Svētās Elizabetes plūdi Nīderlandē 1421. gadā), kas laikabiedros raisīja apokaliptiskas noskaņas. 14. gs. pirmajās desmitgadēs visu kontinentu piemeklēja lauksaimniecībai nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, izraisot neražas, kā ietekmē Eiropā šajā laikā valdīja hronisks bads.

Tas bija saistīts ar pasaules klimata cikliskajām svārstībām. T. s. attīstītajos viduslaikos Eiropā bija valdījuši salīdzinoši sausi un silti klimatiskie apstākļi. 13. gs. beigās uz aptuveni diviem gadsimtiem iestājās vēsāka klimata cikls, kas tiek dēvēts par “mazo ledus laikmetu”. Šim klimata ciklam bija raksturīgas aukstas ziemas un vēsas, lietainas vasaras. Ilgstošās lietusgāzes iznīcināja ražu. Saīsinājās veģetācijas periods, atsevišķas kultūras atkāpās tālāk uz dienvidiem, samazinājās ganību platības, izplatījās lopu sērgas, pasliktinājās nozvejas.

Nelabvēlīgo klimatisko apstākļu ietekmi pastiprināja pārapdzīvotības radītais trauslais līdzsvars starp nepieciešamo un pieejamo resursu apjomu, kā arī karadarbības izraisīti pārtikas sadales traucējumi un zemnieku nespēja pielāgoties jauniem klimatiskajiem apstākļiem.

Īpaši nelabvēlīgi apstākļi valdīja 14. gs. otrajā desmitgadē. Izteikti lietaina bija 1315. gada vasara, kurai sekoja auksta ziema. Arī nākamie divi gadi bija lauksaimniecībai nelabvēlīgi, tāpat arī periods no 1319. līdz 1322. gadam. Gandrīz visur Eiropā aizgāja zudumā visa raža, dažviet divus trīs gadus pēc kārtas. Rezultātā pieauga pārtikas cenas un 1315. gadā sākās akūts bads (vēstures literatūrā saukts par Lielo badu), kas ilga trīs, daudzviet pat septiņus gadus pēc kārtas. Laikabiedri ziņoja par kanibālismu. Bads prasīja daudz upuru. Veiktās aplēses norāda uz 5–10 % lielu mirstību 1316. gadā vien.

Izveidojās intensīva cikliska mijiedarbība starp badu un epidēmijām, – bada novārdzinātiem cilvēkiem mazinājās noturība pret slimībām, savukārt epidēmijas samazināja iedzīvotāju skaitu, veicinot darbaspēka trūkumu, kas kavēja pārtikas ražošanu un sekmēja badu. Lielais bads sagatavoja labvēlīgu fonu 14. gs. lielākajai katastrofai un galvenajam pārmaiņu faktoram – mērim. Savukārt hroniskais bads neļāva epidēmiju samazinātajam iedzīvotāju skaitam izlīdzināties.

Mēris Eiropā uzliesmoja 1347. gadā, un nākamo divu gadu laikā aptvēra lielāko kontinenta daļu. Mirstības līmenis svārstījās no vienas astotdaļas līdz divām trešdaļām iedzīvotāju, atkarībā no vietas. Vidēji Eiropā vidēji nomira aptuveni trešā daļa iedzīvotāju. Aplēses par upuru kopējo skaitu svārstās no 20 līdz 30 miljoniem.

Pēc pirmā uzliesmojuma mēris Eiropā periodiski atgriezās līdz pat 17. gs., vēlajos viduslaikos ar vidējo ciklu ik pa četriem gadiem. Lai gan nākamie slimības uzliesmojumi skaitliskā ziņā prasīja mazāk upuru, ilgtermiņā tie bija destruktīvāki, jo selektīvi vairāk skāra jaunāku vecuma grupu, kurai iepriekšējās epidēmijās nebija izstrādājusies imunitāte.

Mēris padziļināja krīzi Romas katoļu baznīcā. Proporcionāli augstā mirstība garīdzniecības vidū lika ordinēt jaunus, nepieredzējušus priesterus. Baznīca nespēja sniegt apjukušajiem un izmisušajiem laikabiedriem skaidrojumu un mierinājumu. Tas veicināja Romas katoļu baznīcas reputācijas tālāku krišanos.

Mēris un bads ievērojami paātrināja saimnieciskās struktūras transformācijas procesus. Sāka trūkt darbaspēka, rezultātā mainījās attiecības starp atalgojumu, no vienas puses, un nomas maksu par zemi un lauksaimniecības produktu cenām, no otras puses. Pirms dabas un medicīnisko katastrofu sērijas zemes trūkuma dēļ nomas maksa par zemi un lauksaimniecības produktu cenas bija augstas, atalgojums – zems. Mēris šīs attiecības izmainīja pretējā virzienā.

Šīs tendences savukārt padarīja dinamiskākus sociālos procesus. Laukos darbaspēka trūkums un brīvu zemes platību pieejamība veicināja zemnieku ģeogrāfisko un sociālo mobilitāti, paātrināja dzimtbūšanas atmiršanu un sekmēja brīvo turīgo zemnieku slāņa izaugsmi, bet pasliktināja vasaļu materiālo stāvokli, palīdzot monarhijai ņemt virsroku.

Paātrinot pārmaiņas, bads un epidēmijas saasināja arī sociālo antagonismu. Mēģinājumi ierobežot sabiedrības zemākajiem slāņiem labvēlīgo mēra ietekmi bija viens no iemesliem, kas veicināja sociālās spriedzes pāraugšanu atklātos nemieros.

Mēris bija būtisks elements laikabiedru krīzes apziņā, izraisot apokaliptiskas noskaņas sabiedrībā. Vēstures literatūrā mēris tiek vērtēts kā fundamentāls viduslaiku sabiedrības satricinājums un pagrieziena punkts tās attīstībā.

Teoriju par krīzi vēsturē attīstīja Jākobs Burkharts (Jacob Burckhardt) 19. gs. 70. gados. J. Burkharts, lielā mērā balstoties Franču revolūcijas (1789–1799) piemērā, krīzes traktē kā plašas tautas kustības, kuras izraisa masu neapmierinātība ar esošo kārtību un kuru laikā notiek paātrināta procesu attīstība un rezultātā notiek vitālas pārmaiņas. J. Burkharts krīzes uzlūkoja kā pozitīvus un attīstībai nepieciešamus atjaunotnes procesus, kuru gaitā augsne tiek attīrīta no tādām dzīvības formām, kurās dzīvība jau ir apdzisusi.

Interesi par vēlo viduslaiku pārmaiņu procesiem diktē pašu vēsturnieku un viņu laikabiedru izjustā krīzes apziņa – pieredzētie pārmaiņu procesi viņus dara uzmanīgākus pret līdzīgām norisēm procesiem pagātnē. Vēlo viduslaiku krīzes izpēte ieguva aktualitāti pēc cita cilvēci satricinoša un krīzes apziņu raisoša notikuma – Pirmā pasaules kara. Kopš 20. gs. trešā gadu desmita vēlo viduslaiku krīze kļuva par stabilu jēdzienu vēstures zinātnē. Pēc Otrā pasaules kara krīzes jēdzienam tika pievērsta pastiprināta uzmanība.

Dziļāka interese par vēlo viduslaiku krīzi aizsākās ar tās ekonomisko aspektu pētniecību. Ilgu laiku vēsturnieki krīzes izpratni reducēja uz ekonomisko stagnāciju un lejupslīdi, balstot priekšstatu par krīzi uz divu lielumu – atalgojuma un cenu, piedāvājuma un pieprasījuma – attiecībām. Lielu ievērību guva vācu vēsturnieka Vilhelma Ābela (Wilhelm Abel) pētījumi par ekonomisko krīzi lauksaimniecībā, īpaši viņa teorija par atalgojuma un cenu šķērēm.

20. gs. otrajā pusē šāda šaura, uz ekonomikas lejupslīdi reducēta krīzes izpratne tika noraidīta. Diskusijā par krīzes būtību centrā izvirzījās sabiedriskie un garīgie aspekti, krīzes būtību meklējot sabiedrības struktūras transformācijā. Liela vērība tika pievērsta mentālajām un reliģiskajām reakcijām uz krīzes faktoriem un esošās kārtības sabrukumu, izceļot krīzes apziņu sabiedrībā kā būtisku krīzes pazīmi, krīzi uzlūkojot pirmām kārtām kā līdzšinējās kārtības krīzi cilvēku galvās.

Pretēji agrākajam nepilnīgajam krīzes kā stagnācijas un depresijas traktējumam, kopš 20. gs. otrās puses krīze tiek uzlūkota pārmaiņu laikā novēroto pretrunīgo tendenču aspektā, uzsverot, ka krīzes būtība slēpjas vitālā spēku pārkārtojumā un atjaunotnes procesos nevis vispārējā lejupslīdē.

Mūsdienu historiogrāfijā tiek akcentētas reģionālās atšķirības krīzes procesu izpausmēs un pētīta to reģionālā mijiedarbība. Pašreizējo klimata pārmaiņu rezultātā, kā arī paveroties iespējām pētniecībā pielietot jaunas tehnoloģijas, iesaistot vēstures palīgdisciplīnas un izmantojot starpdisciplināru pieeju (piemēram, arheobotānika, paleoklimata datu pētīšana (ledus serdeņu, koku gredzenu u. tml. pētīšana), epidēmiju modelēšana) jaunākajā historiogrāfijā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta klimata svārstībām un epidēmijām kā krīzes faktoriem.

Laikā, kad Rietumeiropā bija vērojama krīze, Eiropas austrumu daļa piedzīvoja uzplaukuma periodu. Historiogrāfijā tas īpaši akcentēts attiecībā uz Poliju, kas šajā laikā baudīja “ziedu laikus”. Eiropas austrumu daļā attiecīgie procesi notika ar ievērojamu – aptuveni 1–1,5 gadsimta ilgu – nobīdi laikā. Jaunākajā historiogrāfijā vērojama tendence paplašināt krīzes ģeogrāfisko kontekstu ārpus viduslaiku Eiropas un traktēt attiecīgos procesus kā globālu sistēmisku transformāciju. Izskan arī viedoklis, ka jārunā par savstarpēji saistītu krīžu kompleksu, nevis vienu kopīgu krīzi. Pēdējās divās desmitgadēs historiogrāfijā notiek diskusija par paša vēlo viduslaiku krīzes jēdziena piemērotību. Vērojama tendence šo jēdzienu kritizēt kā 20. gs. vēsturnieku radītu uz Rietumeiropu centrētā skatījumā balstītu interpretācijas modeli, piedāvājot tā vietā attiecīgos procesus saukt par “vēlo viduslaiku transformāciju” vai “lielo pāreju”.