Nosaukums sagitta latīņu valodā nozīmē ‘bulta’. Pēc platības Bulta ir neliels zvaigznājs, un tajā nav nevienas zvaigznes, kas būtu spožāka par 3. zvaigžņlielumu, tomēr tas ir viens no 48 zvaigznājiem, kurus savā sarakstā mūsu ēras 2. gs. iekļāva astronoms Klaudijs Ptolemajs (Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos). Zvaigznājā atrodas lodveida zvaigžņu kopa Mesjē 71.

Ziemeļu puslodes mērenajā joslā Bulta vislabāk redzama vasaras un rudens vakaros debess dienvidu un dienvidrietumu pusē. Virs Bultas atrodas Gulbja zvaigznājs, bet zem tās – Ērglis.

Bultas zvaigznes nav spožas, tomēr pie debesīm četras zvaigznes veido raksturīgu līniju, kas labajā pusē sadalās divās daļās (Bultas aste). Astē atrodas Bultas alfa jeb Šams, kura nosaukums cēlies no arābu valodas vārda ar nozīmi ‘bulta’, un sarkanais milzis Bultas bēta. Bultas ķermeni veido Bultas gamma (zvaigznāja spožākā zvaigzne, sarkanais milzis) un tikai pēc spektra nosakāma dubultzvaigzne Bultas delta.

Lodveida zvaigžņu kopa Mesjē 71 redzama nelielā teleskopā, tā atrodas 13 000 gaismas gadu attālumā, un tās diametrs ir 27 gaismas gadi.

Senajos tekstos nav skaidrības, kurš izšāvis šo bultu. Sengrieķu mitoloģijā to uzskatīja par ieroci, ko Hērakls (Ἡρακλῆς, Hēraklēs) izmantoja, lai nogalinātu ērgli, kas katru nakti knābāja Prometeja (Προμηθεύς, Promētheus) aknas. Sengrieķu zinātnieks Eratostens (Ἐρατοσθένης, Eratosthénēs) apgalvoja, ka tā ir bulta, kuru dievs Apollons (Ἀπόλλων, Apóllōn) izmantoja cīņā pret ciklopiem.

Latvijā Bulta labi redzama vasaras un rudens naktīs samērā augstu debess dienvidu un dienvidrietumu pusē.