Iterbijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Yb un atrodas 6. perioda f-blokā. Iterbija relatīvā atommasa ir 173,045, un tā atoms sastāv no 70 protoniem un 70 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹⁴6s²). Iterbijs pieder pie lantanīdu jeb retzemju elementu grupas. Iterbijs ir mīksts, sudrabaini spīdīgs metāls. Gaisā tas lēni oksidējas, veidojot aizsargslāni uz metāla virsmas. Tas ir 43. visizplatītākais elements Zemes garozā. 

1787. gadā zviedru armijas leitnants Karls Aksels Arrēniuss (Carl Axel Arrhenius) netālu no Iterbijas (ciems Zviedrijā) atrada interesantu jaunu minerālu. Viņš domāja, ka ir atradis jaunu volframa minerālu, un iedeva to analizēt somu ķīmiķim Juhanam Gadolīnam (Johan Gadolin). Pēc padziļinātas izpētes J. Gadolīns secināja, ka K. A. Arrēniusa atrastais minerāls satur jaunu elementu. Šim elementam vēlāk tika dots nosaukums “itrijs”. Apmēram 50 gadus kopš tā brīža nekas jauns par itriju netika noskaidrots. Jau vēlāk zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander) atklāja, ka atrastais minerāls satur ne tikai itriju. Patiesībā tas bija triju jaunu vielu maisījums. Līdztekus itrijam K. G. Mūsanders 1843. gadā atrada vēl divus jaunus elementus. Viņš šos elementus nosauca par terbiju un erbiju. Kā izrādījās, ne terbijs, ne erbijs nebija tīri elementi. Abi jaunatklātie elementi saturēja arī citus jaunus elementus. Savukārt šie jaunie elementi saturēja vēl citus jaunus elementus. Iterbijs tika izolēts 1878. gadā, kad Šveices ķīmiķis Žans Šarls Galisārs de Mariņaks (Jean Charles Galissard de Marignac) strādāja Ženēvas Universitātē (Université de Genève). Ž. Š. G. de Mariņaks atdalīja iterbiju no K. G. Mūsandera izdalītā erbija. Viņš karsēja erbija nitrātu, līdz tas sadalījās, pēc tam atlikumu ekstrahēja ar ūdeni un ieguva divus oksīdus: sarkanu, kas bija erbija oksīds, un baltu. Ž. Š. G. de Mariņaks saprata, ka baltais oksīds ir jauns elements, un nosauca to par iterbiju. Vēlāk, 1907. gadā, tika pierādīts, ka arī tas satur vēl citu retzemju elementu – lutēciju. Elementa nosaukums “iterbijs” cēlies no Iterbijas ciema Zviedrijā, kas ir viena no slavenākajām vietām ķīmijas vēsturē, jo no tur atrastajiem minerāliem tika atklāti vairāki elementi. Tīrs iterbija paraugs tika iegūts tikai 1953. gadā. 

Tāpat kā daudzi lantanīdu elementi, iterbijs galvenokārt ir sastopams tādos minerālos kā monacīts, bastnazīts un eiksenīts. To var iegūt ar jonu apmaiņas un šķīdinātāju ekstrakcijas metodēm. Komerciāli iterbiju iegūst no monacīta, kas satur apmēram 0,1 % iterbija. Citi rūdu minerāli satopami Grenlandē, Brazīlijā, Ķīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Indijā un Austrālijā. Zemes garozā iterbijs ir sastopams daudzumā apmēram 3 daļas uz miljonu (ppm). Tas ir aptuveni desmit reizes retāk izplatīts nekā itrijs. 

Dabā sastopamais iterbijs sastāv no septiņiem stabiliem izotopiem: iterbija-168 (0,12 %), iterbija-170 (2,98 %), iterbija-171 (14,09 %), iterbija-172 (21,68 %), iterbija-173 (16,10 %), iterbija-174 (32,03 %) un iterbija-176 (13,00 %). Tāpat ir raksturoti 30 radioizotopi, no kuriem stabilākie ir iterbijs-169 ar pussabrukšanas periodu 32 dienas, iterbijs-175 ar pussabrukšanas periodu 4 dienas un iterbijs-166 ar pussabrukšanas periodu 57 stundas. Visu pārējo radioaktīvo izotopu pussabrukšanas periods ir īsāks par divām stundām, un lielākajai daļai tas ir īsāks par 30 minūtēm. Stabilo izotopu iterbiju-176 izmanto lutēcija-177 ražošanā. Lutēcijs-177 ir beta starojumu izstarojošs izotops, ko izmanto mērķētajā radionuklīdu terapijā prostatas vēža un neiroendokrīno audzēju ārstēšanā. Kvantu informācijas zinātnē iterbijs-176 tiek izmantots atomu pulksteņu un kvantu datoru sistēmu izstrādē. Iterbijs-176 tiek izmantots arī kodolfizikas eksperimentos kodolreakciju un kodola struktūras pētīšanā. 

Iterbijs ir sudrabaini balts metāls. Tas ir ļoti mīksts un kaļams. Tam ir laba elektrovadītspēja. Iterbija viršanas temperatūra ir 1196 ºC, tā kušanas temperatūra ir 819 ºC. Iterbija blīvums ir 6,90 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Iterbija atoma kovalentais rādiuss ir 178 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība nav zināma. 

Iterbijs visbiežāk veido savienojumus ar oksidēšanās pakāpi +3, taču tas var veidot arī stabilus savienojumus ar oksidēšanās pakāpi +2. Tas lantanīdiem ir neparasti, jo lielākā daļa no tiem izteikti veido stabilus savienojumus tikai ar oksidēšanās pakāpi +3. Oksidēšanās pakāpes +2 stabilitāti nosaka pilnībā aizpildītā 4f elektronu apvalka enerģētiskā stabilitāte. Iterbijs ir vidēji reaģētspējīgs metāls. Saskaroties ar gaisu, tas lēni reaģē ar skābekli un uz tā virsmas izveido iterbija oksīda (Yb₂O₃) aizsargslāni. Iterbijs arī lēni reaģē ar aukstu ūdeni, daudz straujāk – ar karstu ūdeni vai tvaiku, veidojot iterbija hidroksīdu (Yb(OH)₃). Metāls viegli šķīst atšķaidītās skābēs, kā arī reaģē ar minerālskābēm. Piemēram, reaģējot ar sālsskābi, tas veido iterbija hlorīdu (YbCl₃). 

Iterbijam ir vairāki nozīmīgi zinātniski un rūpnieciski pielietojumi tā optisko, elektronisko un kodolfizikālo īpašību dēļ. Tā kā iterbijs ir dārgs un grūti atdalāms no citiem retzemju elementiem, lielākā daļa tā pielietojumu ir specializēti un orientēti uz tehnoloģijām, nevis uz plaša mēroga rūpniecisko izmantošanu. Iterbiju izmanto atmiņas ierīcēs un regulējamos lāzeros. To var izmantot arī kā rūpniecisku katalizatoru, un arvien biežāk tas aizstāj citus katalizatorus, kas tiek uzskatīti par pārāk toksiskiem un vidi piesārņojošiem. Iterbiju izmanto nerūsējošā tērauda stiprināšanai un fosforu dopēšanai elektroniskajās ierīcēs. Viens no svarīgākajiem iterbija pielietojumiem ir lieljaudas šķiedru lāzeros. Ar iterbiju dopēti materiāli tiek plaši izmantoti rūpnieciskajā griešanā, metināšanā, gravēšanā un telekomunikācijās. Iterbija lāzeri tiek augstu vērtēti, jo tie ir efektīvi, stabili un spēj radīt ļoti intensīvus starus. Iterbija oksīds un citi iterbija savienojumi tiek izmantoti arī kā piedevas speciālajos stiklos, keramikā un fosforos. Šie materiāli var uzlabot izturību, karstumizturību vai optisko veiktspēju. Metalurģijā nelielus iterbija daudzumus dažkārt pievieno nerūsējošajam tēraudam un citiem sakausējumiem, lai uzlabotu graudu/kristalītu (grains, crystallites) struktūru un mehāniskās īpašības.