Itrijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Y un atrodas 5. perioda 3. grupā (pārejas metāli). Itrija relatīvā atommasa ir 88,906, un tā atoms sastāv no 39 protoniem un 39 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹5s²). Itrijs pēc ķīmiskajām īpašībām ļoti līdzīnās lantanīdiem, tāpēc to bieži iekļauj retzemju elementu grupā. Itrijs ir mīksts, sudrabaini metālisks un spīdīgs metāls. 

1787. gadā zviedru armijas leitnants Karls Aksels Arrēniuss (Carl Axel Arrhenius) netālu no Iterbijas (ciems Zviedrijā) atrada interesantu jaunu minerālu. Viņš domāja, ka ir atradis jaunu volframa minerālu, un iedeva to analizēt somu ķīmiķim Johanam Gadolinam (Johan Gadolin). Pēc padziļinātas izpētes J. Gadolins secināja, ka K. A. Arrēniusa atrastais minerāls satur jaunu elementu. Šim elementam vēlāk tika dots nosaukums “itrijs”. Apmēram 50 gadus kopš tā brīža nekas jauns par itriju netika noskaidrots. Jau vēlāk zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander) atklāja, ka atrastais minerāls satur ne tikai itriju. Patiesībā tas bija trīs jaunu vielu maisījums. Papildus itrijam K. G. Mūsanders atrada vēl divus jaunus elementus. Viņš šos elementus nosauca par terbiju un erbiju. Kā izrādījās, ne terbijs, ne erbijs nebija tīri elementi. Abi jaunatklātie elementi saturēja arī citus jaunus elementus. Savukārt šie jaunie elementi saturēja vēl citus jaunus elementus. Galu galā K. A. Arrēniniusa atrastais melnais minerāls ļāva atklāt desmit jaunus elementus: itriju, disproziju, erbiju, gadolīniju, holmiju, lutēciju, skandiju, terbiju, tūliju un iterbiju. 

Itrijs ir vidēji bieži sastopams elements Zemes garozā. Itrija daudzums tajā ir no 28 līdz 70 daļām uz miljonu. Līdzīgā daudzumā Zemes garozā ir sastopams kobalts, varš un cinks. Itrijs ir sastopams lielākajā daļā retzemju minerālu. Retzemju minerāls parasti satur vienu vai vairākus retzemju elementus. Vissvarīgākais retzemju minerāls ir monazīts. Monazīts sastopams daudzās pasaules vietās, it īpaši Brazīlijā, Austrālijā, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Parasti monazīts satur apmēram trīs procentus itrija. Citi itriju saturošie minerāli ir bastnazīts (bastnäsite), fergusonīts, samarskīts un ksenotīms. 

Dabā sastopams tikai viens itrija stabilais izotops – itrijs-89. Ir zināmi vairāk nekā 25 itrija radioaktīvie izotopi. Stabilākie no tiem ir itrijs-88 ar pussabrukšanas periodu 107 dienas, itrijs-91 ar pussabrukšanas periodu 59 dienas, itrijs-87 ar pussabrukšanas periodu 80 stundas un itrijs-90 ar pussabrukšanas periodu 64 stundas. Pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu dienu. Nevienam no itrija radioaktīvajiem izotopiem nav lielas komerciālas nozīmes. Tomēr itrijs-90 tiek pētīts kā jauns vēža ārstēšanas līdzeklis. Izotopa izdalītais starojums nogalina vēža šūnas. Viena no šī izotopa izmantošanas priekšrocībām ir tā salīdzinoši vienkāršā iegūšana. Tas rodas, sadaloties citam radioaktīvajam izotopam (stroncijam-90). Stroncijs-90 ir blakusprodukts, kas veidojas atomelektrostacijās. 

Itrijs ir vidēji mīksts un elastīgs metāls. Itrijam, tāpat kā lielākajai daļai citu metālu, ir gaiša, sudrabaina virsma. Tāpat to iegūst arī kā tumši pelēku vai melnu pulveri ar nelielu spīdumu. Itrijam ir ļoti augsta viršanas (3345 ºC) un kušanas (1522 ºC) temperatūra. Itrija blīvums ir 4,47 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Itrija atoma kovalentais rādiuss ir 176 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,22. 

Itrijs savienojumos visbiežāk ir sastopams ar oksidēšanās pakāpi +3. Oksidēšanās pakāpes +1 un +2 ir ļoti reti sastopamas. Cietais itrija metāls nereaģē ar skābekli gaisā. Tomēr pulvera veidā tas reaģē ļoti ātri. Itrija pulveris augstā temperatūrā var sprādzienbīstami reaģēt ar skābekli, veidojot itrija (III) oksīdu (Y₂O₃). Metāls viegli reaģē ar atšķaidītām skābēm, izņemot fluorūdeņražskābi (HF), kurā nešķīstošais YF₃ aizsargslānis, kas veidojas uz metāla virsmas, novērš tālāko reakciju. Itrija ķīmiskās īpašības ir līdzīgas pārējo retzemju elementu ķīmiskajām īpašībām. Ar aukstu ūdeni itrijs reaģē lēni, bet ar karstu ūdeni – ļoti ātri. Tas šķīst gan skābēs, gan sārmos.

Tradicionāli itrijam ir bijis daudz pielietojumu, līdzīgi pārējiem retzemju elementiem. Piemēram, tas ir izmantots fosforos (phosphor). Fosfors ir luminiscentais materiāls. Fosfora krāsa ir atkarīga no tajā esošajiem elementiem. Itrija savienojumus jau sen izmanto krāsu televizoros un datoru monitoros. Tos lieto arī specializētās dienasgaismas spuldzēs. Itrija oksīdu pievieno stiklam, ko izmanto kameru objektīvu izgatavošanai, lai tie būtu karstumizturīgi un triecienizturīgi. To izmanto arī supravadītāju izgatavošanai. Itrija sakausējumiem ir arī īpaši pielietojumi. Šie sakausējumi mēdz būt cieti, izturīgi pret nodilumu un pret koroziju (rūsēšanu). Tos izmanto griezējinstrumentos, blīvēs, gultņos un reaktīvo dzinēju pārklājumos. Itriju bieži izmanto kā piedevu sakausējumos. Tas palielina alumīnija un magnija sakausējumu izturību. Itriju izmanto arī radara mikroviļņu filtru izgatavošanai un kā katalizatoru etilēna polimerizācijā. Viena no jomām, kurā itrijs kļūst nozīmīgāks, ir lāzeru ražošana. Mūsdienās plaši izmantots ir itrija-alumīnija-granāta (YAG) lāzers. YAG lāzeri bieži satur citus elementus. Šie elementi maina lāzera radītās gaismas veidu. Šāda veida lāzera piemērs ir leģēts ar neodīmu. Ar neodīma leģētu YAG (Nd:YAG) lāzeru izmantoja liela attāluma mērījumu veikšanai. Itrija-alumīnija granāts (YAG) tiek izmantots lāzeros, kuri spēj griezt metālus. To izmanto arī baltās LED spuldzēs un medicīnā.