1787. gadā zviedru armijas leitnants Karls Aksels Arrēniuss (Carl Axel Arrhenius) netālu no Iterbijas (ciems Zviedrijā) atrada interesantu jaunu minerālu. Viņš domāja, ka ir atradis jaunu volframa minerālu, un iedeva to analizēt somu ķīmiķim Johanam Gadolinam (Johan Gadolin). Pēc padziļinātas izpētes J. Gadolins secināja, ka K. A. Arrēniusa atrastais minerāls satur jaunu elementu. Šim elementam vēlāk tika dots nosaukums “itrijs”. Apmēram 50 gadus kopš tā brīža nekas jauns par itriju netika noskaidrots. Jau vēlāk zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Musanders (Carl Gustaf Mosander) atklāja, ka atrastais minerāls satur ne tikai itriju. Patiesībā tas bija trīs jaunu vielu maisījums. Papildus itrijam K. G. Musanders atrada vēl divus jaunus elementus. Viņš šos elementus nosauca par terbiju un erbiju. Kā izrādījās, ne terbijs, ne erbijs nebija tīri elementi. Abi jaunatklātie elementi saturēja arī citus jaunus elementus. Savukārt šie jaunie elementi saturēja vēl citus jaunus elementus. Galu galā K. A. Arrēniniusa atrastais melnais minerāls ļāva atklāt desmit jaunus elementus: itriju, disproziju, erbiju, gadolīniju, holmiju, lutēciju, skandiju, terbiju, tūliju un iterbiju.