Džanas Ailinas īsprozas un romānu visraksturīgākā iezīme ir 20. gs. sākuma Šanhajas un Honkongas buržuāzijas slāņa atainojums. Savos darbos rakstniece apraksta tālaika modernās sabiedrības cilvēku savstarpējo attiecību traģiskumu un vientulību – laulību bez mīlestības un kopdzīvi. Pretēji tālaika revolucionārajā literatūrā dominējošajai klašu cīņai un sabiedriskajai dinamikai, Dž. Ailina uzsver dzīves rāmos, statiskos un sievišķos aspektus.

Dž. Ailina dzimusi Šanhajas aristokrātu ģimenē un jau kopš agras bērnības saņēma labu izglītību un pārvaldīja angļu valodu. Rakstnieces ģimenes dzīve bija saspringta – viņas māte ilgu laiku pavadīja Eiropā, atstājot viņu un jaunāko brāli no opija atkarīgā tēva aprūpē. 1931. gadā Dž. Ailina iestājās Šanhajas Svētās Marijas meiteņu vidusskolā (上海聖瑪麗亞女校/上海圣玛丽亚女校, Shanghai shengmaliya nvxiao), kuru absolvēja 1937. gadā. 1939. gadā Dž. Ailina nokārtoja Londonas Universitātes (University of London) iestājeksāmenus, taču kara dēļ nevarēja pamest valsti. 1939. gadā viņa iestājās Honkongas Universitātes (香港大學/香港大学, Xianggang daxue) literatūras katedrā, kur neilgi studēja angļu valodu un vēsturi, taču 1942. gadā Klusā Okeāna kara dēļ vairs nevarēja turpināt mācības. 1942. gadā gadā rakstniece atgriezās Šanhajā, lai kārtotu iestājeksāmenus Svētā Jāņa Universitātē (聖約翰大學/圣约翰大学, Shengyuehan daxue), taču nenokārtoja ķīniešu valodas eksāmenu, tādēļ mācības nevarēja uzsākt.

Dž. Ailinas radošā un profesionālā darbība var tikt iedalīta trijos posmos – Šanhajas, Honkongas un ASV posmā.

Jau no septiņu gadu vecuma Dž. Ailina sāka veltīt savu mūžu rakstniecībai un sarakstīja pirmos darbus – vēsturisku romanci par Suju (隋朝, Sui chao) un Tanu (唐朝, Tang chao) dinastiju “Laimīgais ciemats” (快樂村/快乐村, Kuaile cun), kā arī ķīniešu rakstnieka Cao Šjucjina (曹雪芹, Cáo Xuěqín) klasiskā romāna “Sarkanā kambara sapņi” (紅樓夢/红楼梦, Honglou meng, 18. gs.) moderno interpretāciju “Modernie sarkanā kambara sapņi” (摩登紅樓夢/摩登红楼梦, Modeng honglou meng), taču šie manuskripti diemžēl vairs nav saglabājušies.

Laikā, kad rakstniece vēl mācījās Šanhajas Svētās Marijas meiteņu vidusskolā, viņa sāka publicēt savus īsprozas darbus un esejas dažādos literatūras žurnālos – pirmais īsprozas stāsts “Nelaimīgā” (不幸的她, Buxing de ta) tika publicēts skolas literatūras žurnālā “Fengcao” (鳳藻/凤藻, Fencao). Septiņu skolas gadu laikā Dž. Ailina publicēja piecus dažādus īsprozas darbus un esejas gan skolas, gan citos literatūras žurnālos.

Savu rakstnieces karjeru Dž. Ailina sāka 20. gs. 40. gados japāņu okupētajā Šanhajā un kļuva par tālaika ievērojamāko autori. Periodā no 1941. līdz 1945. gadam rakstniece publicēja savus labākos darbus divos atsevišķos sējumos. Īsprozas darbi un noveles tika apkopoti sējumā “Romances” (傳奇/传奇, Chuanqi), kas tika izdots 1944. gadā, savukārt prozas darbi sējumā “Vārdu straume” (流言, Liuyan). Rakstnieces viszināmākie darbi ir “Mīlestība kritušajā pilsētā” (傾城之戀/倾城之恋, Qingcheng zhi lian), “Zelta važas” (金鎖記/金锁记, Jin suo ji), “Mīlestības paliekas” (留情, Liu qing), “Blokāde” (封鎖/封锁, Fengsuo), “Sarkana roze un balta roze” (紅玫瑰與白玫瑰/红玫瑰与白玫瑰, Hong meigui yu bai meigui) un citi.

Kara laikā Dž. Ailina darbojās arī žurnālā “20 shiji” (20世紀/20世纪, 20. gadsimts), kur angļu valodā publicēja filmu recenzijas un sociālos komentārus. 1943. gadā rakstniece publicēja vairākus īsprozas darbus, piemēram, “Ērgļa koks – Pirmais kvēpināmais trauks” (沈香屑·第一爐香/沈香屑·第一炉香, Chenxiang xie·Diyi lu xiang), “Jasmīnu tēja” (茉莉香片, Moli xiangpian) un citus, žurnālā “Ziluolan” (紫羅蘭/紫罗兰, Dziluolaņ).

Pēc Ķīnas un Japānas kara (1937–1945) beigām Dž. Ailina tika politiski stigmatizēta, jo neilgi bija precējusies ar Hu Laņčeņu (胡蘭成/胡兰成, Hu Lancheng), kas bija viens no galvenajiem intelektuāļiem kolaboracionistu valdībā. Šajā laikā viņa turpināja rakstīt, taču to darīja ar pseidonīmu Liana Dzjina (梁京, Liangjing). Rakstnieces pirmais romāns “Astoņpadsmit pavasari” (十八春, Shiba chun) 1948. gadā tika izdots sērijās žurnālā “Yibao” (亦報/亦报, Jibao).

1947. gadā rakstniece uzrakstīja scenārijus divām režisora Sana Hu (桑弧, Sang Hu) filmām “Lai dzīvo sieva!” (太太萬歲/太太万岁, Taitai wansui) un “Mūžīgā mīlestība” (不了情, Buliao qing).

1952. gadā Dž. Ailina pameta Šanhaju un devās uz Honkongu, kur nākamos trīs gadus strādāja par tulkotāju ASV informācijas aģentūrā (United States Information Agency). Šajā laikposmā viņa iztulkoja Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) “Sirmgalvis un jūra” (The Old Man and the Sea) un Ralfa Valdo Emersona (Ralph Waldo Emerson) esejas ķīniešu valodā, kā arī Čeņa Dzjijina (陳記瀅/陈记滢, Chen Jiying) antikomunistu romānu “Di ciemata stāsts” (荻村轉/荻村转, Dicun zhuan) un propagandas materiālus angļu valodā.

Rakstnieces trīs gadi Honkongā bija produktīvi, jo viņa pabeidza divus romānus – “Rīsu asnu dziesma” (The Rice-Sprout Song, 1955) un “Kailā zeme” (The Naked Earth, 1956) –, kurus viņa vispirms uzrakstīja angļu valodā un tikai pēc tam pārtulkoja ķīniešu valodā.

1955. gadā Dž. Ailina pārcēlās uz ASV, kur nodzīvoja līdz savai mūža nogalei. Dzīvojot ASV, rakstniece pārsvarā rakstīja filmu scenārijus, līdz 1966. gadā uzsāka darba pienākumus Redklifa koledžā (Radcliffe College) un uzsāka tulkot Sudžou Vu dialektā sarakstīto Cjinu dinastijas rakstnieka Haņa Bancjina (韩邦庆/韓邦慶, Han Bangqing) darbu “Šanhajas puķes” (上海花列传/上海花列傳, Shanghai hua liezhuan) angļu un ķīniešu sarunvalodā. No 1969. gada jūlija līdz 1972. gada oktobrim strādāja Kalifornijas Universitātes (University of California, Berkeley) ķīniešu studiju pētniecības centrā un veica pētījumu par komunisma terminiem ķīniešu valodā, kā arī par teātra, kino, dzimuma un identitātes lomu savos darbos.

No 1977. līdz 1993. gadam rakstniece pabeidza vairākus darbus, piemēram, “Iekāre un piesardzība” (色 戒, Se jie) un “Stāsts par vilšanos” (惘然记, Wangran ji), kā arī publicēja eseju krājumu par romānu “Sarkanā kambara sapņi” (红楼梦, Hongloumeng) ar nosaukumu “Sarkanā kambara murgi” (红楼梦魇, Hongloumeng yan).

Pēc rakstnieces nāves tika izdoti iepriekš nepublicēti darbi – divi romāni “Pārmaiņu grāmata” (易经, Yijing) un “Pagoda drupās” (雷峰塔, Leifengta) sarakstīti angļu valodā un “Mazā satikšanās” (小团圆, Xiao tuanyuan) ķīniešu valodā.

“Mīlestība kritušajā pilsētā” ir stāsts par bagātu dendiju Faņu Liujuaņu (範柳原/范柳原, Fan Liuyuan) un šķirteni Baju Liusu (白流蘇/白流苏, Bai Liusu), kuri kara laikā apprecas. Darba sižets sākas ar to, ka Baja Liusu pamet Šanhaju un dodas un Honkongu, kur viņa aizvien stiprāk iemīl Faņu Liujuaņu, taču vēl joprojām nav pārliecināta par abu saderību. Taču karš saved varoņus vēl ciešāk pēc tam, kad abi piedzīvo japāņu karaspēka uzlidojumu Honkongai.

Darbs “Zelta važas” apraksta galvenās varones Cao Cjicjao (曹七巧, Cao Qiqiao) dzīvi sākot no viņas nelaimīgās jaunības līdz vecumdienām, kad viņa kļūst ļauna un nežēlīga. Darba sākumā jau dominē laulība bez mīlestības, kad galvenā varone jau piecus gadus ir precējusies ar bagāta ierēdņa dēlu, kurš ir paralizēts. Romāna gaitā Cao Cjicjao iemīlas vīra jaunākajā brālī Dzjanā Dzjidze (姜季澤/姜季泽, Jiang Jize), kurš viņu atraida. Tikai pēc Cao Cjicjao vīra nāves, Dzjans Dzjidze atzīstas viņai mīlestībā, taču Cjicjao saprot, ka galvenais motīvs ir nauda un viņu dusmās atraida. Romāna otrā daļa apraksta galvenās varones vecumdienas, viņas vientuļo neprātu un pazemojošo izturēšanos pret saviem bērniem.

”Blokāde” apraksta īsu epizodi uzlidojuma laikā Šanhajai, kur tramvajā satiekas biroja darbinieks un koledžas pasniedzēja. Stāsta romantika pēkšņi pazūd tiklīdz beidzas uzlidojums pilsētai, tramvajs turpina kustību un varoņi turpina savu ierasto dzīvi. Darbs kalpo kā alegorija Šanhajas dzīvei 20. gs. gadsimta 40. gados.

Kolumbijas Universitātes (Columbia University) profesora un literatūras kritiķa Sja Džicjina (夏志清, Xia Zhiqing) 1957. gadā Taivānas žurnālā “Wenxue Zazhi” (文學雜志/文学杂志, Veņsjue Dzadži) publicētais pētījuma par Dž. Ailinu iezīmēja rakstnieces daiļrades pētniecības sākumu.

Rakstnieces darbi atkal ieguva popularitāti Taivānas, Honkongas un Ķīnas lasītāju vidū 20. gs. 70. gados. Dž. Ailinas literārais mantojums guva īpašu nozīmi Taivānā, kur neliela rakstnieču grupa, kurā arī bija Džu Tiaņveņa (朱天文, Zhu Tianwen) un Džu Tiaņsjiņa (朱天心, Zhu Tianxin), izveidoja Dž. Ailinas literatūras skolu. Tajā pašā laikā Ķīnā sākās pastiprināta interese par autores darbiem un parādījās to pirātiskās kopijas, kā rezultātā Ķīnā 80. un 90. gados daudzu jauno autoru, t. sk. Vanas Anji (王安憶/王安忆, Wang Anyi), darbos bija sajūtama rakstnieces daiļrades ietekme. Dž. Ailinas darbiem bija ārkārtīgi liela nozīme teātra, operas un kino pasaulē. Daudzi no Dž. Ailinas scenārijiem guva lielus panākumus, piemēram, Lī Aņas (李安, Li An) 2007. gadā uzņemtās ar “Zelta lauvu” (Leone d’oro) Venēcijas Starptautiskajā kinofestivālā (Mostra Internazionale d’Arte Cinematografica della Biennale di Venezia) godalgotās filmas “Iekāre, piesardzība” (色，戒, Se, Jie) sižeta pamatā ir rakstnieces romāns ar tādu pašu nosaukumu.

Dž. Ailina ir uzskatāma par vienu no 20 ietekmīgākajām sievietēm Ķīnas modernajā vēsturē, kā arī par vienu no četrām ietekmīgākajām sievietēm modernajā Ķīnas literatūrā kopā ar Sjao Hunu (蕭紅/萧红, Xiao Hong), Ļuju Bičenu (呂碧城/吕碧城, Lü Bicheng) un Ši Pinmeju (石评梅, Shi Pingmei). Viņas daiļradi ļoti augstu novērtējuši modernie rakstnieki, piemēram, Dzja Pinva (賈平凹/贾平凹, Jia Pingwa), Vana Anji, Lī Oufaņs (李歐梵/李欧梵, Li Oufan), Vans Sjaobo (王小波, Wang Xiaobo) un citi. Ķīnā bieži tiek rīkoti dažādi pasākumi, piemēram, 2010. gadā par godu rakstnieces 90 gadu jubilejai tika rīkota Dž. Ailinas atceres konference. 2018. gadā Tjeņdzjiņā tika atvērts Ķīnas Republikas stāstu muzejs, kurā īpaša vieta bija atvēlēta Dž. Ailinas literārajam devumam. Daudzu filmu, seriālu un dziesmu pamatā ir Dž. Ailinas scenāriji, darbi un dzīvesgājums. Dienvidkalifornijas Universitātes (University of Southern California) profesors Džans Cuo (张错, Zhang Cuo) uzskata, ka, ja nebūtu sācies karš, Dž. Ailina būtu ieguvusi Nobela prēmiju literatūrā. Profesors arī ziedoja sešas kastes ar rakstnieces personīgajiem dokumentiem (manuskriptiem, runām, žurnālu rakstiem, esejām un fotogrāfijām) universitātes Austrumāzijas bibliotēkai, kas ir vērtīgi avoti, lai dokumentētu rakstnieces dzīvi ASV.