Asaris ir vidēji liela un plēsīga saldūdens zivs, kas pieder pie asaru dzimtas Percidae. Tā ir viena no visizplatītākajām zivīm Eiropas un Āzijas saldūdeņos, apdzīvo arī atsevišķu Eiropas jūru piekrastu un līču iesāļos ūdeņus. Vislabāk jūtas dzidros, stāvošos vai lēni tekošos ūdeņos, dziļumos no pāris metriem līdz vairāk nekā 10 m, kur pieejama dažāda spektra dzīvnieku valsts barība. Var nodzīvot vairāk nekā 10 gadus, sasniegt vairāk nekā 50 cm garumu un 2 kg svaru. Asaris ir viena no atpazīstamākajām un iecienītākajām Latvijas un citu Eiropas valstu zivīm.

Asaris ir vidēja lieluma zivs ar garenisku, sāniski saplacinātu ķermeni. Galva īsa, koniska, mute liela, vērsta uz priekšu un ar daudziem sīkiem zobiem. Žaunu vāka galā viens ass, dzeloņveidīgs pagarinājums. Acis dzeltenīgas un relatīvi lielas. Ķermeņa krāsojums veidojas atkarībā no dzīves vides, bet pamatā tas ir olīvzaļā krāsā, sānos – ar vairākām tumšām, vertikālām joslām (parasti 5–7). Mugura tumšākā, zaļganbrūnā krāsā, bet vēders gaišāks nekā sāni. Ķermenis klāts ar ktenoidālām, biezām, ne pārāk lielām, bet izturīgām zvīņām. Spuras (krūšu, vēdera, anālā un astes) oranžsarkanas. Raksturīga iezīme ir divas muguras spuras; pirmā ir ar asiem dzeloņiem staru galos un tumšu plankumu spuras tālākajā galā. Piemērotos vides apstākļos zivs var sasniegt vairāk nekā 50 cm garumu un vairāk nekā 2 kg svaru. Lielākajiem īpatņiem raksturīga “kumpa” mugura – kuprveida pacēlums muguras daļā tieši aiz galvas. Mātītes izmēros ir lielākas nekā tēviņi.

Faktiskais dzimumbrieduma vecums mainās atkarībā no augšanas tempa, siltākos apstākļos (izplatības dienvidu reģionos) uzrādot ātrākus augšanas tempus un agrāku dzimumbriedumu nekā populācijas vēsākos reģionos. Tēviņiem dzimumgatavība iestājas ātrāk (1–2 gadi) nekā mātītēm (2–4 gadi). Asari nārsto pavasarī, parasti aprīlī vai maijā, kad ūdens temperatūra sasniedz vismaz un aptuveni 7 °C. Nārsts notiek nelielos baros (vienai mātītei seko viens vai vairāki tēviņi) rītausmā, dziļumā no nepilna metra līdz 10 m, bet parasti viena līdz pāris metru dziļumā. Var nārstot arī jūras piekrastē un līčos, kur ūdens sāļums nepārsniedz pāris promiļu, vai var veikt nelielu migrāciju no barošanās vietām jūrā uz piemērotākām nārsta vietām upju lejtecēs vai ar tām savienotajās ūdenstilpēs.

Atkarībā no mātītes lieluma tā var iznērst no dažiem tūkstošiem līdz 200 tūkstošiem neliela izmēra (2–2,5 mm) ikru, kurus pēc iznēršanas apaugļo viens vai pāris tēviņu. Mātītes iznērš ikrus dažāda garuma (0,5–1 m, retāk garākās), ap 5 cm platās želatīnveida lentēs, kas piestiprinās pie ūdensaugiem (dod priekšroku mirušu ūdensaugu atliekām), akmeņiem, smiltīm vai nogrimušiem zariem, saknēm u. c. stingra substrāta. Atkarībā no temperatūras (optimālā temperatūra ikru inkubācijai ir no 12 °C līdz 16 °C) kāpuri izšķiļas aptuveni 1–3 nedēļu laikā. Pēc izšķilšanās asaru kāpuriem ir tendence apdzīvot ūdenstilpes atklāto daļu. Kāpuru spurām un peldspējai attīstoties, tie parasti pārvietojas tuvāk piekrastei. Turpmākās dzīves laikā (pieaugot) asari maina uzturēšanās vietas atkarībā no pieejamās barības un konkurences par to, plēsēju daudzuma, ūdens temperatūras u. c. faktoriem.

Optimālā temperatūra asaru augšanai ir vairāk nekā 20 °C. Tomēr Baltijas jūras reģionā šādas temperatūras (izņemot vasaras mēnešos) ne vienmēr var sasniegt un attīstība parasti notiek zemākā temperatūrā. Pirmā dzīves gada beigās asari parasti sasniedz 4–7 cm garumu, bet otrajā gadā – 8–12 cm. Nākamajos gados pieaugums ir aptuveni 2 cm robežās. Palielinoties vecumam, parasti lēnām samazinās. Sasniedz vairāk nekā 10 gadu vecumu; ir reģistrēti arī vairāk nekā 20 gadus veci īpatņi.

Asari apdzīvo dažāda izmēra un trofijas pakāpes lēni tekošas upes vai to posmus un ezerus, mākslīgi veidotas ūdenstilpes, iesāļas jūras un to piekrastes ūdeņus. Neliela izmēra īpatņi parasti labprāt izvēlas ar dažādiem ūdensaugiem aizaugušus līčus un ūdenstilpju litorāli, lielāki īpatņi parasti apdzīvo atklātos ūdeņus. Var paciest jūras ūdeņus ar sāļumu līdz 10 promilēm. Asari bieži sastopami pie dažādām mākslīgi veidotām struktūrām (tiltu balstiem, pāļiem), ūdenī iekritušiem kokiem, to saknēm un tamlīdzīgi. Asaru ikri var izdzīvot un attīstīties, kad ūdens pH ir ap 5,0, bet pieaugušie īpatņi var izdzīvot pat pie mazākām pH vērtībām. Līdz ar to daudzos ezeros ar skābu ūdeni, piemēram, purvainos apvidos, asaris var būt viena no dažām ūdenstilpi apdzīvojošām zivju sugām vai pat vienīgā zivju suga. Tas daļēji nosaka asaru salīdzinoši plašo izplatību.

Asaris ir vizuāls plēsējs, kas maina savu barošanās uzvedību un izvēlēto barību, augot un palielinoties ķermeņa (mutes) izmēriem. Tas ir oportūnisks plēsējs, kas labi pielāgojas ūdenstilpei raksturīgajai barības bāzei konkrētajā sezonā. Dzīvojot un barojoties mēdz veidot aptuveni vienāda ķermeņa izmēra barus, izņemot lielākus indivīdus, kas veido nelielus, pāris īpatņu lielus barus vai dzīvo atsevišķi. Jaunie īpatņi pārtiek galvenokārt no zooplanktona. Sasniedzot vairākus centimetrus lielu garumu, uzturā sāk lietot zoobentosu, bet, sasniedzot aptuveni 11 cm garumu, uzturā var sākt parādīties zivju mazuļi. Laiks, kad asaris kļūst par zivjēdāju, ir atkarīgs no konkrētās ūdenstilpes īpatnībām (barības objektu, tai skaitā zivju mazuļu, pieejamības, savstarpējo sugas īpatņu un starpsugu konkurences) un individuālu īpatņu barošanās uzvedības. Pieaugušie īpatņi (> 25 cm), ja iespējams, pārsvarā barojas ar neliela izmēra barus veidojošām zivīm (vīķes, asari, mailītes, raudas, auslejas, trīsadatu un deviņadatu stagari, reņģes, apaļie jūrasgrunduļi u. c.), vēžveidīgajiem un ūdens kukaiņiem; lielākie īpatņi var pārtikt tikai no zivīm. Aktīvāk barojas diennakts gaišajā laikā, tai skaitā krēslā un rītausmā. Par barības resursiem pirmajos dzīves gados konkurē ar dažādu zivju sugu (tajā skaitā raudu u. c. karpveidīgo zivju) jaunuļiem. Pieaugot konkurē ar citām plēsīgajām zivju sugām: zandartu, līdaku un citām.

Asaris ir plaši izplatīts mērenā platuma grādos Eirāzijā, tajā skaitā Britu salās, Skandināvijas pussalā, Baltijas, Adrijas, Egejas, Arāla jūras baseinos, un uz austrumiem līdz pat Kolimas upei Sibīrijā, izņemot Ibērijas pussalu. Introducēts citviet Eiropā (Itālijā, Portugālē, Īrijā u. c.), Ķīnā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Dienvidāfrikā.

Latvijā saldūdeņos viena no visizplatītākajām zivju sugām; sastopama daudzos ezeros un upēs, mākslīgās ūdenstilpēs, kā arī Baltijas jūras piekrastē un Rīgas līcī.

Plašās izplatības un salīdzinoši labo reproduktīvo spēju dēļ asaru resurss Latvijā netiek mākslīgi papildināts, izņemot to, ka asari tiek mākslīgi pārvesti uz jaunizveidotām ūdenstilpēm (dīķi, bijušie derīgo izrakteņu karjeri un tamlīdzīgi).

Asaru augšanas apstākļus ietekmē gan biotiski (barības daudzums, populācijas blīvums, plēsēji u. c.), gan abiotiski (ūdens temperatūra, pH u. c.) faktori. Populāciju struktūru izveidē būtiskas ir pirmās ziemas pārdzīvošanas sekmes. Vērā ņemama nozīme ir arī cilvēkiem, kuri zvejo un makšķerē asarus, kā arī veic saimniecisko darbību ūdenstilpju krastos un gultnē. Atsevišķos reģionos novērots asaru populāciju lieluma un lielo īpatņu proporcijas samazinājums (pārzveja un/vai liels makšķernieku spiediens), pat izmiršana (20. gs. skābo nokrišņu ietekmē atsevišķos reģionos Skandināvijā). Tomēr salīdzinoši augstās asaru reproduktīvās spējas, oportūniskais plēsēja dzīvesveids un tolerance pret vides apstākļiem nodrošina šīs sugas populāciju stabilitāti.

Asarim ir būtiska nozīme ekosistēmu veidošanā, jo tas palīdz regulēt mazāku zivju u. c. dzīvnieku populācijas un ierobežo invazīvu zivju sugu (piemēram, rotana un apaļā jūrasgrunduļa) populācijas un to izplatību. Asari un to ikri ir nozīmīgs barības objekts citām zivju sugām (līdaka, zandarts, asaris u. c.), zivjēdājiem putniem (jūras krauklis u. c.) un citiem ūdens dzīvniekiem.

Globālā vides temperatūras paaugstināšanās un maigākas ziemas, t. i., ziemas ar īsāku ledus periodu, asaru populācijas varētu ietekmēt drīzāk pozitīvi.

Asaris tiek uzskatīts par garšīgu pārtikas zivi, kura gaļa ir liesa un bagāta ar olbaltumvielām.

Plēsīgās dabas, plašās izplatības un daudzskaitlīgo populāciju dēļ tā ir populāra suga makšķerēšanā. Asaris ir viena no mērķa (ieskaites) zivīm dažādās makšķerēšanas sacensībās, galvenokārt spiningošanas un zemledus makšķerēšanas disciplīnās.

Atsevišķos reģionos būtiska zivs komerciālajā zvejā ar samērā augstu tirgus vērtību. Latvijā augstākās asaru nozvejas veidojas Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, kur ik gadu kopā tiek nozvejotas vairāk nekā 20 tonnas, atsevišķos gados ievērojami vairāk. Salīdzinājumā ar jūru iekšējos ūdeņos asaru nozvejas ir zemākas, ap 10 tonnām gadā; asari tiek zvejoti galvenokārt Lubāna un Rāznas ezerā, bet citās iekšzemes ūdenstilpēs – ievērojami mazāk.

Pateicoties asara plašajai sastopamībai un skaitam, tas tiek izmantots kā vides indikators ūdens kvalitātes novērtēšanā, kā arī ir viena no pētītākajām zivju sugām pasaulē.

Asaris nav iekļauts nacionālos un starptautiskos sugu aizsardzības normatīvajos aktos. Lai gan asaris nav apdraudēta suga, intensīva zveja un makšķerēšana, kā arī dzīvotņu degradācija var samazināt gan kopējās populācijas lielumu, gan pieaugušo īpatņu (it sevišķi mātīšu) skaitu, tādējādi izmainot to populāciju struktūru un dabiskās atražošanās spējas.

Lai nodrošinātu asaru populāciju ilgtspējību, ir vēlams ievērot makšķerēšanas noteikumus (Ministru kabineta noteikumi Nr. 800) vai ūdenstilpei saistošus licencētās makšķerēšanas noteikumus, ievērojot lomā paturamo asaru kopējo svaru un izmēru, kā arī ievērot saudzīgas apiešanās principus, ja zivs ir atbrīvojama vai nav vēlmes to paturēt lomā. Vēlams izvairīties no saimnieciskās darbības veikšanas ūdenstilpēs krastu tuvumā (litorāle) asaru nārsta laikā.