Jānis Dombrovskis bija ievērojams mākslas zinātnieks, kurš pirmais sarakstījis apjomīgu apcerējumu par Latvijas mākslas vēsturi un ir ievērojami pilnveidojis Latvijas mākslas vēstures izpēti. Viņš bija viens no talantīgākajiem sava laika latviešu mākslas zinātniekiem ar īpašu rakstīšanas stilu.

J. Dombrovskis dzimis kalēja Jēkaba un viņa sievas Annas Dombrovskas ģimenē. Pamata izglītību ieguva Dzimtmisas pagastskolā. Pēc tam turpināja izglītoties Grienvaldes ministrijas skolā. Pēc šīs skolas beigšanas ap 1902. gadu viņš turpināja izglītību dažādos kursos Rīgā un kļuva par galdnieka mācekli. Līdz 1908. gadam J. Dombrovskis mācījās Rīgas amatu biedrības vācu amatniecības vakara skolā koktēlniecību un epizodiski apmeklēja Jūlija Maderrnieka studiju. No 1908. līdz 1913. gadam J. Dombrovskis mācījās Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) dekoratīvās tēlniecības (kokgriezuma) nodaļā Pēterburgā, kur mācījās tēlniecību pie mākslinieka reālista Matveja Čižova (Матвей Афанасьевич Чижов) un plastiskās veidošanas pedagoga Gustava Šķiltera. Zīmēt un gleznot viņš mācījās pie skolas zīmēšanas un gleznošanas pedagoga Jēkaba Beldzēna. Pēc Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas absolvēšanas J. Dombrovski vairāk par tēlniecību interesēja mākslas vēsture, garīgā kultūra un arhīvu studijas, tādēļ jau 20. gs. 20. gados viņš no tēlniecības pakāpeniski pārorientējas uz mākslas vēsturi. No 1920. gada līdz 1929. gadam J. Dombrovskis epizodiski papildināja savas prasmes zīmēšanā pie mākslinieka Kārļa Miesnieka. 1924.–1938. gadā viņš vasaras pavadīja Rietumeiropas muzejos, studēja darbus un klausījās lekcijas. Šajās studijās arhitektūras un mākslas vēsturē Francijā, Anglijā, Itālijā un Vācijā J. Dombrovskis papildināja izpratni un izkopa savu mākslas vēsturnieka attieksmi pret katru vēsturisku stilu. Šīs iestrādes, respektējot no Rietumeiropas mākslas vēstures pētniekiem pārņemtus hronoloģijas un stila pazīmju uzskaitījumus, ļāva viņam sarakstīt grāmatu “Vispārīgā mākslas vēsture: celtniecība, tēlniecība, glezniecība un lietišķās mākslas” (1928). Skolu izglītības programmai domātās grāmatas saturā apskatīta Senās un antīkās pasaules māksla, viduslaiku māksla, renesanses māksla, baroka un rokoko māksla, 19. un 20. gs. māksla, kā arī tolaik jaunākie glezniecības virzieni.

J. Dombrovskis bija precējies ar stenogrāfijas un vingrošanas skolotāju Almu Johannu Dombrovsku (dzimusi Šlosa). Laulībā dzimusi meita Margrieta (Māriņa) Dombrovska, kura bija nozīmīga latviešu literatūras zinātniece.

No 1918. līdz 1940. gadam J. Dombrovskis aktīvi darbojās Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, uzstājās kā lektors, iesaistījās publiskās diskusijās par mākslas vērtībām, publicējot polemiskus rakstus periodiskajos izdevumos. 1918./1919. mācību gadā J. Dombrovskis strādāja par zīmēšanas un latviešu mākslas vēstures skolotāju Valmieras reālskolā (1929.–1940. gadā un kopš 2004. gada Valmieras Valsts ģimnāzija), kā arī lasīja lekcijas mākslas vēsturē Valmieras Tautas augstskolā. Šajā laikā J. Dombrovskis piedalījās arī mākslinieku apvienības “Baltā vārna” organizēto izstāžu rīkošanā. 1919./1920. mācību gadā J. Dombrovskis bija pedagogs Cēsu reālskolā. No 1920. līdz 1935. gadam viņš strādāja par zīmēšanas, tehniskās zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā. 1935. gadā J. Dombrovskis pārtrauca pedagoga darbu, jo aizvien vairāk laika prasīja mākslas eksperta, kritiķa, publicista un mākslas vēsturnieka darbs. J. Dombrovska apceres par māksliniekiem un dažādiem mākslas veidiem regulāri publicēja ilustrētais žurnāls “Atpūta”, “Ilustrētais Žurnāls”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, laikraksts “Brīvā Zeme”, “Latvijas Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas”, “Pēdējā Brīdī”, rakstu krājums “Senatne un Māksla”. No 1927. gada J. Dombrovskis rakstīja šķirkļus Latviešu konversācijas vārdnīcai.

No 1940. gada augusta līdz 1941. gada jūlijam un no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam J. Dombrovskis bija Cēsu Vēstures muzeja (kopš 2024. gada Cēsu muzejs) pārzinis. 1942.–1943. gadā bija Valmieras muzeja vadītājs. 1945.–1950. gadā J. Dombrovskis mācīja latviešu mākslas vēsturi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā Rīgā. 1945./1946. mācību gadā mācīja mākslas vēsturi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Valsts Mākslas akadēmijā (kopš 1988. gada Latvijas Mākslas akadēmija). 1945. gadā viņš bijis Latvijas PSR Mākslinieku savienības referents.

Nozīmīgākie darbi: “Latvju māksla” (1925), kas 1926. gadā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas atbalstu tika izdota arī franču valodā (L’Art Letton. Rapide aperçu historique sur l’évolution de la peinture, de la sculpture, des arts graphiques et des arts appligues); “Vispārīgā mākslas vēsture: celtniecība, tēlniecība, glezniecība un lietišķās mākslas”; monogrāfija “Rembrants van Rijns. Dzīve un darbi” (1931); “Latvju mākslas vēsture” (1935), kas bija ar jaunāko parādību raksturojumiem un māksliniekiem papildināta pirmā izdevuma (“Latvju māksla”) versija. Nozīmīgs J. Dombrovska darbs ir arī monogrāfiska grāmata sērijā “Latviešu māksla” kopā ar Artūru Bērziņu “Kārlis Miesnieks” (1939).

J. Dombrovskis bija viens no Latvijas mākslas vēstures zinātnes pamatlicējiem un veidotājiem. Viņš sarakstījis pirmo visaptverošo apcerējumu par Latvijas mākslas dažādiem attīstības posmiem. J. Dombrovskis bija pirmais mākslas vēsturnieks, kurš sāka veidot pagātnes un sava laika latviešu mākslinieku kanonu. Tas vairumā ir palicis spēkā joprojām.