Jānis Spriņģis savā daiļradē visvairāk pievērsās latviešu strēlnieku tematikai. Kā mākslinieka zīmējumos, tā literārajos darbos strēlnieku tēma kopumā atspoguļota visai plaši dažādos laikos un apstākļos. J. Spriņģis to tēlojis ar skaudru aculiecinieka tiešumu, jo, pats piedalīdamies kaujās, bija labi iepazinis strēlnieku ikdienu.

J. Spriņģis dzimis kalpa Jāņa Spriņģa un viņa sievas Esteres septiņu bērnu ģimenē. Mācījies pagastskolā. 1908. gadā absolvējis divu klašu Meizakilas ministrijas skolu. Pēc ministrijas skolas beigšanas vecāki bija iecerējuši J.  Spriņģi nodot mācībā pie Lodes pagasta skrīvera palīga, taču viņš sapņojis par zīmēšanas skolu un tāpēc slepus atstāja mājas un aizbēga uz Pēterburgu, lai mācītos Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolā (Имперское общество содействия искусству, Художественная школа). Lai apmaksātu mācības, J. Spriņģis strādāja dažādus gadījuma darbus – bijis kuģu krāvējs ostā, kurinātājs eļļas fabrikā. 1914. gadā viņš kā eksternis beidzis Pēterburgas 5. ģimnāziju (5-я государственная гимназия Санкт-Петербурга). Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolu J. Spriņģis nepabeidza, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā. 1917. gadā apprecējies ar Valmieras pasta ierēdni Veru Spriņģi (dzimusi Davidsone).

Pirmie J. Spriņģa zīmējumi (vinjetes) 1915. gadā iespiesti Pēterburgas literāri mākslinieciskajā un satīriskajā nedēļas žurnālā Lukomorje (Лукоморье). Pirmā pasaules kara sākumā J. Spriņģis dienēja 51. Sibīrijas strēlnieku pulkā, bet 1915. gada rudenī pārgāja uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku  bataljonu, kur piedalījies visās bataljona kaujās. 1917. gadā guvis ievainojumu Nāves salā. Ilgstošas ārstēšanās dēļ ieskaitīts Latviešu strēlnieku rezerves pulkā Tērbatā (mūsdienās Tartu), kur 1918. gadā sāka darbošanos žurnālistikā kā strēlnieku pulka izdotā žurnāla “Brīvās Domas” redaktors un strādāja arī vairāku igauņu periodisko izdevumu redakcijās. 1919. gadā veselības stāvokļa dēļ tika demobilizēts. Viņš pārcēlās uz Valku, kur neilgi strādāja par zīmēšanas skolotāju Valkas meiteņu ģimnāzijā, jo politisko uzskatu dēļ tika apcietināts un atbrīvots no darba. Pēc atbrīvošanas no skolotāja amata J. Spriņģis sadarbībā ar Valkas grāmatizdevēju Jāni Rausku 1919. gada augusta sākumā sāka izdot humora un satīras mākslas žurnālu “Skudra”. Žurnāla izdevējs bija sabiedrība “Skudra”, un J. Spriņģis bija žurnāla redaktors. Vairums žurnālā publicēto zīmējumu un kokdzelumu bija J. Spriņģa darbi. Iespējams, ka arī daļai ar dažādiem pseidonīmiem (Akmeņgravas Jancis, Jāņadēls, J.S., Vilks) parakstītiem literāriem sacerējumiem autors ir J. Spriņģis. Pēc astoņu numuru iznākšanas izdevumu aizliedza 1919. gada septembrī. 1918.–1919. gadā J. Spriņģis piedalījās Ziemeļvidzemes mākslinieku kopas “Baltā vārna” rīkotajās izstādēs un citās aktivitātēs. 1920. gadā Rīgā J. Spriņģis ar nedaudz mainītu nosaukumu – “Skudras” – atsāka ikmēneša humoristiski satīriskā žurnāla izdošanu. Visu izdevumā publicēto zīmējumu un krāsaino kokdzelumu autors, izņemot dažus A. Roziņa zīmējumus, bija J. Spriņģis. Viņa zīmētās karikatūras Per pedes apostolorum dēļ, kas bija vērsta pret garīdzniecību, žurnāla “Skudras” trešais numurs tika konfiscēts. Žurnāla darbību pārtrauca pēc astoņu numuru izdošanas 1920. gada jūlijā. 1920. gada 21. jūlijā J. Spriņģis sāka izdot jaunu satīrisko žurnālu “Pikols”. Tā vāku rotāja tēlnieka Riharda Maura zīmējums. Žurnālam iznāca tikai divi numuri. 1920. gada beigās J. Spriņģis sastādīja un rediģēja kalendāru “Ziemeļlatvijas Zobgals” 1921. gadam. 1920. gadā J. Spriņģis iestājies Neatkarīgo mākslinieku vienībā, bet turpmāk nav aktīvi piedalījies mākslinieku kopas izstādēs un pasākumos. No 1920. gada J. Spriņģis visvairāk strādāja kā mākslinieks grafiķis, viņa darbi publicēti žurnālos “Atpūta” un “Nedēļa”. Tāpat J. Spriņģis kā grāmatu grafiķis strādājis pie izdevniecību “Valters un Rapa”, “Jānis Roze”, “Grāmatu draugs” un dažu citu apgādu izdevumu noformējuma.

Latvijā pirmais J. Spriņģa tēlojums “Mūžs” 1913. gadā publicēts ilustrētajā žurnālā “Spogulis” (nr. 2). 1924. gadā J. Spriņģis publicēja poēmu “Degošie kuģi” žurnālā “Nedēļa” (nr. 43–44), bet 1927. gadā žurnāls “Jaunā Nedēļa”(nr.11–12) publicēja stāstu “Nespēka ģifts”. 1925. gadā poēmu “Degošie kuģi” grāmatā ar J. Spriņģa zīmētu vāku un grafisko iekārtojumu izdeva apgāds “Varavīksna”. J. Spriņģis sarakstījis romānu “Solomons Libermanis” (1929), “Nāves laukos” (1932, papildināts izdevums 1937). Šajā darbā stāstīts par latviešu strēlnieku vienību dibināšanu un to cīņām. Tie paši personāži darbojas viņa lugā “Pērkons pamalē” (1935). Strēlnieku tēmai veltīts arī stāstu krājums “Veļu dumpis Tīreļpurvā” (1936), kura kompozīciju veido piecu 1915. gadā Ziemassvētku kaujās kritušu karavīru stāstījums par savu dzīvi un nāvi. Romāns “Man gribas ēst” (1939) ir zināmā mērā autobiogrāfisks. Tajā stāstīts par kāda mākslinieka gaitām un neapskaužamo materiālo stāvokli 20. gs. 30. gadu Latvijā. J. Spriņģis ir arī autors stāstu krājumam bērniem “Dzirnu Lienītes vasara” (1942). Padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā J. Spriņģis strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Tautas Komisāru Padomes valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē. Otrā pasaules kara laikā J. Spriņģis dzīvoja Birzgalē, bet pēc kara Lielvārdē. Mākslinieks piedalījās mākslas izstādēs un strādāja par ilustratoru Latvijas Valsts izdevniecībā un sarakstīja plašu autobiogrāfisku laikmeta epopeju “Aivara Silava dzīve” (1967), kas tika izdota Elzas Grīnbergas literārajā apdarē pēc J. Spriņģa nāves.

J. Spriņģa daiļrades radošajā rokrakstā dominēja skarbs reālisms, netiecoties pēc jaunām atklāsmēm, toties izmantojot sava laika modernismam raksturīgas vizuālās formas. Mākslinieka darbam ir būtiska mākslinieciskā un izziņas vērtība latviešu strēlnieku gaitu tēmas atspoguļojumā vizuālajā mākslā un literatūrā.