Visvaldis Lāms pēc ideoloģizētās kritikas par žurnālā “Zvaigzne” publicēto garstāstu “Baltā ūdensroze. Grāmatveža Kitnera liriskas piezīmes” (1958) un pēc žurnālā “Karogs” romāna “Kāvu blāzmā” (1958) fragmentu publikācijas, kā arī romāna “Kāpj dūmu stabi” (1960) publikācijas uz kādu laiku pārtrauca savu darbu izdošanu. Kritika akcentēja viņa daiļrades “idejiskās kļūdas”, “pilsoņa pozīcijas” trūkumu, “nomaldīšanos dzīves nostūrī” un “atiešanu” no sociālistiskā reālisma pozīcijām. Lai arī 1967. gadā tika izdots V. Lāma stāstu krājums “Lido pāri straumei. Putnu ceļa loks”, tomēr tieši 1968. gadā žurnālā “Karogs” publicētais romāns “Visaugstākais amats” no jauna pievērsa lielāku uzmanību autoram. Tas ir pirmais publicētais romāns pēc ideoloģizētās kritikas, kas pirmo reizi publicēts ar V. Lāma īsto vārdu. Līdz tam rakstnieks publicējās ar pseidonīmu Visvaldis Eglons.

Romāna izdošana grāmatā izdevniecībā “Liesma” kavējās – tā ideoloģisko nepilnību un kļūdu dēļ. Latvijas PSR Rakstnieku savienības sēžu protokolos 1969. un 1970. gadā atspoguļotas diskusijas par romāna koncepciju un izdošanu. 1969. gada 7. aprīlī Latvijas PSR Rakstnieku savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas sēdē tika ieskicēti romāna idejiskie trūkumi, norādot, ka darbam trūkst plašāka ieskata dzīvē un ka aktīvais dzīves cēlājs (Ivars Stumbrs) iezīmēts ar negatīvu nokrāsu.

Pilnīgāku ieskatu romāna izdošanas aizturēšanā sniedz literatūrzinātnieka Kārļa Krauliņa atsauksme par romānu tajā redakcijā, kādā tas tika iesniegts izdevniecībā “Liesma” 1969. gada 19. maijā. K. Krauliņš norādīja, ka V. Lāms nav uzklausījis kritiku pēc romāna publikācijas žurnālā “Karogs” un izdevniecībai iesniedzis to pašu manuskriptu, kā arī autoram nav skaidras, principiālas, komunistiskas pozīcijas pret saviem varoņiem un ideoloģiju, un kamēr tādas nebūs – tikmēr romāns nav izdodams grāmatā. K. Krauliņš arī norādīja, ka abu romāna galveno varoņu – Raula Allika un Ivara Stumbra – gadījumā līdz galam nav kritiski novērtēts viņu rakstura negatīvais kodols, kā arī rakstniekam nav kritiskas attieksmes pret varoni Ivaru Stumbru, bet maldinoši cildinoša attieksme, jo viņš romāna beigās parādīts kā varonis, kurš triumfējoši ar patosu iet pa Rīgas ielām. Savukārt pats Ivars Stumbrs kritizē Raula Allika pasivitāti, turpretī autors neliek izvērstā diskusijā kritizēt Ivaru Stumbru, kurš veiksmīgi apprecas un romāna beigās vēl tiek paaugstināts par pārvaldes priekšnieku. Kritiskajā atsauksmē vēl aizrādīts uz kaitīgo ideoloģiju, ko darbs pauž.

Diskusijas par romāna izdošanu grāmatā turpinājās līdz 1970. gada beigām, kā galveno problēmu norādot skaidra pozitīvā un negatīva tēla neesamību un romāna beigu koncepciju. Rakstnieku savienības sekretariāts pēc izdevniecības “Liesma” lūguma iecēla komisiju, lai tā novērtētu romānu, kurš bija izrediģēts un Oriģinālās daiļliteratūras redakcijas akceptēts, bet kuru salikšanai galvenais redaktors vēl nebija parakstījis. 1970. gada 7. decembrī rakstnieku savienībā norisinājās komisijas sanākšana. Tās sastāvā bija Ilgonis Bērsons, Vizbulis Bērce, Jānis Kalniņš un Arvīds Grigulis. Komisija romāna izdošanu grāmatā akceptēja, ja tajā tiks pārveidotas dažas idejiski un mākslinieciski neskaidras vietas. Nopietni iebildumi romānam netika izvirzīti un tas pamatā tika vērtēts kā labs.

Publicēšanai manuskripts tika iesniegts 1974. gada 14. novembrī un jau pēc pāris dienām, 22. novembrī, nosūtīts uz tipogrāfiju. V. Lāms pēc komisijas ieteikumiem būtiskus labojumus manuskriptā neveica.

Romāna pirmajā vēstījumā galvenais tēls ir namu pārvaldes amatnieks Rauls Alliks, kurš ieguvis augstāko izglītību ekonomikā un pirms tam strādājis kā ekonomists, sava talanta dēļ ticis augstu novērtēts un godāts, bet, piedzīvojot asu un smagu kritiku darbā par savām novatoriskajām idejām, tika apsūdzēts Rietumu buržuāziskās ideoloģijas propagandēšanā un padomju ekonomikas pārmērīgu trūkumu atsegšanā. Nespējot ar pazemību uzņemt kritiku, viņš darbu pameta un sāka strādāt mazāk kvalificētu darbu kā vienkāršs strādnieks, amatnieks “visaugstākajā amatā”, kā tas nodēvēts romānā. Taisnīgais un godīgais Alliks romānā ir garīgi salūzis, grimst depresijā, uztverot savu dzīvi rezignēti, no apkārtējās pasaules norobežojies, romāna pirmajā vēstījumā savu pārdzīvojumu remdējot krietnās alkohola devās. Viņš ik pa laikam nododas apcerīgās un filozofiskās pārdomās, izvirzot jautājumus, uz kuriem nav gatavas, trafaretas atbildes, piemēram, kādam jābūt šodienas cilvēkam – dzīves veidotājam. Lai arī romāna otrajā vēstījumā Allika tēlā notiek izmaiņas – viņš pārstāj dzert, turpina godprātīgi strādāt un, satiekot veco draugu Ivaru Stumbru, piekrīt atgriezties vecajā profesijā un kopā ar viņu uzsāk ekonomisku pētījumu, – tomēr viņa tēls ir pārāk inerts, apcerīgs un nav līdz galam rīcībspējīgs.

Romāna otrā vēstījumā centrā ir Allika kādreizējais draugs Ivars Stumbrs, celtniecības pārvaldes galvenais inženieris. Viņš ir pretstats Allikam, jo ir enerģisks, tendēts uz karjeras izaugsmi, garīgi stiprs un neļaujas emocijām. Pretstatā Allikam viņam nepiemīt netikumi – alkohola lietošana, smēķēšana. Viņš galvenokārt domā par savu labumu, ko romānā parāda situācija, kurā viņš lūdz Allikam veikt kopīgu pētījumu, kas rezultātā tiek padarīts ne tikai par Raula Allika un Ivara Stumbra kopdarbu, bet vēl kāda cita prominenta zinātnieka pētījumu. Ivars Stumbrs visam pieiet lietišķi, no izdevīguma principa, izkārtojot arī Allikam jaunu amatu savā specialitātē. Tomēr romāna noslēgumā Alliks nav gatavs uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu un ētiskajiem priekšstatiem. Viņš no visa atsakās, atgriežoties sākumpunktā, kurā bija romāna sākumā. Alliks atgriežas “visaugstākajā amatā”, savukārt Stumbrs turpina savu veiksmīgo karjeru.

Romāns iedalīts divās daļās – vēstījumos–, kuru centrā ir romāna galvenie tēli, kas pretstatīti viens otram. V. Lāma attieksme pret tēliem ir neitrāla, liekot lasītājam pašam vērtēt un analizēt galvenos varoņus. Allika tēlā var vilkt paralēles ar V. Lāma biogrāfiju. Ne tikai darba pieredzes un strādnieku vides tēlojuma aspektā, bet rakstnieks tāpat kā romānā Alliks piedzīvoja smagu kritiku, kas uz laiku apturēja viņa darbu publikācijas un krietni iedragāja emocionālo stāvokli, radot sarūgtinājumu un līdzīgi kā Allikam nihilistiskāku un no pasaules atsvešinātāku pasaules skatījumu. To lielā mērā atklāj arī V. Lāma sacītais laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1968. gada 10. augustā: “Romānu rakstot, mani visvairāk nodarbināja doma, ko īsti pārdzīvo cilvēks, kam satriektas visas ilūzijas, pazudusi jaunekļa iedomība, pilnīgi apdzisusi cīņas kvēle – pēc tam viņš gūst jaunas cerības, mānīgu ticību – un atkal tās jāzaudē. Kāpēc! Vai pats vainīgs vai citi?”.

Romāns sarakstīts 1964.­­–1969. gadā. 1968. gadā publicēts žurnāla “Karogs” 3.–5. numurā, grāmatā izdevniecībā “Liesma” tika izdots1974. gadā kopā ar romānu “Mūža guvums”. Šis izdevums 1981. gadā tulkots igauņu valodā (Eluvoos; Kõige kõrgem amet; tulkojusi Valli Helde, Valli Helde). 1976. gadā romāns tulkots krievu valodā (Итог всей жизни; Профессия – выше некуда; tulkojis Jurijs Abizovs, Юрий Иванович Абызов).

Romāns raisīja diskusijas un neviennozīmīgus vērtējumus 20. gs. 60. gadu izskaņas un 70. gadu kritikā, norādot gan uz autora neskaidro un neitrālo pozīciju attiecībā pret galvenajiem tēliem, gan uz tā būtiskajiem mākslinieciskajiem trūkumiem, piemēram, nepabeigtību, sižetisko nepārdomātību un shematismu.

Romānam V. Lāma daiļradē nav būtiskas mākslinieciskas vērtības, taču tas ir nozīmīgs konkrētā perioda literārā procesa un ideoloģijas izpratnē. Tā tapšanas vēsture ilustrē situāciju grāmatu cenzūrā un izdošanā, kur joprojām tika stingri ievērotas komunistiskās partijas direktīvas, kā arī literārajā procesā – centienus saglabāt sociālistiskā reālisma doktrīnu un priekšstatus par pozitīvo varoni, kurus V. Lāms savā darbā konfrontē ar reālās strādnieku darba vides un raksturu precīzu tēlojumu, vienlaikus atsakoties no pozitīvajā un negatīvajā dalīta raksturu skatījuma.