Kameropera “Bārddziņa meita” jeb “Fantazuss vai Marijas zagšana” bērniem un pieaugušajiem ir viens no nozīmīgākajiem Romualda Grīnblata skatuves darbiem. Iestudējums izcēlās ar sižeta, tēlu un mūzikas simbiozi, kas spilgti demonstrēja laikmetīgās kompozīcijas tehnikas vēl nebijušā līmenī. Šī ir viena no izteiksmīgākajām R. Grīnblata skatuves žanra kompozīcijām, kurā vērojams modernisms un avangards.

Kameroperas pirmizrāde notika LPSR Jaunatnes teātrī, Rīgā, 1972. gada 25. septembrī.

Kameropera “Bārddziņa meita” veidota pēc dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena (Hans Christian Andersen) fantāzijas žanra lugas “Pliederu feja” jeb “Pliederu māte” (Hyldemor, 1845) motīviem.

Idejas un iedvesmas avots ir amerikāņu komponista Roberta Kurkas (Robert Kurka) divu cēlienu kameropera “Brašais kareivis Šveiks” (The Good Soldier Schweik, 1958). Gan “Pliederu feja”, gan “Brašais kareivis Šveiks” kalpoja par nozīmīgiem R. Grīnblata kameroperas “Bārddziņa meita” pieejas, struktūras, muzikālā un dramatiskā risinājuma iedvesmas avotiem.

Galvenā režisore – Lūcija Baumane, režisores palīgs Kārlis Anušēvics, libreta autors Nikolajs Šeiko un R. Grīnblats, mūzikas autors R. Grīnblats, galvenais diriģents Andrejs Laukmanis, galvenais mākslinieks Andris Freibergs, baletmeistare Elga Drulle, koncertmeistares: I. Krūze, S. Barone.

Ar Fantazusa gādību skatītāji nonāk pie gariem – četru stihiju pavēlniekiem. Viens no viņiem ir Kurmis – flegmatiskais Zemes gars. Viņš tikko izlīdis no pazemes, lai sameklētu sev sievu. No jūras dzīlēm soļo Ūdensvīrs ar savu mazo meitu Nāriņu. Ir jau trešais gads, kopš viņa sieva mirusi, bet vēl joprojām nav atrasta Nāriņai kārtīga guvernante, tāpēc Ūdensvīrs vienmēr ir drūms. Parādās trešais gars – gaisa un vēja pavēlnieks Tauriņš, un tūdaļ aiz viņa nāk draiskulis Jāņtārpiņš – Uguns gars.

Kurmis paziņo, ka grib precēties. Arī pārējie labprāt darītu to pašu. Tauriņš ar Jāņtārpiņu pat noskatījuši līgavu – Bārddziņa meitu Mariju. Gari nolemj pieņemt cilvēku izskatu un doties pie Bārddziņa bildināt tā meitu.

Caur meliem, strīdiem, šķiršanos, Marijas laupīšanu un glābšanu risinās patiesas mīlestības stāsts ar laimīgām beigām – Marijas un Bārddziņa mācekļa Pētera kāzām.

Kameroperas “Bārddziņa meita” ideja radās vēl 1960. gadā, kad R. Grīnblats apmeklēja Vācijas Demokrātisko Republiku. Tobrīd Drēzdenes Valsts operā (Sächsische Staatsoper Dresden) tikusi izrādīta amerikāņu komponista R. Kurkas kameropera “Brašais kareivis Šveiks” – divu cēlienu kompozīcija bez ārijām, bez liela simfoniskā orķestra, bez liriskiem un plūstošiem dziedājumiem, balstīta tikai uz dziedrunu un rečitatīviem.

“Bārddziņa meitā” R. Grīnblats realizēja vēl komplicētāku pieeju, apvienojot laikmetīgās, džeziskās un estrādes mūzikas intonācijas. Parasti kameroperās tiek sniegts ļoti smalks, niansēts tēlu raksturojums, tomēr šajā gadījumā tiek izcelts spilgtāks, akcentētāks katra tēla muzikālais veidols, lai to vieglāk uztvertu bērnu auditorija. Operā ir 11 izpildītāju un 11 mūziķi, kaut arī nav akadēmiskais orķestra sastāvs, jo ir iekļautas divas ģitāras. Katram personāžam atbilst noteikts mūzikas instruments (piemēram, Marija un Pēteris – vijole un čells). Līdz ar to visiem tēlotājiem ir ne tikai savs vadmotīvs, bet arī noteikts vadtembrs. Vēl katram kameroperas tēlam piešķirtas savas īpašības, kas palīdz uztvert tās mainīgo darbību: Kurmim raksturīga lienoši hromatiska izteiksme lēnā tempā; Ūdensvīram – melanholiska lirika; savukārt Jāņtārpiņam – faktūras vieglums un caurspīdīgums. Skaņdarbā ievērots dramatisko aktieru balss diapazoni, tādēļ tajā nav plašu āriju, bet gan vairāk dziesmu un žanrisko elementu. Tomēr titullomu izpildītāju A. Vecvagares (Marija) un I. Skrastiņa (Pēteris) partijas ir liriskas, bet cauraustas ar vieglu humoru. Starp izrādes reālo un fantastisko tēlu grupām nav asu muzikālu kontrastu, jo to neprasa sižets.

Tuvoties tieši kameroperas iecerei palīdzējis N. Šeiko iecerētais H. K. Andersena pasaku lugas “Pliederu feja” iestudējums, kas attīstības gaitā pārtapa no lugas par kameroperu “Bārddziņa meita” jeb “Fantazuss vai Marijas zagšana”.

Kameropera guva panākumus, jo īpaši bērnu un jauniešu auditorijā. “Bārddziņa meitā” atspoguļojas dzīvs artistiskums, bezgalīga atdeve un mākslinieciska precizitāte. Pēc 4. simfonijas un jo īpaši Flautas koncerta R. Grīnblata daiļrade tika asi kritizēta, apšaubīta, tādēļ arī visi komponista darbi, kas tapuši pēc 1970. gada (tajā skaitā “Bārddziņa meita”), neraugoties uz to novatorismu un nozīmību mūzikas kontekstā, vairs nesaņēma ne oficiālu atzinību, ne plašāku ievērību tā laika presē.