Zvīņu bruņas ir viens no senākajiem plāksnīšu bruņu veidiem, kas pazīstams jau kopš bronzas laikmeta un plaši lietots dažādās pasaules kultūrās, īpaši antīkajā pasaulē. Bruņu nosaukums radies no plāksnīšu formas, kas atgādina zivju zvīņas. Atšķirībā no lamelāra bruņām, zvīņu bruņas tiek piestiprinātas pie elastīgas pamatnes, nevis savienotas viena ar otru.

Zvīņu bruņas nodrošināja relatīvi augstu aizsardzības līmeni pret griezieniem, cirtieniem un vieglākiem bultu un šķēpu trāpījumiem un dūrieniem, vienlaikus saglabājot pietiekamu kustīgumu un elastīgumu. Tās īpaši bija iecienījušas kavalēristi un vienības, kurām bija svarīga mobilitāte, jo tās bija vieglākas un elastīgākas nekā plākšņu bruņas un sniedza augstāku aizsardzības līmeni, kā, piemēram, riņķīšu bruņas.

Antīkajā pasaulē (piemēram, Senajā Ēģiptē, Tuvajos Austrumos, Senajā Romā un vēlāk Bizantijas Impērijā) zvīņu bruņas lielākoties bija elites karotāju un karaspēka komandieru ekipējuma daļa. Eirāzijas stepju tautas (piemēram, skiti) tās veidoja, pēc iespējas samazinot to svaru, tādējādi pielāgodami tās ilgstošai karadarbībai zirga mugurā. Viduslaikos Eiropā zvīņu bruņas bieži tika lietotas kombinācijā ar citiem bruņu veidiem (piemēram, riņķīšu bruņām), bet vēlāk tās pakāpeniski nomainīja attīstītākas kniedēto plāksnīšu bruņu konstrukcijas (piemēram, coat of plates un brigandīna).

Zvīņu bruņu galvenā konstrukcijas īpatnība ir tā, ka katra atsevišķā plāksnīte tiek piestiprināta pie elastīgas pamatnes (lielākoties ādas) atsevišķi (ar šuvēm vai kniedēm), nevis tiek savstarpēji savienota ar citām plāksnītēm, kā, piemēram, tas ir lamelāram.

Nav droši nosakāma viena šī bruņu izcelsmes vieta, iespējams, ka šis bruņu veids attīstījās neatkarīgi viens no otra vairākos kultūrvēsturiskajos reģionos un to konstrukcija, materiāli un lietojums varēja variēties atkarībā no katra reģiona specifikas – pieejamajiem materiāliem, lokālajām karadarbības īpatnībām un valdošajām estētiskajām un mākslinieciskajām tradīcijām.

Vieni no senākajiem zvīņu bruņu paraugiem ir zināmi no Senās Ēģiptes, īpaši Jaunās valsts laika (1550.–1070. gads p. m. ē.), Asīrijas un Persijas. Tiek pieļauts, ka Senajā Ēģiptē šis bruņu veids plašāk izplatījies pēc hiksu iebrukuma. Zvīņu bruņās bieži attēloti Ramzesa II (ēģiptiešu rꜥ-ms-sw, arī Ramezess Lielais) valdnieki un augstmaņi. Labi saglabājušās zvīņu bruņu tērpu daļas no Kipras (ap 14. gs. p. m. ē.) un Ugaritas Sīrijā, zvīņu bruņas stilizēti attēlotas arī uz Mikēnu kultūrai piederīgiem artefaktiem.

Tuvo Austrumu tradīcijās bruņu plāksnītes izgatavoja no bronzas vai cietas ādas, tās tika piestiprinātas uz lina vai ādas pamatnes, bet paši bruņutērpi bieži bija veidoti kā garas tunikas. Tās bija salīdzinoši smagas, bet pietiekami efektīvas pret dūrieniem un cirtieniem.

Senajā Romā zvīņu bruņas bija pazīstamas kā lorica squamata. No bronzas vai vēlāk dzelzs izgatavotās zvīņveida plāksnītes tika kniedētas vai piešūtas pie elastīgas pamatnes, tām bija noapaļota vai smaila apakšējā mala. Zvīņu bruņas plaši lietoja kaujas standartu nesēji (signiferes), kavalērijas vienības un dažādu rangu komandieri, lielāko popularitāti sasniedzot mūsu ēras 1. un 2. gs. Salīdzinājumā ar riņķīšu bruņām (lorica hamata) tās bija izturīgākas, bet mazāk elastīgas, nereti plāksnīšu un riņķīšu bruņu joslas romiešu bruņojumā tika savstarpēji kombinētas. Piemēram, 1. gs. m. ē. izveidojās zvīņu bruņu hibrīdforma – t. s. lorica plumata, kam par pamatni kalpoja riņķīšu bruņas, virs kurām bija piestiprinātas savstarpēji no augšas viena otrai pārklājošās plāksnīšu joslas putna spalvu formā ar vertikālu profilējumu centrā. Zvīņu bruņas detalizēti attēlotas Trajāna kolonnā un Konstantīna arkā.

Eirāzijas stepju kultūrās zvīņu bruņas bija plaši izplatītas laikā no 7. gs. p. m. ē. līdz 5. gs. m. ē., īpaši skitu, sarmatu un vēlāk huņņu militārajās tradīcijās. Tika lietotas dzelzs, bronzas, kaula un ādas zvīņas, kuras piestiprināja pie ādas vai bieza tekstila pamatnes, veidojot samērā vieglas, elastīgas bruņas, kas piemērotas straujai manevrēšanai un tāla darbības rādiusa jātnieku karadarbībai. Skiti un vēlāk sarmati zvīņu bruņu gatavošanu un lietošanu, visticamāk, pārņēma no Rietumāzijas, to pielāgojot cīņai zirga mugurā. Arheoloģiskajā materiālā mūsdienu Dienvidukrainas teritorijā un Ziemeļkaukāzā zināmi vairāki nozīmīgi skitu zvīņu bruņu atradumi: metāla zvīņu bruņu plāksnītes konstatētas pie Žabotinas ciema izpētītajā 524. kurgānā (7. gs. beigas p. m. ē.), Kelermesas 19. un 29. kurgānā (7. gs. otrā puse p. m. ē.) u. c. Labi saglabājušies zvīņu bruņu eksemplāri zināmi, piemēram, no atradumiem Fiļipovkas 1. nekropolē un 4. uzkalniņa 2. apbedījumā (4.–3. gs. p. m. ē.), kur atrastas dzelzs plāksnītes un jātnieka aprīkojums.

Persijas valstī zvīņu bruņas bija viena no nozīmīgākajām militārā ekipējuma sastāvdaļām. Tās var konstatēt no aptuveni 6. gs. p. m. ē., un tās lietotas līdz pat 7. gs. m. ē. Jau Ahemenīdu (senpersiešu Haxāmanišya) valsts laikā (ap 550.–330. gads p. m. ē.) persiešu karotāju aprīkojums pamazām standartizējās, un kā galvenais aizsardzības bruņojums tika lietotas gan lamelāra, gan zvīņu bruņas. Rakstot par persiešu valdnieka Kserksa I (Xšaya-ṛšā) vadīto iebrukumu 480. gadā p. m. ē., sengrieķu autors Hērodots (Ἡρόδοτος, Hēródotos) apraksta persiešu karavīrus, kuru bruņas bija “zivs zvīņām līdzīgas dzelzs plāksnītes”.

Sīrijas austrumos esošajā Duras Europsas (Δοῦρα Εὐρωπός, Doûra Eurōpós) pilsētas slāņos, kas datējami ar 3. gs. m. ē., atrasti divi zirgu zvīņu bruņu komplekti – viens no dzelzs, viens no bronzas. Lai gan atraduma konteksts ir saistīts ar tur bijušo romiešu garnizonu, pētnieki šo konstrukciju attiecina uz irāņu / partiešu–sasanīdu smagās kavalērijas tradīciju un datē ar pilsētas krišanas laiku ap 256. gadu m. ē.

Persiešu militārā tradīcija lielā mērā balstījās uz mobilitāti, tāpēc bruņojuma attīstība bija cieši saistīta ar kavalērijas vajadzībām un pakāpeniski noveda pie smagi bruņotu jātnieku vienību izveidošanās. Uz Sasanīdu perioda (224.–651. gads m. ē.) beigām attiecināmajos klinšu ciļņos pie Takebostanas (persiešu طاق‌بستان, Taq-e Bostan; mūsdienās Irānā) attēloti smagi bruņotie jātnieki, kas tērpti zvīņu un lamelāra bruņu elementu kombinācijās (6.–7. gs. mija). Persiešu aizsardzības bruņojums bija tehnoloģiski daudzveidīgs un ilgas attīstības rezultāts, kas būtiski ietekmēja to kaimiņus, īpaši hellēnisko pasauli, romiešus un vēlāk Bizantiju.

Bizantijā zvīņu bruņas tika izmantotas laika posmā no mūsu ēras 5.–6. gs. līdz aptuveni 12. gs. 10.–11. gs. tās plaši redzamas ikonogrāfiskajā materiālā. Rakstītajos avotos individuālais bizantiešu karotāju zvīņu bruņu tērps dēvēts par thorax pholiodotos (θώραξ φολιδωτός), kas pastāvēja paralēli kavalēristu ekipējumā esošajam t. s. klibanion (klivanion, κλιβάνιον). Tās bija smagās kavalērijas bruņas, kas attīstījās persiešu un Eirāzijas stepju tautu militāro tradīciju ietekmē, bet pārsvarā tika izgatavotas pēc lamelāra bruņu principa. Bizantiešu smagās kavalērijas (katafraktu, κατάφρακτοι, kataphraktoi) bruņojumā esošās zvīņu vai lamelāra bruņas bieži papildināja ar plecu, roku un gurnu aizsargiem. 10. gs. avotos, piemēram, Nikefora II Foksa (Νικηφόρος Φωκᾶς, Nikēphóros Phōkâs) darbā “Kara lietu priekšraksti” (Praecepta militaria, ap 965), norādīts, ka katafrakta ekipējums ietvēra ne tikai korpusa bruņas, bet arī kremasmata (gurnu/augšstilbu aizsargu), manikia (roku aizsargus) un citus papildu elementus, tādējādi veidojot ļoti pilnīgu aizsardzības sistēmu. Bizantijas bruņu sistēmai bija raksturīga vairāku aizsardzības tehnoloģiju kombinēšana (apvienojot zvīņu, riņķīšu un lamelāra bruņu elementus), kas vēlāk būtiski ietekmēja Austrumeiropas un Kaukāza militārās tradīcijas.

Viduslaiku Eiropā arheoloģiski viennozīmīgi identificējamu zvīņu bruņu atradumu ir salīdzinoši maz. Tās visdrošāk saistāmas ar Bizantijas un tai piegulošo Austrumeiropas un Kaukāza reģionu militārajām tradīcijām, kur līdzās lamelāra bruņām pastāvēja arī dažādas zvīņu bruņu formas. Rietumeiropā zvīņu bruņas 11.–14. gs. sastopamas reti un biežāk zināmas no ikonogrāfijas, nevis no arheoloģiskiem atradumiem. Ikonogrāfijā zvīņu bruņas biežāk attēlotas 11.–13. gs. manuskriptos un freskās, taču attēli ne vienmēr ļauj droši atšķirt tās no citiem plāksnīšu bruņu veidiem. Vieni no vēlākajiem to attēliem ikonogrāfijā saistāmi ar 16. gs., kur tās redzamas piemēram, Svētās Romas Impērijas ķeizaram Maksimiliānam I (Maximilian I) veltītajos izdevumos, bet viens no vēlākajiem arheoloģiskajiem eiropiešu zvīņu bruņu atradumiem ir ar 16. gs. datējamais atradums Jaunmeksikā. Attīstoties metalurģijai un ugunsieročiem, zvīņu bruņas Eiropā zaudēja militāro nozīmi.

Āzijā zvīņu bruņas tika lietotas ilgstoši – no 1. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz pat agrīnajiem jaunajiem laikiem. Viens no svarīgākajiem agrīnajiem arheoloģiskajiem zvīņu bruņu atradumiem nāk no Janhai kapulauka (洋海墓地, Yánghǎi mùdì) Turfanas apgabalā Ķīnas ziemeļrietumos no 7.–6. gs. p. m. ē., un šis atradums uzskatāms par vienu no senākajiem pilnīgāk saglabātajiem zvīņu bruņu piemēriem Āzijā. Ķīnā zvīņu bruņu tradīcijas turpinājās arī vēlāk Džou dinastijas (周朝, Zhōu cháo), Haņ dinastijas (汉朝, Hàn cháo) un Tan dinastijas (唐朝, Táng cháo) laikā, tomēr šajā materiālā ne vienmēr iespējams droši nodalīt zvīņu bruņas no lamelāra, jo abas konstrukcijas nereti izmanto līdzīgas plāksnītes, atšķiras lielākoties tikai to stiprināšanas princips. Līdzīga terminoloģiska un tipoloģiska pārklāšanās vērojama arī Centrālāzijas stepju un mongoļu–tjurku bruņojuma tradīcijās, kur zvīņu bruņas bieži pielāgoja cīņai zirga mugurā.

Savukārt Japānā Heian perioda (平安時代, Heian jidai, 794–1185) un Kamakuras perioda (鎌倉時代, Kamakura jidai, 1185–1333) bruņās izmantotās nelielās plāksnītes (小札, kozane) vizuāli var atgādināt zvīņas, taču tehniski tās parasti pieder lamelāra tradīcijai. Līdz ar to Āzijas bruņojuma vēsturē gan sietās (lamelārs), gan kniedētās (piemēram, zvīņu) plāksnīšu bruņas jāaplūko kā kopums; šo bruņu izgatavošanā svarīga bija arī estētika – plāksnītes un pamatnes bieži tika lakotas, krāsotas un dekorētas, piešķirot bruņām reprezentatīvu nozīmi.

Mūsdienās zvīņu bruņas vairs netiek izmantotas militārajā jomā, taču tās ir nozīmīgs pētniecības objekts militārajā arheoloģijā un eksperimentālajā arheoloģijā. Tās plaši izmanto vēstures rekonstrukcijā, tās ieņem nozīmīgu vietu muzeju ekspozīcijās, kino un spēļu industrijā. Zvīņu klājuma princips reizēm tiek izmantots arī mūsdienu ballistisko aizsargmateriālu izstrādē.

Zvīņu bruņas nav saistītas ar vienu konkrētu izgudrotāju, – tās attīstījās paralēli vairākās kultūrās. Nozīmīgākie attīstības centri bija Senā Ēģipte, Tuvie Austrumi un Persija, Romas Impērija (lorica squamata), Eirāzijas stepju kultūras (skiti u. c.), Bizantija un Austrumāzija.

Zvīņu bruņas ir viens no vizuāli atpazīstamākajiem agrīno bruņu tipiem. Tās bieži attēlotas antīkajā mākslā (reljefos, freskās), piemēram, Senajā Ēģiptē faraona Ramzesa II laika freskās. Senajā Romā tās detalizēti redzamas atveidotas Trajāna kolonnā un Konstantīna arkā. Trajāna kolonna uzcelta mūsu ēras 113. gadā par piemiņu imperatora Trajāna (Marcus Ulpius Traianus) uzvarai pār dakiem, uz tās virsmas spirālveidā izveidota josla ar ciļņiem un reljefiem, kuros detalizēti attēlotas ainas no romiešu kariem Dakijā, romiešu karaspēks, ieroči, nocietinājumi un dažādas pretinieku tautas, tāpēc tā ir viens no nozīmīgākajiem vizuālajiem avotiem romiešu militārās vēstures un bruņojuma pētniecībā.

Persijas mākslā smagi bruņota jātnieka atveids saglabājies Sasanīdu klinšu ciļņos pie Takebostanas, kur 6.–7. gs. mijas reljefā redzamais valdnieks un viņa zirgs attēloti plāksnīšu bruņās, kurās parasti saskata zvīņu un lamelāra elementu apvienojumu. Bizantijas mākslā zvīņu bruņas bieži parādās svēto ikonogrāfijā, freskās un manuskriptu ilustrācijās, kur karavīri un svētie attēloti bruņās, lai gan ne vienmēr iespējams viennozīmīgi noteikt, vai attēlotas tieši zvīņu, lamelāra bruņas vai to stilizācijas.

Eiropas vēlo viduslaiku ikonogrāfijā zvīņu bruņu elementi redzami ķeizara Maksimiliāna I triumfa attēlojumos (Hansa Burgkmaira, Hans Burgkmair, kokgrebumu sērija), piemēram, zirgu bruņās, arī attēlā (1515–1517), kas ilustrē Otro flāmu sacelšanos, kur priekšplānā redzams karotājs zvīņu bruņās.

Mūsdienās zvīņu bruņas bieži tiek attēlotas arī mūsdienu populārajā kultūrā (fantāzijas literatūrā, spēlfilmās, datorspēlēs).