Zirgu bruņas bija nozīmīga smagās kavalērijas ekipējuma sastāvdaļa Senajos Tuvajos Austrumos, Persijā, Bizantijā un vēlāk viduslaiku Eiropā. To uzdevums bija aizsargāt kara zirgu pret aukstajiem ieročiem un daļēji arī šaujamieroču radītajiem ievainojumiem, vienlaikus saglabājot pietiekamu kustīgumu. Zirgu bruņu konstrukcija un izmantotie materiāli laika gaitā būtiski mainījās, – atkarībā no laikmeta un reģiona tās izgatavoja no tekstila, ādas, riņķīšu pinuma, zvīņu, lamelāra līdz pat sarežģītiem plākšņu bruņu komplektiem.

Zirgu bruņu attīstība bija cieši saistīta ar smagās kavalērijas nozīmes pieaugumu Seno Tuvo Austrumu vēsturē. Līdz ar bruņoto jātnieku efektivitātes palielināšanos kaujas laikā vienlaikus pieauga arī kara zirga aizsardzības nozīme. Tāpēc zirgu bruņas vairāk raksturīgas reģioniem un kultūrām, kur kavalērija bija galvenais trieciena spēks, piemēram, persiešu katafraktiem (sengrieķu κατάφρακτοι, kataphraktoi), vēlās Romas un Bizantijas smagajai kavalērijai, kā arī Eiropas 15.–16. gs. bruņniecībai. Rietumeiropā pilnvērtīgas zirgu metāla bruņas plašāk ieviesās tikai vēlajos viduslaikos. To attīstību veicināja gan militārās pieredzes uzkrāšanās, gan attīstītā turnīru kultūra. No 16. gs., pieaugot ugunsieroču nozīmei, zirgu bruņu nozīme samazinājās, un tās pārvērtās par pārsvarā reprezentatīvu aprīkojumu.

Zirgu bruņas nekad neveidoja vienu universālu konstrukciju. Agrīnākajās tradīcijās zirgu aizsardzībai izmantoja blīvu audumu, filcu vai ādu, vēlāk tika izmantotas gan zvīņu, gan lamelāra bruņas, kas nodrošināja aizsardzību, saglabājot elastīgumu. Viduslaiku Eiropā bija sastopamas arī metāla riņķīšu pinuma zirgu segas, bet no 15. gs. vidus arvien biežāk lietoja no kalta metāla plāksnēm veidotus zirgu bruņu komplektus.

Eiropas bruņojuma terminoloģijā pilnu zirgu bruņojumu parasti apzīmē ar angļu barding vai vācu Rossharnisch. Atsevišķām daļām lietoti specifiski nosaukumi: zirga pieres un purna bruņu nosaukums ir pārņemts no franču valodas un saucams par šanfronu (franču chanfron, arī chamfron, vācu Rosstirn), kakla aizsargs – crinet, krūšu bruņas – peytral, sānu bruņas – flanchards, pakaļdaļas aizsargs – croupiere. Latvijas arheoloģiskajā materiālā visdrošāk identificējamā zirgu bruņu kategorija ir tieši zirga galvas bruņas jeb šanfroni.

Senākās liecības par zirgu aizsargbruņojumu saistāmas ar Seno Tuvo Austrumu, īpaši Persijas un tās pēcteču valstu militārajām tradīcijām. Partas valsts un īpaši Sasanīdu (persiešu ساسانیان, Sâsâniân) armijās ar speciāli gatavotām bruņām ekipēts zirgs ļāva noformēties smagi bruņoto katafraktu kavalērijai. Rakstītajos un ikonogrāfiskajos avotos redzams, ka zirga aizsardzība šajā reģionā visbiežāk aptvērusi galvu, kaklu un krūšu daļu.

Nozīmīgākais šī perioda un reģiona arheoloģiskais zirga bruņu piemērs ir Duras Europsas (Δοῦρα Εὐρωπός, Doûra Eurōpós) atradumi Sīrijā; izpētes laikā iegūti divi zirgu zvīņu bruņu komplekti – viens bijis izgatavots no bronzas, otrs – no dzelzs, un tos datē ar 3. gs. vidu m. ē. Tie tiek saistīti ar partiešu–sasanīdu smagās kavalērijas bruņojuma tradīciju un ir vieni no retajiem antīkās pasaules zirgu bruņu atradumiem, kuru izskatu iespējams rekonstruēt pilnībā. Sasanīdu perioda zirgu bruņojuma izpratnei nozīmīgs avots ir arī klinšu ciļņi pie Takebostānas (persiešu طاق‌بستان, Tāq-e Bostān) Irānā. Tur ar 6.–7. gs. miju datētā klintī izcirstā reljefā attēlots smagi bruņots jātnieks. Gan jātnieka, gan zirga bruņojumā iespējams saskatīt zvīņu un lamelāra tipa bruņu elementu kombināciju.

Arī Bizantijas Impērijā zirgu bruņas bija cieši saistītas ar smagās kavalērijas – katafraktu – ekipējuma pilnveidošanos, iekļaujot arī zirgu bruņas, kas aplūkotas arī vairākos militārajos traktātos, īpaši imperatora Nikefora II Foka (Νικηφόρος Β΄ Φωκᾶς, Nikēphóros II Phōkâs) darbā “Kara lietu priekšraksti” (Στρατηγικὴ ἔκθεσις καὶ σύνταξις, Praecepta militaria, 10. gs.). Bizantijas kavalērija veidojās spēcīgā Tuvo Austrumu un stepju tradīciju ietekmē, tādēļ zirgu aizsargbruņojumā lietoja gan zvīņu, gan lamelāra bruņas, gan arī elementus no ādas un auduma. Bizantiešu avotos sastopamais bruņu apzīmējums klibanion (klivanion, κλιβάνιον) tiek saistīts ar tieši šādu smagi bruņoto jātnieku bruņām. Tā kā arheoloģisko atradumu no šī perioda ir relatīvi maz, Bizantijas zirgu bruņu pētniecībā lielāka nozīme ir rakstītajiem avotiem un ikonogrāfijai.

Viduslaiku Eiropā zirgu bruņas sākotnēji tika lietotas samērā reti. 12.–13. gs. kaujas zirgu aizsardzībai galvenokārt izmantoja no auduma vai ādas gatavotus segveida pārvalkus, kas vienlaikus kalpoja arī heraldiskai reprezentācijai. Pilnvērtīgas metāla zirgu bruņas plašāk izplatījās tikai ar 14.–15. gs., ko veicināja tolaik pietiekamā apjomā jau uzkrātā kaujas pieredze un turnīru kultūra. Vēl 14. gs. beigās bija sastopamas zirgu bruņas no metāla riņķīšiem, bet 15. gs. vidū parādījās pilni plākšņu bruņu komplekti, kas nosedza galvu, kaklu, krūtis un daļu sānu. Viens no senākajiem pilnajiem Eiropas plākšņu zirgu bruņu komplektiem, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir itāļu meistara Pjēra Innočendzo da Faerno (Pier Innocenzo da Faerno) darinājums, ko datē ar 15. gs. 50.–60. gadiem un kas glabājas Vīnē.

16. gs. sākumā tehnoloģiski sarežģīti zirgu bruņu komplekti tapa vācu zemēs – Nirnbergā, Augsburgā, Insbrukā un citos tā laika lielākajos metalurģijas centros. Šajā kontekstā nozīmīgs ir bruņu kalējs Jērgs Zeizenhofers (Jörg Seusenhofer), kurš ap 1515. gadu darinājis no vairākām savienotām plāksnēm veidotas zirgu galvas bruņas.

Vēlo viduslaiku un renesanses zirgu bruņās īpaša vieta bija zirga galvas bruņām. Šanfrons varēja būt gluds, rievots, figurāli profilēts vai ažūrs, ar atsevišķi izkaltiem ausu aizsargiem un dekoratīvu heraldisku vairodziņu pieres daļā. 16.–17. gs. šādi komplekti tika darināti arī reprezentācijas vajadzībām.

Zirgu bruņām nozīmīga loma bija arī viduslaikos populārajos bruņinieku turnīros, kas vēlajos viduslaikos un renesanses laikā kļuva par aristokrātijas militārās sagatavotības un reprezentācijas sastāvdaļu. Turnīru zirgu bruņas bieži tika pielāgotas konkrētam sacensību veidam (piemēram, divkaujai zirga mugurā; angļu jousting), un tās atšķīrās no kaujas bruņām ar izteiktāku specializāciju, piemēram, atsevišķās zonās ievērojami palielinot to biezumu. Tāpat tika izveidoti, piemēram, tā dēvētie “aklie šanfroni” (blind shaffron), kas aizsedza zirga redzi uz sāniem, lai tas neizbītos pretinieka tuvošanās brīdī. Turnīru zirgu bruņas nereti bija bagātīgi dekorētas ar gravējumiem, zeltījumu un heraldiskiem elementiem, uzsverot īpašnieka statusu un pildot reprezentācijas funkciju.

16. gs. laikā, samazinoties bruņinieku turnīru popularitātei un kaujas laukā sākot dominēt ugunsieročiem, zirgu bruņu militārā nozīme samazinājās, tām saglabājoties galvenokārt ceremoniāliem un parādes mērķiem.

Livonijā vienas no nozīmīgākajām liecībām par zirgu bruņām atrodas Cēsu viduslaiku pils arheoloģiskajā materiālā. Tās ietilpst plašākā bruņu kolekcijā, kas iegūta galvenokārt rietumu korpusa drupās un tā apkārtnē; šis korpuss gāja bojā 1577. gada aplenkuma laikā, un tieši šajā vietā koncentrēta liela daļa ar militāro darbību saistīto atradumu. Cēsu pilī kopumā atrasts ap tūkstoti bruņu un to fragmentu vienību, no kuriem ievērojama daļa datējama ar 15. gs. beigām un 16. gs. sākumu; paralēles ar Rietumeiropas materiālu norāda uz lielāko Dienvidvācijas bruņu izgatavošanas centru tradīcijām.

Cēsu pilī iegūtie zirgu bruņu atradumi pārstāv vēlo viduslaiku un agro jauno laiku plākšņu zirgu bruņas, galvenokārt zirga galvas bruņu jeb šanfronu fragmentus, ausu aizsardzības elementus un heraldiskos vairodziņus. Secināms, ka Cēsu pilī lietoti vismaz četri zirgu bruņu komplekti. Identificēti vismaz divi tehnoloģiski atšķirīgi šanfronu tipi. Divi no tiem bija veidoti no dzelzs plāksnēm ar kvadrātveida vai rombveida ažūra izcirtumiem svara samazināšanai. Cits atradumu kopums saistāms ar no vairākām detaļām veidotu zirga galvas bruņu konstrukciju, kur atsevišķi piekniedētas purna un ausu aizsardzības daļas.

Īpaši nozīmīgi ir heraldiskie vairodziņi no zirga galvas bruņām, kas rāda, ka Cēsu zirgu bruņām nav bijusi tikai aizsargekipējuma, bet arī reprezentatīva funkcija un, visticamāk, tas saistāms ar Vācu ordeņa eliti. Lielākā daļa šo atradumu datējama ar 15. gs. beigām–16. gs. pirmo ceturksni, bet arheoloģiskajā slānī tie nonākuši 1577. gada notikumu rezultātā.

Zirga galvas bruņu rotāšanai izmantots heraldiskais vairodziņš ar iegravētu grifa figūru atrasts arī 2020. gadā izrakumu laikā Rīgā, Kalēju ielā 64/66, aizbērtās Rīgas upes kādreizējo labā krasta stiprinājumu pildījumā, kas datējams ar 16. gs. pēdējo ceturksni.

Zirgu bruņas ir viens no spilgtākajiem smagās kavalērijas vizuālajiem simboliem, tādēļ tās dažādu kultūru un reģionu mākslā atspoguļotas bieži. Sasanīdu perioda Persijā bruņots zirgs redzams Takebostānas reljefos, kur zirga kakls un priekšdaļa attēloti plāksnīšu bruņās. Bizantijas ikonogrāfijā zirgu aizsargaprīkojums sastopams militāro svēto un jātnieku attēlojumos, lai gan ne vienmēr iespējams droši noteikt tā konstrukciju.

Eiropas vēlajos viduslaikos un renesansē zirgu bruņas kļuva par valdnieka un bruņinieka statusa zīmi. Īpaši nozīmīgi ir ķeizara Maksimiliāna I (Maximilian I) pasūtītie grafikas cikli “Cēlā doma” (Theuerdank, 1517), “Triumfa arka” (Ehrenpforte, 1517–1518) un “Maksimiliāna I triumfa gājiens” (Der Triumph Maximilians I, 1522).

Mūsdienās zirgu bruņas vairs netiek izmantotas militārām vajadzībām, tomēr tās ir nozīmīgs pētniecības objekts militārajā arheoloģijā, bruņojuma vēstures pētniecībā un muzeoloģijā. Tās atrodas daudzu muzeju kolekcijās un ir iecienīts paraugs dažādām vēstures rekonstrukcijas aktivitātēm.

Zirgu bruņas nav saistītas ar vienu izgudrotāju, – tās attīstījās paralēli vairākos reģionos, kur nozīme bija kavalērijas izmantošanai lielo attālumu dēļ. Par nozīmīgākajiem attīstības centriem uzskatāmi Senie Tuvie Austrumi, Irāna, Bizantija un vēlīno viduslaiku Eiropa. Eiropā izcili zirgu bruņu komplekti tapa Milānā, Nirnbergā, Augsburgā un Insbrukā. Starp pazīstamākajiem 15.–16. gs. bruņu kalējiem, kuri darinājuši arī zirgu bruņas, minami meistari P. I. da Faerno un J. Zeizenhofers.