Senākie plāksnīšu bruņu veidi ir lamelāra un zvīņu bruņas, kas parādījās jau antīkajā pasaulē, Eiropā plāksnīšu bruņu plašākais lietojuma laiks ir 13.–14. gs. Tās ieņem starpposmu starp agrākajām riņķīšu un vēlākajām plākšņu bruņām. Atkarībā no konstrukcijas izšķir sietās un kniedētās plāksnīšu bruņas. Latvijas teritorijā šis bruņu veids ir pārstāvēts gan vēlā dzelzs laikmeta, gan viduslaiku arheoloģiskajā materiālā.

Plāksnīšu bruņu plašāka izplatīšanās viduslaikos saistīta ar duramo ieroču un arbaletu attīstību un izplatību. Salīdzinājumā ar riņķīšu bruņām tās nodrošināja labāku aizsardzību pret koncentrētu triecienu, saglabājot relatīvu kustīgumu.

13.–14. gs. plāksnīšu bruņas kļuva par būtisku kājnieku un jātnieku ekipējuma daļu. Tās bieži lietoja kombinācijā ar riņķīšu bruņām, kā arī kopā ar zembruņu polsterējumu (gambezoniem u. c.). 15. gs., pilnveidojoties metālapstrādei, plāksnīšu bruņas pakāpeniski nomainīja plākšņu bruņas.

Sietās plāksnīšu bruņas (lamelārs) ir bruņu veids, kas sastāv no nelielām metāla (retāk – kaula vai ādas) plāksnītēm, kuras savstarpēji sasietas ar auklām vai siksnām. Šī tehnoloģija radusies Austrumos un bija plaši izplatīta Bizantijā, Senajā Krievzemē, Tuvajos un Tālajos Austrumos. Eiropā lamelāra bruņas nonāca, iespējams, avāru iebrukumu laikā (6.–8. gs.). Latvijas teritorijā nozīmīgākais lamelāra bruņu atradums iegūts kuršiem piederīgajā Lībagu Sāraju kapulauka 20. kapā (12. gs.–13. gs. sākums), kur konstatētas vismaz 64 dzelzs plāksnītes un to fragmenti, kas piederējušas vienam bruņutērpam. Analīze ļauj izšķirt vismaz piecus plāksnīšu tipus. Līdzīgas plāksnītes zināmas arī vairākās viduslaiku dzīvesvietās.

Zvīņu bruņas ir plāksnīšu bruņu paveids, kurā metāla, retāk kaula vai ādas stilizētas zvīņas formas plāksnītes piestiprinātas pie ādas vai auduma pamatnes, daļēji pārklājot cita citu. Atšķirībā no lamelāra, zvīņas parasti savā starpā netiek sasietas, bet katra atsevišķi tiek kniedēta vai piešūta pie pamatnes. Zvīņu bruņas ir viens no senākajiem plāksnīšu bruņu veidiem, kas pazīstams jau kopš bronzas laikmeta un plaši lietots Senajā Ēģiptē, Tuvajos Austrumos, Bizantijā un Romas Impērijā (ar nosaukumu “lorica squamata”), kā arī Eirāzijas stepju karotāju vidū. Eiropā zvīņu bruņas laika gaitā pakāpeniski aizstāja lamelārs un kniedētās plāksnīšu bruņas, kas nodrošināja labāku aizsardzību.

Kniedētās plāksnīšu bruņas (vispirms coat of plates paveids, vēlāk brigandīna) darinātas, atsevišķas plāksnītes ar metāla kniedēm piestiprinot pie ādas vai auduma pamatnes. Šis bruņu veids Eiropā parādījās 12. gs. beigās (coat of plates paveids) un plaši tika lietots 13.–14. gs. Viens no nozīmīgākajiem šo bruņu tipa atradumu kompleksiem, kas saglabājies vislabāk, ir Visbijas kaujas (1361) apbedījumi Gotlandē, kas sniedz detalizētu priekšstatu par šo bruņu konstrukciju. Tur konstatēti vismaz 24 dažādi kniedēto plāksnīšu bruņu komplektu varianti, kā arī nelielā skaitā 14. gs. otrajai pusei jau novecojušais lamelārs. Latvijas teritorijā plāksnīšu bruņu plāksnes atrastas Altenes, Mārtiņsalas, Bauskas un Turaidas pilīs, kā arī Aizkraukles, Mežotnes un Tērvetes pilskalnos. Īpaši labi saglabājies plāksnīšu bruņu komplekts iegūts Dinaburgas pilī.

15. gs. attīstījās tehnoloģiski daudz smalkāk izstrādāts kniedēto plāksnīšu bruņu paveids, pazīstams kā brigandīna, kur atsevišķo plāksnīšu skaits var sasniegt vairākus simtus. To bija daudz ērtāk nēsāt, brigandīna no abām pusēm ir apvilkta ar ādu un/vai audumu, plāksnītes reizēm bija iekniedētas starp vairākiem ādas un auduma slāņiem. Nereti brigandīnas tika veidotas pēc sava laikmeta civilā apģērba parauga, izmantojot arī dārgus audumus, piemēram, zīdu. Arī mūsdienu ballistiskās bruņuvestes bieži tiek veidotas pēc līdzīga principa.

Vēsturiskās plāksnīšu bruņas mūsdienās netiek izmantotas militārajā praksē, taču tās ir nozīmīgs izpētes objekts militārajā arheoloģijā. Dažādus vēsturisko plāksnīšu bruņu atdarinājumus un replikas plaši izmanto vēstures rekonstrukcijas kustībā, dažādus stilizētus plāksnīšu bruņu variantus bieži var redzēt spēlfilmās, teātra izrādēs un spēļu industrijā.

Senākais plāksnīšu bruņu paveids – lamelāra bruņas – spilgti raksturo, piemēram, Bizantijas Impērijas smagi bruņotās kavalērijas katafraktu (kατάφρακτος, kataphraktos) ekipējumu 6.–11. gs. Bizantiešu avoti, piemēram, “Stratēģija” jeb “Strategikons” (Strategikon, Στρατηγικόν; 6. gs., tradicionāli piedēvēts imperatoram Maurīcijam, latīņu Mauricius, sengrieķu Μαυρίκιος, Maurikios; valdīja 582–602), apraksta lamelāru kā efektīvu aizsardzību jātniekam, kas apvienoja labu izturību pret dūrieniem un triecieniem ar salīdzinošu elastību. Arheoloģiski to apliecina lamelāra bruņu fragmentu atradumi Balkānos, Mazāzijā un Karpatu reģionā, kas bieži saistīti ar avāru un agrīno bulgāru militāro klātbūtni.

Antīkajā pasaulē, piemēram, Senajā Ēģiptē un Tuvajos Austrumos zvīņu bruņās nereti bija tērptas kaujas ratu ekipāžas un galma apsardze, savukārt Romas Impērijā un Bizantijā zvīņu bruņas bija izplatītas virsnieku un specializētu vienību ekipējumā. Tās bija samērā iecienītas Eirāzijas stepju karotāju, piemēram, skitu, ekipējumā, jo nodrošināja kompromisu starp aizsardzību un mobilitāti ilgstošos pārgājienos un kaujās.

Savukārt Rietumeiropā 13.–14. gs. plāksnīšu bruņas tika piestiprinātas pie tekstila vai ādas pamatnes un bija otrs no izplatītākajiem individuālajiem ķermeņa aizsardzības līdzekļiem aiz riņķu bruņukrekliem.

Latvijas teritorijā vietējo karotāju individuālajā ekipējumā plāksnīšu bruņojuma formas parādījās vēlā dzelzs laikmeta beigās, iespējams, kontaktu ceļā ar austrumu reģioniem (lamelārs), taču plašāk tās atrastas viduslaiku dzīvesvietu, atsevišķu pilskalnu un vēlāk mūra piļu materiālā 13.–14. gs. (kniedētās plāksnīšu bruņas, coat of plates), kur konstatētās plāksnītes un kniedes liecina par intensīvāku Rietumeiropas bruņojuma ieviešanos.

Plāksnīšu bruņas nav saistāmas ar konkrētiem izgudrotājiem. Viduslaikos to izgatavošana koncentrējās profesionālu bruņu meistaru darbnīcās, īpaši Vācijas, Ziemeļitālijas un Spānijas reģionos. Savukārt bruņu labošana un komplektēšana, visticamāk, notikusi gandrīz katrā lielākajā viduslaiku pilī. Austrumos bruņu plāksnītes plaši gatavoja Persijas un Bizantijas ieroču darbnīcās. Atradumi Latvijas teritorijā liecina gan par importu, gan par ievestā bruņojuma vietēju adaptāciju.

Antīkās pasaules ikonogrāfijā plaši attēlotas zvīņu bruņas, piemēram, Konstantīna triumfa arkā Romā (4. gs. sākums). Plāksnīšu bruņas bieži attēlotas viduslaiku ikonogrāfijā, piemēram, skulptūrās un manuskriptu iluminācijās. Viens no senākajiem un reālistiskajiem kniedēto plāksnīšu bruņu (coat of plates) atveidojumiem ir Svētā Maurīcija (latīņu Mauritius; dzīvojis 3. gs.) statuja Magdeburgas katedrālē Vācijā (13. gs. vidus), kur labi redzama bruņu plākšņu savienošana. Labu priekšstatu par plāksnīšu un to vietā nākošo plākšņu bruņām sniedz, piemēram, 15. gs. beigu ilustrētais manuskripts “Luija Grūtuses Fruasāra hronikas” (Froissart of Louis of Gruuthuse).

Rakstītajos avotos, kā Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227), aprakstīta epizode, kur pils aizstāvji uzvelk iegūtās “vāciešu bruņas”, kas, iespējams, bijušas tieši plāksnīšu bruņas.