Turaidas pils atrodas Turaidas muzejrezervāta teritorijā, tagadējās Siguldas pilsētas ziemeļu daļā pie robežas ar Krimuldas pagasta Turaidas ciemu. Pils celta uz augstā Gaujas senielejas labā krasta izvirzījuma starp divām dabīgām gravām.

Turaida bija viena no nozīmīgākajām pilīm Rīgas arhibīskapijas lībiešu apdzīvotajā teritorijā (t. s. Lībiešu galā). Pēc Livonijas kara 1566. gadā to ieguva poļi, 1624. gadā tā nonāca zviedru rokās un kļuva par privātīpašumu. Mūra pils gāja bojā ugunsgrēkā 1776. gadā, pēc tam pilsdrupu pagalmā celta muižnieku koka dzīvojamā ēka. Pils daļēji rekonstruēta 20. gs. 50.–80. gados.

13. gs. dažus gadu desmitus jauncelto mūra pili latīņu valodā dēvēja par castrum Vredelant, kas vāciski nozīmē ‘miera zeme’. Kopš 1239. gada latīņu un vācu valodā rakstītajos dokumentos atkal lietots vecais lībiešu nosaukums Thoreyda vai tam līdzīga rakstības forma. Tas ir sens lībiešu vietvārds, domājams, cēlies no pērkona dievības vārda Tara un aida – ‘dārzs’, tāpēc Turaidu mūsdienās reizēm poētiski sauc par Dieva dārzu. Vēlāk lietotie nosaukumi vācu valodā – Burg Treyden vai Treiden.

Turaidas mūra pils vietā kopš 11. gs. atradās lībiešu pilskalns (Indriķa Livonijas hronikā, Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227, Thoreyda, Thoreida) ar koka apbūvi, valdnieka Kaupo pils, ko 1206. un 1212. gadā nodedzināja krustneši. Pēc tam, kad 1207. gadā starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu Albertu bija notikusi pie Gaujas iekaroto lībiešu zemju dalīšana, teritorija upes labajā krastā nonāca bīskapa rokās. Kā vēstīts Indriķa Livonijas hronikā, Rīgas bīskapa uzdevumā Turaidā 1214. gadā Raceburgas bīskaps Filips (Philippus Raceburgensis) kopā ar krustnešiem uzcēlis mūra pili, nosaucot to par Frēdelandi (Vredelant, Vredelande). Mūra pili cēla pakāpeniski, un līdz 16. gs. tā izbūvēta par varenu celtņu kompleksu ar augstiem sarkanu ķieģeļu mūriem uz pelēku dolomītu un laukakmeņu pamatiem, kuru veidoja iekšējā pils ar apbūvi pa perimetru, divas priekšpilis un septiņi torņi.

Izpētē konstatēta pils celtniecības gaita un tās būvperiodi. 13. gs. uzcelts apkārtmūris, kas apņēma iekšējo pili. Pagalma ziemeļu daļā uzbūvēts ap 30 m augsts brīvstāvošs Galvenais tornis jeb bergfrīds, bet rietumu malā – dzīvojamais nams. Līdz 13. gs. beigām pagalma ziemeļaustrumu stūrī uzcelts leņķveida divstāvu dzīvojamais korpuss – pirmais palass. 14. gs. uzcelts trīsstāvu torņveida dienvidu korpuss blakus dienvidu vārtiem, pabeigts austrumu korpuss, izveidotas nelielas dienvidu un ziemeļu priekšpilis.

Ap 15. gs. vidu uzsākta kardināla pārbūve, lai piemērotu pili aizsardzībai ar ugunsieročiem. Rietumu malā uzcelts jauns apkārtmūra posms un ap 20 m augsts lielais pusapaļais tornis ar pagrabu un pieciem stāviem. Līdz 15. gs. beigām bija paplašināta dienvidu priekšpils un uzbūvēts mazs pusapaļš rietumu tornis, kā arī izveidota gari izstiepta ziemeļu priekšpils ar diviem torņiem abpus ārējiem vārtiem. 16. gs. pirmajos gadu desmitos uzcelts aizsardzības tornis pie iekšējiem ziemeļu vārtiem. Līdz ar to bija izveidojies ap 200 m garš, izstiepts aizsargbūvju komplekss, kas galvenā pagalma vidū sasniedza ap 50 m platumu. To norobežoja dabīgi stāvas nogāzes, tikai ziemeļu malā, pārrokot šauro zemes strēli, bija mākslīgi izveidots dziļš aizsarggrāvis.

Turaida viduslaikos bija viena no nozīmīgākajām Rīgas arhibīskapijas pilīm, fogtejas centrs. Tajā ik pa laikam uzturējās arhibīskapi, bet pastāvīgi dzīvoja fogts – novada pārvaldnieks un tiesas spriedējs. Priekšpilīs dzīvoja amatnieki, piemēram, dienvidu priekšpilī 16. gs. bija kalēja darbnīca, bet ziemeļu priekšpils izrakumos atsedza dakstiņu noliktavu. Par kaula apstrādes meistaru darbību pils teritorijā liecina atrastie pusfabrikāti.

Pēc Livonijas kara Turaida kļuva par 1566. gadā izveidotās un poļu pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes apriņķa centru, bet nedaudz vēlāk – par 1582. gadā izveidotā Pērnavas prezidiāta stārastijas centru. 1582. un 1590. gadā pilī poļi veica visu celtņu revīziju, sagatavojot senākos zināmos pils ēku un telpu aprakstus. Sākoties poļu–zviedru karam, 1601. gadā notika kauja pie Turaidas, bet pēc dažiem mēnešiem poļi zviedrus no pils padzina.

Turaidu zviedri pārņēma kara beigās, un jau 1624. gadā pilī tika veiktas pārbūves – nojaukta ziemeļu priekšpils un iekšējo vārtu aizsardzībai izbūvēta redute, iekšējās pils pagalmā uzcelta koka baznīca un dzīvojamā ēka. Zviedru kara inženieri 1634. gadā un ap 1680. gadu izgatavoja divus Turaidas pils plānus. 1625. gadā karalis Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf) Turaidas pilsnovadu uzdāvināja valsts padomniekam Nīlsam Šternšiltam (Niels Sternschildt). 1652. gadā īpašumu nopirka brīvkungs Gothards Vilhelms fon Budbergs (Gotthard Wilhelm von Budberg).

1776. gadā vasarā nomnieka Magnusa Helmersena (Magnus Helmersen) dēla neveiksmīgi raidīts šāviens aizdedzināja lubu jumtu, izcēlās plašs ugunsgrēks, visa pils izdega, mūri nākamā gadsimta gaitā strauji bojājās un pārvērtās drupās. 1786. gadā pilsdrupu teritorijā uz vecajiem mūra pamatiem uzcelta muižnieku koka dzīvojamā ēka. 1818. gadā pilsmuižu nopirka barons Baltazars fon Kampenhauzens (Balthasar Freiherr von Campenhausen), bet 1907. gadā to mantoja Aleksandrs Matiass Johans Štēls fon Holšteins (Alexander Matthias Johann Staël von Holstein).

Pēc agrārās reformas Turaidas muižnieku dzīvojamo māju iznomāja Rīgas skolotāju arodbiedrībai. Māju pēc Otrā pasaules kara vairs neapdzīvoja, tā nojaukta 20. gs. 50. gadu vidū. 1936. gadā Galvenajā torņa augšmalā izbetonēja skatu platformu un izveidoja ieeju pirmajā stāvā, lai apmeklētājiem būtu pieejams skatu tornis (arhitekts Pēteris Ārends). Pēc Otrā pasaules kara aizsākās Turaidas pilsdrupu pakāpeniska izpēte un atjaunošana. Galvenais tornis pilnībā atjaunots 1952.–1957. gadā, iebūvējot starpstāvu pārsegumus, rekonstruējot augšstāvu un pārsedzot ar konisku jumtu (arhitekts Kārlis Vikmanis). Pie rietumu apkārtmūra viduslaiku ēka, kas pārbūvēta 18.–19. gs., ierīkojot klēti, rekonstruēta kā rietumu korpuss (arhitekts Gunārs Zirnis). 1968.–1990. gadā arhitekts Gunārs Jansons veica būvizpēti, lielā pusapaļā torņa, rietumu apkārtmūra un torņveida dienvidu korpusa apakšstāvu restaurāciju un augšstāvu rekonstrukciju, kā arī projektēja arheoloģiski atsegto mūra drupu konservāciju. 1953. gadā nelielus arheoloģiskos izrakumus izdarīja arheologs Ādolfs Stubavs. 1976.–2000. gadā arheoloģiskos izrakumus vadīja arheologs Jānis Graudonis, atsedzot lielāko daļu pils teritorijas – galveno pagalmu līdz pēdējam bruģim, visapkārt pagalmam pie apkārtmūra piebūvēto ēku un korpusu pagrabus, dienvidu un ziemeļu priekšpils ārējos mūrus un tajās bijušās celtņu paliekas. Izrakumos atrasts vairāk nekā 4000 senlietu, tūkstošiem keramikas trauku lausku, dažādi būvmateriāli u. c., kas tagad glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Turaidas pilsdrupas kopš 19. gs. ir nozīmīgs tūrisma objekts. Pēc apjomīgās restaurācijas un rekonstrukcijas pils Galvenais tornis ir tūristu iecienīta skatu platforma, kas paver skatam iespaidīgas apkārtējās dabas ainavas – dziļo Gaujas senieleju, gleznainos upes līkumus, Siguldas pilsdrupas pretējā krastā un Turaidas apkārtnes dabas ainavas.

Atjaunotajos pils torņos un celtnēs ierīkotas Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas par Rīgas arhibīskapijas un Turaidas pils vēsturi līdz 18. gs. un izstādītas arheoloģiskajos izrakumos atrastās senlietas. Pils pagalmā regulāri notiek dažādi pasākumi.

Turaida ir viena no visvairāk pētītajām viduslaiku pilīm Latvijā, par kuru atrodama informācija gan vairāku autoru monogrāfijās, gan daudzos apkopojoša rakstura arhitektūras un mākslas vēstures darbos.

Jau kopš 18. gs. beigām Turaidas pilsdrupas gleznās un grafikā attēlojuši daudzi mākslinieki – Johans Vilhelms Krauze (Johann Wilhelm Krause), Karls fon Ungerns-Šternbergs (Carl von Ungern-Sternberg), Augusts Matiass Hāgens (August Matthias Hagen), Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens (Wilhelm Siegfried Stafenhagen), Aleksandrs Stankēvičs u. c.

No teikām pazīstamākā ir par Turaidas Rozi, kas romantiski pārstāsta 1620. gada notikumu, kad pilī dzīvojusī meitene Maija labāk devās nāvē, nekā ļāva laupīt godu. Izmantojot šo teiku, Emilis Melngailis 1926. gadā komponējis baletu “Maija (Turaidas roze)”, Rainis sarakstījis lugu “Mīla stiprāka par nāvi. Turaidas Maijas traģēdija” (1926–1927), kura vairākkārt iestudēta, piemēram, Dailes teātrī (1927, režisors Eduards Smiļģis) un Latvijas Nacionālajā teātrī (1996, režisore Māra Ķimele), teikas motīvi izmantoti arī Rīgas kinostudijas spēlfilmā “Zobena ēnā” (1976, režisors Imants Krenbergs). Ansambļa “Čikāgas piecīši” repertuārā bija dziesma “Turaidas Roze” (Alberta Legzdiņa mūzika un vārdi).

“Turaidas Roze” ir 20. gs. otrajā pusē populārās latviešu rokgrupas nosaukums.