Krimuldas viduslaiku pils drupas situētas tagadējās Siguldas pilsētas ziemeļrietumu daļā, Gaujas senielejas augstajā labajā krastā un tās pietekas Vikmestes labajā krastā. Pilsdrupas atrodas dažus simtus metru uz ziemeļiem no 19. gs. celtās muižas pils (mūsdienās Rehabilitācijas centrs “Krimulda”).

Viduslaikos Krimulda bija Rīgas domkapitulam piederoša pils, kas atradās Rīgas arhibīskapijas Lībiešu galā. Domājams, ka tā celta 13. gs. otrajā pusē. Poļu–zviedru kara sākumā 1601. gadā pils tika nodedzināta un pēc tam pamesta. 19. gs. virs drupām tika uzbūvēta pils kādreizējā dzīvojamā korpusa viena siena, izveidojot mākslīgas pilsdrupas.

Pils celšanas precīzs gads nav zināms. Johana Gotfrīda Arnta (Johann Gottfried Arndt, 1753) sniegtais 1255. gads nav dokumentāri pamatots. No rakstītajiem vēstures avotiem zināms, ka 1231. un 1248. gadā Rīgas bīskaps dāvināja domkapitulam zemes īpašumus Kubeseles (Cubisile) draudzes novadā. Tā teritorijā vēlāk tika uzcelta Krimuldas pils (Cremun), kas pirmo reizi dokumentāri minēta tikai 1312. gadā pāvesta legāta Franciska no Moliano (Franciscus de Moliano) nopratināšanas protokolā. Tolaik atzīmēts, ka pirms 16 gadiem pili okupējis un domkungu īpašumus izlaupījis Vācu ordenis. Tātad, 13. gs. beigās pils pastāvējusi, un tāpēc, domājams, ka tā būvēta 13. gs. otrajā pusē.

Par Krimuldas pils kādreizējo izskatu saglabājušies īsi apraksti 1582. un 1590. gada poļu un 1624. gada zviedru revīziju protokolos. Senākie zināmie zīmējumi ir ap 1680. gadu izgatavots plāns un fasādes attēlojums, kas glabājas Kara arhīvā (Krigsarkivet) Stokholmā.

Krimulda bija augstienes pils, kuru aizsargāja stāvas nogāzes trijās pusēs, bet dienvidrietumu malā ticis izrakts dziļš aizsarggrāvis. Pils nocietināto teritoriju – neregulāra daudzstūra plānojuma iekšējo priekšpili – apņem 1,2–2 m biezs apkārtmūris, kas celts no lieliem laukakmeņiem un līdz mūsdienām vietām saglabājies ap 1 m augstumā. Priekšpils ziemeļu stūrī atradies četrstūrains tornis. 17. gs. otrajā pusē gandrīz pusi no priekšpils aizņēmis sakņu un augļu koku dārzs.

Pieeja galvenajai pilij veda pāri paceļamajam tiltam. Pagalmā nokļuva caur četrstūrainu vārtu torni, kas 17. gs. plānā jau iezīmēts kā sagruvis. Blakus vārtiem bija uzcelts garš trijstāvu dzīvojamais korpuss, kura plāna izmēri sasniedza 54,4 x 17,5 m. Tam bija velvēts pagrabstāvs, velvēta telpa un virtuve pirmajā stāvā, zāle ar koka paneļiem klātām sienām un apkurināmas dzīvojamās telpas otrajā stāvā un vairākas istabas trešajā stāvā.

1624. gada revīzijā atzīmēts, ka dzīvojamais korpuss ir izdedzis, taču pagalmā bijis apdzīvojams ērberģis, divas koka klētis un divas guļbaļķu istabas, bet pils priekšā – rija. Uz 17. gs. plāna lasāma piezīme, ka tolaik pils jau bija pilnīgi sagrauta. Arī tolaik izgatavotajā pils dienvidaustrumu fasādes zīmējumā redzama daļēji nogruvusi aizsargmūra augšmala un dzīvojamais korpuss bez jumta.

17. gs. uz dienvidiem no aizsarggrāvja bija izveidota mazāk nocietināta ārējā priekšpils, kurai bija neregulāra daudzstūra plānojums un kuru apņēma stāvkoku jeb palisādes žogs. Tas bija muižas saimniecības pagalms, kurā bija uzceltas vairākas vienstāva koka ēkas. 1794. gada zīmējums parāda, ka no dzīvojamā korpusa drupām virs zemes pacēlās vairs tikai divi šauri, augsti mūra fragmenti.

Krimuldas pils bija Rīgas domkapitula īpašums, kuru pārvaldīja domkapitula prāvests. Pils bija pilsnovada saimnieciskais centrs, kurā uzglabāja ievāktās naturālās nodevas. Vienlaikus Krimuldas pils bija tiesas iecirknis ar fogtu jeb soģi; viņu vārdi vairākkārt sastopami 15. gs. dokumentos. Kad 16. gs. pirmajā pusē beidza pastāvēt domkapitula kopīpašums, Krimuldu nesadalīja galda muižās, bet gan atstāja uztura nodrošināšanai tiem domkungiem, kuriem nebija pašiem savu muižu.

Krimuldu no 13. gs. beigām līdz 1359. gadam bija okupējuši Vācu ordeņa bruņinieki, tai kopā ar otru domkapitula īpašumu – Dundagas pili – nodarot 10 000 sudraba marku lielus zaudējumus. Kopš 15. gs. domkapituls ik pa laikam piešķīra lēņus Krimuldas pilsnovadā: 1463. gadā Mateusam Ramam (Matteus Ram) pārceltuvi pār Gauju ar krogu blakus, zemes gabalu pie Krimuldas ceļa uz Rīgu, krogu pie baznīcas, kā arī tiesības celt dzirnavas; 1496. gadā Azegales (Azegall; vēlāk Englartes) muižu Hansam Engelhartam (Hans Engelhardt); 1541. gadā Kubeseles muižu Heinriham Vehmanam (Heinrich Wechmann). Pils kā domkapitula īpašums pastāvēja līdz 1566. gadam, kad Rīgas arhibīskapiju sekularizēja.

Pārdaugavas hercogistes laikā Krimuldas pilsnovads kļuva par stārastiju, pili pārvaldīja kastelāni. Poļu–zviedru kara sākumā 1601. gada pavasarī Krimuldu ieņēma zviedri, bet rudenī to atkaroja poļi. Pēc Zviedrijas uzvaras 1625. gadā Krimuldas pilsmuiža tika atdota valsts padomniekam Gābrielam Uksenšērnam (Gabriel Oxenstierna), kurš to 1664. gadā ieķīlāja Johanam fon Helmersenam (Johann von Helmersen) un Akselam Johanam fon Gildenfeltam (Axel Johann von Güldenfeldt). Zviedru veiktās muižu redukcijas laikā 17. gs. beidzamajos gadu desmitos Krimuldu pārņēma valsts, bet vēlāk to restituēja Uksenšērnas mantiniekam, kas to atdeva Helmerseniem. Šai ģimenei Krimulda piederēja līdz 1817. gadam, kad to nopirka firsts Johans Georgs fon Līvens (Johann Georg von Lieven). Bijušās viduslaiku pils ārējā pagalmā tika uzcelts kungu nams klasicisma stilā – jaunā pils.

Sākot ar 1854. gadu, Krimuldas jaunajā pilī vairākas vasaras uzturējās Baltijas ģenerālgubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs (Александр Аркадьевич Суворов), tāpēc pilsdrupu apkārtne tika labiekārtota, izveidojot pastaigu takas un skatu vietas. Sakarā ar gaidāmo Krievijas cara Aleksandra II (Александр II Николаевич Романов) vizīti, kas notika 1862. gada 11. un 12. jūlijā, pilsdrupās tika veikti izrakumi, un no jauna uzmūrēta viena ārsiena. Tajā iekļauti kādreizējā korpusa dienvidaustrumu gala sienas fragmenti, papildinot ar pirmā stāva līmenī iekštelpas pusē no ķieģeļiem izmūrētām vairākām durvju ailām, bet otrā stāva līmenī izveidojot divas logailas ar pseidogotisku smailarku pārsedzēm.

Krimuldas pilsdrupu teritorija ir apaugusi ar pamežu un kokiem, virs zemes redzama 19. gs. vidū izbūvēto mākslīgo pilsdrupu siena, kā arī apkārtmūra fragmenti, kas vietām paceļas līdz 2 m augstumam.

Kopš 19. gs. Krimulda bija viens no t. s. Vidzemes Šveices iecienītiem tūrisma objektiem. Pēc firsta Paula fon Līvena (Paul von Lieven) ierosinājuma 1861.–1863. gadā pilsdrupās veikti izrakumi barona fon Bruininga (von Bruiningk) vadībā, atrokot vārtu torņa un dzīvojamā korpusa pamatus. Ap pilsdrupām tika ierīkota pastaigu taka un izcirstas skaisto skatu (bellevue) stigas, no kurām pavērās senlejas ainavas ar pāris kilometru attālumā esošās Turaidas pils torņiem un Siguldas pilsdrupām Gaujas pretējā krastā. Pa Krimuldas pils aizsarggrāvi un tālāk lejup pa nogāzi tika izveidots zigzaga plānojuma serpentīna ceļš uz Siguldu. Pāri kādreizējam aizsarggrāvim no jaunās pils uz pilsdrupām tika uzcelti divi koka tiltiņi kājāmgājējiem.

Attīstot tūrismu pēc Otrā pasaules kara, pāri kādreizējam Krimuldas pils aizsarggrāvim 1967. gadā uzbūvēja trošu tiltu ar betona balstiem, kas sabruka 1984. gadā. Tā vietā tagad uzcelts koka tiltiņš, labiekārtots serpentīna ceļš, pastaigu takas un atjaunotas kāpnes lejup līdz Gūtmaņa alai.

Krimuldas pilsdrupas attēlotas ar 1794. gadu datētos divos zīmējumos Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) krājumā, viena oriģināla autors ir bijis Karls Gothards Grass (Karl Gotthard Grass). Laikā starp 1801. un 1830. gadu pilsdrupas akvarelī zīmējis Karls fon Ungerns-Šternbergs (Johann Carl Emanuel von Ungern-Sternberg). Ervins Volfeils (Erwin Reinhold Adalbert Wohlfeil) Krimuldas pilsdrupas attēlojis akvarelī, kas iespiests kā pastkarte 1927. gadā.