Ervins Volfeils ir viens no 20. gs. sākuma populārākajiem Latvijas vācbaltiešu māksliniekiem. Viņš lielākoties strādāja akvareļu glezniecības tehnikā. Savos darbos dokumentāli precīzi ar lielu līdzsvara un miera izjūtu attēloja Latvijas ainavu un pilsētu skatus, ēkas un interjerus. Akvareļos dokumentētās un līdz mūsdienām nesaglabājušās celtnes un interjeri pilsētvides restauratoriem ļauj precīzi novērtēt ēku izvietojumu, arhitektūras detaļas un stāvokli 20. gs. pirmajā pusē.

E. Volfeils piedzima Ipiķu vēja dzirnavu nomnieka Reinholda (Reinhold) un Otīlijas Volfeilu (Otilia Wolfeil) ģimenē. 1905. gadā tēvs pārņēma netālo Kārķēnu dzirnavu vadību un ģimene pārcēlās dzīvot tur. Pirmo izglītību, sākot no 1911. gada, viņš ieguva Ipiķu pagastskolā, pēc trim gadiem pārgāja uz Rūjienas pamatskolu, bet 1913. gadā mācījās jaundibinātajā Rūjienas tirdzniecības skolā. Šajā laikā E. Volfeils sāka nopietni mācīties zīmēšanu. No 1914. gada Volfeilu ģimene dzīvoja Pļaviņās, Lielā Krasta ielā 37, kur tēvs pēc sava plānojuma Daugavas krastā uzbūvēja ģimenes māju un ūdensdzirnavas ar elektrostaciju, vilnas vērptuvi un austuvi. 1919. gada E. Volfeilu mobilizēja Latvijas armijā, un viņš piedalījās Latvijas Neatkarības kara cīņās ar Bermonta vienībām Zemgalē un Kurzemē, bet no 1920. gada janvāra piedalījās Latgales atbrīvošanas cīņās. Šajā laikā viņš zīmēja jautras karavīru figūras uz bērza tāss. E. Volfeila dienesta biedri šos zīmējumus kā pastkartes sūtīja saviem tuviniekiem uz mājām. Pēc priekšlaicīgas demobilizācijas kā viens no pirmajiem studentiem 1921. gadā E. Volfeils sāka mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirmajā pusgadā viņš bija brīvklausītājs, jo bija jāapgūst kara dēļ pārtrauktās mācības vidusskolas līmenī. Nākamajā gadā E. Volfeilu uzreiz ieskaitīja otrajā kursā. Latvijas Mākslas akadēmijas Riharda Zariņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu viņš absolvēja 1929. gadā, izstrādājot grafikas dobspiedes tehnikas paveidā mecotinta iespiesto diplomdarbu “Māte ar bērnu” (atrašanās vieta nezināma) un iegūstot mākslinieka grafiķa grādu. Vienlaicīgi ar studijām mākslas akadēmijā E. Volfeils 1924. gadā pabeidza Berlīnē izdotā žurnāla Die Kunstschule gleznošanas un zīmēšanas tālmācības kursu. 1934. gadā studiju nolūkos E. Volfeils apceļoja Austriju, Itāliju un Vāciju.

No 1929. līdz 1939. gadam E. Volfeils strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Madonas un Cesvaines ģimnāzijā, kur bija iecienīts pedagogs. Viņš organizēja mākslas izstādes un veidoja dekorācijas vietējo amatieru un skolnieku trupas dramatizējumu teātra uzvedumiem. Pēc E. Volfeila meta tika darināta piemiņas plāksne brīvības cīņās kritušajiem Cesvaines luterāņu baznīcā (1932) un Madonas ģimnāzijas karogs (1939). Šajos kārtīgi un pamatīgi paveiktajos darbos viņš sasniedza atzīstamu tehnisku meistarību. Šajā laikā E. Volfeils daudz gleznoja Cesvaines pils kopskatus, interjeru un arhitektoniskās detaļas. Darbus raksturo tehniski pilnvērtīgs (perfekts) realizācijas līmenis realitātes fiksācijā, un pēc tiem bija liels pieprasījums un augsta cena mākslas tirgū. Skolas vasaras brīvlaikā mākslinieks ar divriteni apceļoja Latviju un gleznoja.

Vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslinieks īpaši pievērsās akvarelim. Šiem darbiem ir raksturīga tieša sekošana R. Zariņa formulētajiem estētiskajiem uzskatiem un mākslas atziņu pasaulei, uzsverot, ka mākslas pirmavots ir dzīve un daba un ka māksliniekam ir jāmeklē spēja to pārliecinoši precīzi atveidot. Kopš studiju gadiem E. Volfeils daudz strādāja arī ar dabas studijām ogles tehnikā uz krāsaina papīra. Mākslinieks strādāja arī oforta, sausās adatas un linogriezuma tehnikā, kas viņu saistīja ar iespēju sniegt rūpīgu, sīku zīmējumu. Pateicoties šo grafikas tehniku īpatnējām pustoņu gradācijām, oforta un sausās adatas darbu novilkumiem raksturīgs sulīgums un noskaņu bagātība. Asējumos ļoti gleznieciski darinātas ainavas, bet linogriezumā vairāki ekslibri, piemērām, Ex libris Else Giehm EW 100x80, Ex libris E. Volfeils Sev. 83x68.

Akvareļu gleznošanas procesā E. Volfeils apzināti izvairījās no tehnikas piedāvātajām nejaušībām, kuras neļauj prognozēt gala rezultātu. Tas ļāva sasniegt perfektu, dokumentāli precīzu gleznošanas rezultātu. Galvenais izteiksmes līdzeklis, kas dažkārt varēja arī tieši un ekspresīvi tvert dabas formas, bija viegls, izkrāsots reālistisks zīmējums. E. Volfeilam izveidojās savs īpatnējs stils, kurā valdzina reālistiski precīzi fiksēts dabas un arhitektūras formu skaistums, parādot gaismas efektus un piedāvājot attēlu kā detalizētu arhitektūras attēlojuma vēstījumu. Latvijas ainava un pilsētu arhitektūra bija noteicošā viņa mākslinieciski poētisko pārdomu rosinātāja. Viņš gleznoja ainavas un arhitektūru gan Latvijā, gan Igaunijā (“Brigitas klostera drupas Rēvelē”, reproducēts 02.03.1928., “Jaunā Nedēļa”). Akvareļos blakus atsevišķu māju un to detaļu fiksācijai būtiski ir arī pilsētu panorāmas ainavas attēlojumi, kas sniedz lielisku priekšstatu par pilsētas uzbūves komplicētību. Nozīmīgākā loma šajos darbu ciklos ir zīmējumam. Akvareļu krāsziedā dominē gaišas krāsas toņu noskaņas. Vienlaikus reālās formās sakņotā tonalitāte tomēr ir abstrahēta un bagāta ar gleznieciskajiem paņēmieniem un krāsas vieliskumu.

Vācbaltiešu izceļošanas laikā E. Volfeils kopā ar ģimeni 1939. gadā devās prom no Latvijas. Ģimene tika nometināta Pozenē (mūsdienu Poznaņā, Polijā), kur viņš 1940. un 1941. gadā strādāja par galveno restauratoru Ķeizara Frīdriha Pozenes mākslas muzejā (Kaiser Friedrich Posener Kunstmuseum). Mūsdienās Poznaņas Lielpolijas muzeja (Wielkopolskie Muzeum) krājumā ir trīs mākslinieka darināti oforti.

No 1941. līdz 1943. gadam E. Volfeils dienēja vērmahta rindās, bet viņu no aktīvā karadienesta atbrīvoja kā neaizvietojamu speciālistu, un mākslinieks palika strādāt par restauratoru. 1945. gada janvārī viņu iesauca militarizētās folkšturma (Volkssturm) vienības rindās, un drīz viņš nonāca Padomju Sociālistisko Republiku Savienības armijas gūstekņu nometnē Polijā. Pēc atbrīvošanas (1946) viņš kopā ar ģimeni uz pastāvīgu dzīvi apmetās Vācijas Lejassaksijas pilsētā Hermansburgā un tad – Hannoverē. Šajā laikā E. Volfeils gleznoja ainavas akvareļa un eļļas tehnikās. No 1949. līdz 1951. gadam E. Volfeils radīja krāsainu linogriezumu sēriju ar Hermansburgas arhitektūras un apkārtnes ainavas motīviem. Mākslinieks strādāja arī reklāmas dizainā, gleznoja portretus un restaurēja Zilces (Celles apgabals) dievnama gleznas celtnes remonta laikā.

No 1926. līdz  1929. gadam Latvijas telegrāfa aģentūra (LETA) izdeva krāsainu Latvijas ainavu atklātņu sēriju. No 162 atklātnēm 102 bija E. Volfeila darbu reprodukcijas. Tās bija pirmās krāsainās atklātnes pēc Pirmā pasaules kara. Pastkartēs bija attēloti ap 20 Latvijas pilsētu skati un ainavas. 1924. gadā E. Volfeils uzgleznoja Rīgas vecpilsētas atklātņu sēriju. Pirmās 18 atklātnes iznāca 1925. gadā. Pēc tam mākslinieks apceļoja Latviju, lai gleznotu, un 1926. gadā apgāds izdeva 36 pastkartes ar Kurzeme ainavu motīviem, 1927. gadā reproducēja 24 akvareļus, bet 1928. gadā – 18. Pēc tam, kad LETA pārtrauca atklātņu izdošanu, 1929. gadā vēl desmit pastkartes izdeva Jāņa Alfrēda Kukura izdevniecība. Visas atklātnes raksturo tieša emocionalitāte ar labu dokumentāli precīza konkrētās vietas attēlojuma perfekciju, reālisma stila izteiksmē balansējot starp romantismu un klasicismu un bieži slāpējot impulsīvu daudzslāņainību.

E. Volfeils ir piedalījies Jūrmalas latviešu biedrības gleznu izstādē (1939), Kultūras fonda otrajā Latvijas mākslas izstādē (1935 / 1936),  Kultūras fonda trešajā Latvijas mākslas izstādē (1936 / 1937), Kultūras fonda ceturtajā mākslas izstādē (1937 / 1938), Kultūras nedēļas mākslas izstādē Bauskā (1939), Atjaunotās Latvijas 5 gadu jubilejas svētku mākslas izstādē (1939). 1930. gadā notika viņa un Aleksandra Sosijeva-Lesenieka gleznu izstāde Madonā. No 1951. gada E. Volfeils savus darbus eksponēja Celles mākslinieku apvienības Celler Bauhȕtte rīkotajās izstādēs. Pēdējā mākslinieka darbu izstāde notika 1986. gadā Esorfā, Nīburgas pie Vēzeres apgabalā.

Padomju okupācijas gados E. Volfeila veikums tika noklusēts, un Latvijas mākslas apritē viņa vārds atgriezās 2000. gadā, kad mākslinieka apaļās jubilejas dēļ viņa darbu ceļojošā izstāde notika Rīgā, Alūksnē, Cesvainē, Tukumā, Madonā, Pļaviņās, Rūjienā un Valmierā.

E. Volfeila apjomīgais mākslinieka devums atklāj unikālu kultūrvēstures mantojumu, kas ļauj labāk izprast 20. gs. pirmajā pusē Latvijā strādājuša mākslinieka radošo rokrakstu un tam laikmetam raksturīgo estētiku. E. Volfeils ir trāpīgs dzimtās Latvijas dabas un cilvēku vērotājs, lai gan savā ziņā ir hermētiski atsevišķs gadījums latviešu mākslas vēsturē. E. Volfeils caur saviem darbiem parādīja, ka vācbaltieši starpkaru Latvijā bija viena no Latvijas vēsturiskajām, etniskajām minoritātēm, un daudzi no viņiem izjuta sevi kā Latvijas valstij piederīgus pilsoņus un strādāja tās interesēs.