Jorgs Seferis bija viens no nozīmīgākajiem 20. gs. jaungrieķu literatūras dzejniekiem, tā dēvētās 30. gadu paaudzes pārstāvis un pirmais grieķu rakstnieks, kuram piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur). Līdztekus literārajai darbībai viņš vairāk nekā 30 gadu strādāja Grieķijas diplomātiskajā dienestā. J. Sefera dzeja būtiski ietekmēja modernisma attīstību jaungrieķu literatūrā, savukārt viņa starptautiskā atzinība veicināja jaungrieķu literatūras atpazīstamību pasaulē. Pēc militārās diktatūras nodibināšanas Grieķijā viņš publiski iestājās pret režīmu un kļuva par vienu no tā laika grieķu intelektuālās pretošanās simboliem. 

J. Seferis dzimis jurista Stiljana Seferjada (Στυλιανός Σεφεριάδης) un Despo Tenekidi (Δέσπω Τενεκίδη) ģimenē. Viņa tēvs rakstīja dzeju, tulkoja sengrieķu dramaturģiju un vēlāk kļuva par starptautisko tiesību profesoru Nacionālajā Universitātē (Εθνικόν Πανεπιστήμιον). Ģimenes intelektuālā vide veicināja J. Sefera interesi par literatūru, valodām un Grieķijas kultūras mantojumu. Bērnību J. Seferis pavadīja Smirnā un ģimenes vasaras mājā Urlā. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene pārcēlās uz Atēnām. Dziļu iespaidu uz J. Seferi atstāja tā dēvētā Mazāzijas katastrofa (Μικρασιατική Καταστροφή, Mikrasiatikí Katastrofí) – Grieķijas sakāve karā ar Turciju 1922. gadā, Smirnas iznīcināšana un grieķu iedzīvotāju piespiedu izceļošana no Mazāzijas. Zaudētās dzimtenes tēma vēlāk atkārtoti parādījās viņa dzejā un dienasgrāmatās. No 1918. līdz 1924. gadam J. Seferis studēja jurisprudenci Parīzes Universitātē (Université de Paris). Studiju laikā viņš iepazinās ar franču literatūru un Eiropas modernisma dzeju. Pēc studijām viņš uzturējās Londonā, pilnveidoja angļu valodas zināšanas un gatavojās darbam diplomātiskajā dienestā. 1925. gadā J. Seferis atgriezās Atēnās.

1926. gadā J. Seferis sāka darbu Grieķijas Ārlietu ministrijā. No 1931. līdz 1934. gadam viņš bija vicekonsuls Londonā. Vēlāk strādāja par konsulu Korčā, Albānijā, un vadīja Grieķijas Preses un informācijas valsts sekretariāta Ārējās preses direkciju. Diplomātiskais dienests viņam deva iespēju ilgstoši uzturēties dažādās Eiropas un Tuvo Austrumu valstīs. Pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma Grieķijā 1941. gadā J. Seferis kopā ar Grieķijas trimdas valdību atstāja valsti. Kara laikā viņš uzturējās Krētā, Ēģiptē, Dienvidāfrikā un Itālijā un pildīja diplomātiskus un administratīvus pienākumus. Kara un trimdas pieredze atspoguļojās šajā laikā tapušajos dzejoļos un dienasgrāmatās.

1944. gada oktobrī, pēc Grieķijas atbrīvošanas no Vācijas okupācijas, J. Seferis kopā ar Grieķijas trimdas valdību atgriezās Atēnās. 1945. gadā viņš kļuva par Atēnu un visas Grieķijas arhibīskapa Damaskina (Δαμασκηνός Παπανδρέου) Politiskā biroja vadītāju. Damaskins tolaik bija Grieķijas reģents un karaļa prombūtnes laikā pildīja valsts galvas pienākumus. Vēlāk J. Seferis strādāja Grieķijas diplomātiskajās pārstāvniecībās Ankarā un Londonā. No 1953. līdz 1956. gadam J. Seferis bija Grieķijas vēstnieks Libānā, Sīrijā, Jordānijā un Irākā, bet no 1957. līdz 1962. gadam – Apvienotajā Karalistē. Diplomātiskā dienesta ietvaros viņš piedalījās arī Kipras jautājuma risināšanā – starptautiskajās sarunās par Lielbritānijas koloniālās pārvaldes izbeigšanu Kiprā un neatkarīgas Kipras Republikas izveidi.

Līdztekus diplomāta darbam J. Seferis publicēja dzeju, esejas, prozu un dienasgrāmatas. Viņš tulkoja jaungrieķu valodā angļu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota (Thomas Stearns Eliot) darbus, kā arī citu angļu, amerikāņu un franču dzejnieku darbus. Tulkojumos un esejās J. Seferis pievērsās modernisma dzejai, valodas jautājumiem, grieķu literārajai tradīcijai un tās vietai Eiropas kultūrā.

Pēc militārās diktatūras nodibināšanas Grieķijā 1967. gadā J. Seferis atteicās publicēt jaunus darbus valstī. 1969. gada 29. martā viņš publiski nosodīja diktatūru un brīdināja par tās sekām Grieķijas sabiedrībai. Paziņojums guva plašu ievērību un nostiprināja J. Sefera autoritāti arī ārpus literārās vides.

J. Sefera agrīnie dzejoļu krājumi “Pagrieziens” (Στροφή, 1931) un “Ūdenskrātuve” (Η Στέρνα, 1932) iezīmēja viņa pievēršanos modernisma poētikai. Par vienu no nozīmīgākajiem J. Sefera darbiem uzskata dzejoļu ciklu “Mitistorima” (Μυθιστόρημα, 1935, burtiski ‘mīta stāstījums’), kurā sengrieķu mitoloģijas un Homēra (Ὅμηρος) eposu tēli izmantoti trimdas un dzimtenes zaudējuma atklāsmē. Pie nozīmīgākajiem darbiem pieder arī krājumi “Klāja dienasgrāmata” (Ημερολόγιο Καταστρώματος, 1940), “Klāja dienasgrāmata II” (Ημερολόγιο Καταστρώματος Β΄, 1944), poēma “Strazds” (Κίχλη, 1947), krājums “Kipra, kur man bija lemts...” (Κύπρον, οὗ μ’ ἐθέσπισεν..., 1955) un “Trīs slepenie dzejoļi” (Τρία Κρυφά Ποιήματα, 1966). J. Sefera literatūrkritiskie un kultūrvēsturiskie raksti apkopoti krājumā “Esejas” (Δοκιμές, 1962). Tajos viņš rakstīja par grieķu literatūru, valodu un kultūras tradīcijām, īpašu uzmanību pievēršot Joannim Makrijannim (Ιωάννης Μακρυγιάννης), Dionīsijam Solomam (Διονύσιος Σολωμός), Konstantinam Kavafim (Κωνσταντίνος Καβάφης) un citiem autoriem. J. Sefera tulkojumi izdoti krājumā “Atdarinājumi” (Αντιγραφές, 1965) – tajā iekļauti angļu un franču autoru darbi, tostarp T. S. Eliota dzeja. Pēc J. Sefera nāves tika izdots viņa romāns “Sešas naktis Akropolē” (Έξι νύχτες στην Ακρόπολη, 1974), dienasgrāmatas, sarakste un politiskie pieraksti.

J. Seferis bija viens no ievērojamākajiem tā dēvētās 30. gadu paaudzes (Γενιά του ’30) pārstāvjiem. Šīs paaudzes autori 20. gs. 30. gados nostiprināja Eiropas modernisma principus jaungrieķu literatūrā. J. Seferis savā dzejā izmantoja brīvo pantu, lakonisku izteiksmi, simboliskus tēlus un sarežģītu literāro atsauču sistēmu. Viņa daiļrade paplašināja jaungrieķu dzejas poētiku, tostarp veicināja atteikšanos no iepriekšējai dzejnieku paaudzei raksturīgās retoriskās izteiksmes.

Viena no raksturīgākajām J. Sefera dzejas iezīmēm ir sengrieķu mitoloģijas tēlu izmantošana, rakstot par sava laika vēsturiskajiem notikumiem. Tā uzskatāmi redzama dzejolī “Helēna” (Ελένη, 1955), kurā Trojas kara tēli izmantoti, runājot par kara nesto postu un veltīgi zaudētajām cilvēku dzīvībām: “Tik daudz sāpju, tik daudz dzīvību / aizgāja bezdibenī / viena tukša krekla dēļ, vienas Helēnas dēļ.” J. Sefera sarežģītās jūtas pret dzimteni raksturo viena no pazīstamākajām viņa dzejas rindām: “Lai kur es ceļotu, Hellāda mani ievaino.” Tā ir dzejoļa “J. S. manierē” (Με τον τρόπο του Γ.Σ., 1936) sākuma un noslēguma rinda. Dzejolī aprakstīts ceļojums pa Grieķijas salām, piekrasti par arheoloģiskajām vietām. Ceļojumā redzētais dzejniekam atgādina par Senās Grieķijas kādreizējo, bet nu zaudēto varenību.

Sefera dzejas poētika ietekmēja nākamās grieķu dzejnieku paaudzes. Viņa darbu tulkojumi un starptautiskā atzinība pievērsa plašāku uzmanību jaungrieķu dzejai ārpus Grieķijas.

1960. gadā Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) J. Seferim piešķīra goda doktora grādu. 1963. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā “par izcilo lirisko daiļradi, ko iedvesmojusi dziļa piederības sajūta hellēņu kultūras pasaulei” un kļuva par pirmo grieķu rakstnieku, kuram piešķirts šis apbalvojums. Nobela prēmija ievērojami palielināja J. Sefera un jaungrieķu literatūras starptautisko atpazīstamību.

J. Sefera 1969. gada paziņojums pret militāro diktatūru guva plašu sabiedrības ievērību. Viņa bēres 1971. gadā Atēnās pārvērtās demonstrācijā pret militāro diktatūru. Bēru dalībnieki dziedāja komponista Mika Teodoraka (Μίκης Θεοδωράκης) komponēto dziesmu “Atteikums” (Άρνηση, 1960) ar J. Sefera dzejoļa vārdiem.

Vairāki grieķu komponisti ir sacerējuši mūziku J. Sefera dzejoļiem. Taču visplašāk pazīstama ir M. Teodoraka dziesma ar J. Sefera vārdiem “Atteikums”. Pēc tam, kad 1971. gadā J. Sefera bēru dalībnieki to dziedāja protesta demonstrācijā pret militāro diktatūru, dziesma kļuva par pretošanās kustības simbolu.

Par J. Sefera dzīvi un daiļradi publicētas biogrāfijas, atmiņu grāmatas un literatūrzinātniski pētījumi, kā arī uzņemtas dokumentālas filmas. Viņa darbi tulkoti daudzās valodās un iekļauti jaungrieķu literatūras vēstures un Eiropas modernisma literatūras pētījumos. J. Sefera manuskripti, dienasgrāmatas, vēstules, fotogrāfijas, kā arī citi materiāli glabājas Gennadija bibliotēkā (Γεννάδειος Βιβλιοθήκη) Atēnās. Arhīva materiāli tiek izmantoti viņa literārās darbības, diplomātiskās karjeras un politisko uzskatu izpētē.