Latvijā slaidzirnekļu dzimtu Tetragnathidae pārstāv četras ģintis un 13 sugas. Lielāka sugu daudzveidība ir sastopama tropu un subtropu reģionos.

Pasaulē slaidzirnekļu dzimtā ir 45 ģintis ar 997 sugām. Eiropā no šīs dzimtas ir sastopamas septiņas ģintis un 39 sugas. Slaidzirnekļu dzimtu Latvijā pārstāv četras ģintis un 13 sugas.

Slaidzirnekļu dzimtas zirnekļi ir sastopami visā pasaulē, bet lielāka sugu daudzveidība ir tieši tropos. Dzimtas pārstāvji veido tīklus, kas atrodas horizontāli pret zemes virsmu.

Dzimtā ir sastopamas arī ģintis, kurās tīklus veido tikai nepieaugušie zirnekļi. Pachygnatha ģints zirnekļi, kļūstot pieauguši, barību iegūst, to aktīvi medījot zemsedzes slānī, zem lapām, akmeņiem un citur, savukārt nepieaugušie zirnekļi kukaiņus ķer tīklā. Cita suga Doryonychus raptor barības iegūšanai izmanto uz priekškājas esošo pagarināto nagu, ar kura palīdzību ķer (uzdur) sev barību.

Slaidzirnekļu dzimtas pārstāvji izceļas ar lielām helicerām, ja salīdzina ar citām dzimtām. Turklāt uz helicerām to iekšpusē ir atrodami vairāki zobi, kas tiek izmantoti sugu noteikšanā. Cita īpatnība, kas novērota Tetragnatha ģintī, ir ķermeņa spīdēšana, ko nodrošina ķermenī uzglabātie guanīna kristāli, kas kustoties vai nu palielina, vai samazina sudrabotos laukumus ķermeņa virsējā slānī.

Lielā ķermeņa dēļ šīs dzimtas zirnekļi kļūst par parazitoīdu upuriem – plēvspārņu kārtu pārstāvoši kukaiņi zirnekļa ķermenī iedēj olu, no kuras vēlāk izšķiļas kāpurs. Tas barojas ar zirnekļa miesu, kā arī maina zirnekļa uzvedību – liek veidot izmainītu tīklu, kas palīdz aizsargāt kāpuru.

Tetragnatha ģints zirnekļi veido riteņtīklus, un tajos parasti iekrīt divspārņi – visbiežāk dažādi odi. Šai ģintij arī raksturīgs, ka tīklam nav piestiprināta signālpavediena, piemēram, kā riteņzirnekļu dzimtas pārstāvjiem. Arī starp nepieaugušiem un pieaugušiem slaidzirnekļiem tīklu būvniecībā pastāv atšķirība: nepieaugušie būvēs tīklu tuvāk zemei, savukārt pieaugušie – augstāk koku un krūmu stāvā. Turklāt pieaugušajiem zirnekļiem tīkla vidusdaļā būs novērojams caurums. Ir izskaitīts, ka Tetragnatha ģints pieaugušu zirnekļu tīklā ir 18 radiālie pavedieni.

Slaidzirnekļiem ir savdabīgs pārošanās process – lai mātītes neuzbruktu tēviņam, tēviņi saspiež mātītes heliceras. Pēc tam notiek pārošanās. Attiecībā uz mātītēm – sugai Leucauge argyra ir novērota gļotu korķa veidošanās dzimumceļos uzreiz pēc pārošanās, tāpēc nav iespējama pārošanās ar citiem tēviņiem. Citām sugām dažkārt gļotu korķis sāk veidoties pārošanās laikā un pielipina tēviņa ģenitālijas pie mātītes; pēc pārošanās tēviņš aiziet ar norautām pedipalpām. Tetragnatha ģints tēviņi spermu uz mātītes epigīnu pārnes pilienu veidā. Ir atklāts, ka tēviņi savas sugas mātītes atpazīst pēc tīklos iekļautajām ķīmiskajām vielām.

Slovēnijā notikušajā pētījumā par divu slaidzirnekļu sugu Meta menardi un Metellina merianae līdzāspastāvēšanu tika noskaidrots, ka, lai gan katra izmanto tīklus barības iegūšanai, pirmajai sugai novēroja arī barības iegūšanu ar aktīvu ķeršanu bez tīkla izmantošanas.

Slaidzirnekļi spēj pārvietoties pa ūdens virsmu. Pētījumos noskaidrots, ka Tetragnatha ģints zirnekļi, pārvietojoties pa ūdens virsmu, to dara ar pirmajiem diviem kāju pāriem, kamēr pārējās kājas ir pievilktas pie ķermeņa.

Slaidzirnekļu attīstība sākās pirms 120 miljoniem gadu, un sugas jau bija sastopamas krīta periodā.