Zaļā dzilna vairāk par citiem Eiropas dzeņiem uzturas uz zemes. Tā parasti ligzdo lapu koku mežos vai nelielās koku grupās un pārtiek galvenokārt no skudrām. Latvijā 21. gs. zaļā dzilna ir visretāk sastopamā dzeņu suga. 

Zaļo dzilnu aprakstīja Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā, dodot tai zinātnisko nosaukumu Picus viridis. Sugas nosaukums darināts no latīņu valodas vārdiem picus ‘dzenis’ un viridis ‘zaļš’. Šobrīd izdala trīs pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga P. v. viridis. 

Zaļās dzilnas ķermeņa garums ir 30–36 cm. Tā ir krāsainākā no Eiropas dzeņiem. Zaļa mugurpuse un spārni (primārās lidspalvas brūngani melnas ar krēmkrāsas un baltiem raibumiem), muguras lejasgals dzeltens, krūtis, vēders un sāni gaiši pelēki. Abiem dzimumiem galvas virsa un pakausis sarkans, ap baltajām acīm melns laukums. Plata, melna bārdas svītra, tēviņiem ar sarkanu joslu vidū. Jaunie putni ir raibi, īpaši kakls un vēderpuse ar sīkiem, tumšiem raibumiņiem, un krāsojums tiem nav tik spilgts kā pieaugušajiem.

Biežāk dzirdamie saucieni dažādās situācijās ir īsi, aprauti “kju, kju, kju”. Riesta laikā, retāk arī citās sezonās, abiem dzimumiem raksturīgs skaļš, enerģisks un tālu dzirdams sauciens “kli kli kli kli kli”. Beigas šim saucienam var būt klusākas vai arī ar lielākām atstarpēm starp zilbēm. Uztraukumā un briesmu gadījumā “kek kek kek”, lidojumā arī spalgs “kjū-kjū-kjūk”. Bungo abu dzimumu putni, bet samērā reti. Tarkšķi parasti ir vāji un klusi; to ilgums variē plašās robežās. Ritma un skaļuma izmaiņas var būt ļoti dažādas. Mazuļi prasa barību ar it kā aizsmakušu, bet brīžiem griezīgu skaņu virknēm. 

Zaļā dzilna apdzīvo mozaīkveida ainavu un ir mazāk saistīta ar mežu nekā vairums citu Eiropas dzeņu. Tā ligzdo kokos, bet barojas pārsvarā uz zemes. Biežāk izvēlas skrajus lapu koku mežus, bet koku sugu sastāvam ir pakārtota nozīme. Ligzdo arī parkos, lielās kapsētās, nelielās koku grupās vai joslās ekstensīvas lauksaimniecības zemēs un pat apdzīvotās vietās. Svarīgi, lai tuvumā būtu atklātas platības ar īsu veģetāciju – ganības, dabiskas pļavas vai mauriņi.

Zaļā dzilna ir nometnieks. Līdz šim zināmi tikai daži gredzenotu putnu atradumi vairāk nekā 100 km attālumā. Arī jaunie putni gandrīz vienmēr apmetas netālu no izšķilšanās vietas.

Ligzdo galvenokārt lapu kokos – Skandināvijā apsēs, Centrāleiropā un Anglijā visvairāk ozolos, ošos un dižskābaržos. Dējumā parasti 5–8 baltas olas, perē 14–17 dienas. Barību mazuļiem atrij no dziedzerkuņģa. Mazuļi atstāj dobumu 23–27 dienas pēc izšķilšanās. Pieaugušie putni turpina tos barot 3–7 nedēļas pēc izvešanas.

Zaļā dzilna pārtiek no skudrām visās to attīstības stadijās. Barības ieguvē daudz izmanto ļoti garo un lipīgo mēli. Bieži izrok apaļas piltuvveida bedrītes, lai piekļūtu augsnē dzīvojošām skudrām, līdzīgi apstrādā arī skudru pūžņus. Uz vertikālām struktūrām (kokiem, klintīm, ēku sienām) biežāk barojas ziemā, kad ir sniegs. Ēd arī citus kukaiņus un to kāpurus, zirnekļus, sliekas, gliemežus, retāk – augļus, ogas un sēklas. 

Ap 95 % zaļās dzilnas izplatības areāla atrodas Eiropā – no Francijas un Lielbritānijas līdz Krievijas vidienei uz rietumiem no Urāliem. Tā neligzdo Īrijā un Somijā. Spānijā un Portugālē sastopama tuvu radniecīgā Ibērijas zaļā dzilna P. sharpei, kas līdz 2011. gadam tika uzskatīta par pasugu. Zaļā dzilna sastopama arī Turcijā, Kaukāzā un Irānas ziemeļos. Atsevišķa, izolēta populācija ir Zagrosa kalnos Irākā un Irānā (pasuga P. v. innominatus). Kopējais izplatības areāls ir 11,8 miljoni km², un populācijas vērtējums ir 1,2–2,2 miljoni pieaugušu putnu.

Kopš 20. gs. 80. gadiem sugas izplatība visvairāk ir sarukusi Baltijā un Ukrainā.

20. gs. zaļā dzilna bija sastopama visā Latvijā, lai arī reti. Pēdējos gados tā novērota gandrīz tikai dienvidaustrumu daļā. Populācijas vērtējums ir 32–40 pāri. 

Kopumā zaļās dzilnas populācija tiek uzskatīta par stabilu. Rietumeiropā kopš 1980. gada vērojams mērens skaita pieaugums, visvairāk Nīderlandē, Beļģijā un Ungārijā.

Latvijā gandrīz visu 20. gs. zaļā dzilna bija samērā reta, tomēr sastopama biežāk nekā pelēkā dzilna. Būtiska skaita samazināšanās notika ap gadsimtu miju, vienlaikus ar pelēko dzilnu skaita pieaugumu. Vismaz kopš 21. gs. sākuma zaļā dzilna ir retākā no Latvijas dzeņu sugām. Pretējas skaita pārmaiņu tendences abām Picus ģints dzilnām novērotas arī citur Eiropā, bet pārliecinošu skaidrojumu par šīs parādības iemesliem pagaidām trūkst.

Zaļo dzilnu apdraud uz zemes dzīvojošo skudru skaita un daudzveidības samazināšanās, ganību pārvēršana par aramzemi, augsnes sablīvēšana, zālāju mēslošana un ekstensīvi apsaimniekotu augļu dārzu izzušana. Lielu mirstību izraisa bargas ziemas, kad sasalst zeme un ir daudz sniega. 

Zaļā dzilna ir pieminēta gan Babilonijas, gan vēlāk grieķu un romiešu mitoloģijā. Par Romulu un Remu gādā ne tikai vilcene, bet arī dzenis. Uzskata, ka šis dzenis ir zaļā dzilna.

Latviešu tautas teikā par Daugavas rakšanu Dieva sodu par izvairīšanos no darba saņem vālodze. Daudzviet Eiropā ir pazīstama satura ziņā ļoti līdzīga teika, kurā vālodzes vietā ir zaļā dzilna. Tai ļauts dzert tikai lietus ūdeni, tādēļ dzilnas saucienus saista ar lietus tuvošanos.

Zaļā dzilna bieži izmanto cilvēka pārveidotu vidi savām vajadzībām – izkaļ dobumus koka stabos, mājās ar polistirola apšuvumu un sakaļ bišu stropus. 

Zaļā dzilna ir iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā un Bernes konvencijas II pielikumā. Sugas ligzdošanas vietu aizsardzības nolūkos var veidot mikroliegumus.