Medicīnas fenomenoloģija ir pētniecības virziens, kas balstās fenomenoloģiskās filozofijas jēdzienos un metodēs un uzmanības centrā izvirza pacienta pieredzes analīzi, lai uzlabotu veselības aprūpes praksi. Tā radās 20. gs. 80. gados kā kritiska reakcija uz modernajā medicīnā dominējošo biomehānisko ķermeņa modeli, kurā pacients tiek reducēts līdz objektam. Tā vietā medicīnas fenomenoloģija piedāvā fenomenoloģisku ķermeņa kā dzīvotā ķermeņa izpratni. Galvenās tēmas, kurām pievēršas medicīnas fenomenologi, ir: slimības un veselības pieredze, ārstnieciskās tikšanās pieredze un medicīnas tehnoloģiju izmantošanas pieredzes.

Medicīnas fenomenoloģija ir filozofiskās fenomenoloģijas jēdzienu un metožu pielietošana ar medicīnas praksi saistīto pieredžu – tādu kā slimības, veselības un ārstnieciskās tikšanās pieredzes – analizēšanā. Lai arī medicīnas fenomenoloģija nav vienota disciplīna, var izšķirt vismaz divas iezīmes, kas to padara par fenomenoloģijas jomu (iepretim, piemēram, filozofijas vai ētikas jomai). Pirmkārt, balstoties fenomenoloģiskās filozofijas tradīcijā, medicīnas fenomenoloģija pievēršas pirmās personas pieredzes analīzei pirms jebkādiem šīs pieredzes teorētiskiem uzslāņojumiem. Tas ļauj atklāt ikdienas pasaules nozīmju struktūras veidā, kādā tās parādās pieredzošajam subjektam – šajā gadījumā pacientam. Medicīnas fenomenologus neinteresē ķermeņa bioloģiskie traucējumi un to cēloņi, bet gan tas, kā cilvēks pats šos traucējumus pieredz. Otrkārt, medicīnas fenomenoloģija izmanto filozofiskās fenomenoloģijas tradīcijā iestrādātus jēdzienus un metodes. Viens no galvenajiem jēdzieniem, kas tiek izmantots, ir iemiesotības (embodiment) jēdziens, kas izsaka to, ka mēs vienmēr sevi pieredzam kā miesiskas būtnes jeb kā būtnes, kas jūt un darbojas pasaulē. Fenomenoloģiskajā tradīcijā (te jāmin tādi fenomenologi kā Edmunds Huserls (Edmund Husserl) un Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty)) ķermenis nav tikai un vienīgi materiāla lieta, ko var saredzēt, aptaustīt un uztvert citos veidos, tas ir arī sajūtu un darbības centrs, kas nav nošķirams no mūsu patības pieredzes un no mūsu esamības-pasaulē pieredzes. Skatoties no iemiesotas perspektīvas, pacients nav tikai slims ķermenis, kuru nepieciešams “salabot”, bet arī persona, kas pieredz slimību, t. i., persona, kura jūt un kuras spēja darboties pasaulē slimībā tiek izmainīta. Kā norāda medicīnas fenomenologs Drū Leders (Drew Leder): “Kad ķermenis saslimst, mums nepaliek tikai un vienīgi salauzta mašīna, bet izmainīta pasaule; slimība iedragā mūsu autonomijas un patības sajūtu, mūsu attiecības ar citiem un mūsu ierasto laika un telpas pieredzi” (Leder, 1992, 5).

Medicīnas fenomenoloģija radās 20. gs. 80. gados ar amerikāņu domātāju Ričarda Zeinera (Richard Zaner), D. Ledera un S. Kejas Tūmsas (S. Kay Toombs) pētījumiem par ārstnieciskās tikšanās, slimības un veselības pieredzēm. Tā lielā mērā attīstījās, reflektējot par veselības aprūpes stāvokli 20. gs. beigās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā, un var tikt raksturota kā kritiska reakcija uz modernajā medicīnā dominējošo biomehānisko ķermeņa modeli, kurā pacients tiek reducēts līdz objektam, ko iespējams “sadalīt” un “salabot”. Lai arī šī biomehāniskā pieeja ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga medicīnas zinātnes attīstībā, ignorējot pacienta saslimšanas pieredzi, tā vienlaikus ir veicinājusi aprūpes krīzi. Fenomenoloģijas uzsvars uz pacienta pieredzi un dzīvoto ķermeni paver iespēju izprast medicīnu kā uz cilvēku vērstu aktivitāti un praksi. 21. gs. sākumā daudzi pētnieki, tostarp D. Leders, S. K. Tūmsa, Havi Karela (Havi Carel), Frēdriks Svenēuss (Fredrik Svenaeus), Kevins Aho (Kevin Aho) un Jennija Slatmana (Jenny Slatman), izmantoja klasiskās fenomenoloģijas jēdzienus un metodes, lai “humanizētu” medicīnas praksi. Viens no centrālajiem jautājumiem, kas nodarbināja šos domātājus, bija un vēl joprojām ir jautājums par slimības (disease), saslimšanas (illness) un veselības (health) pieredzes struktūrām.

Medicīnas fenomenoloģijas pētījumiem ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme. No vienas puses, medicīnas fenomenoloģijas pētījumu ietvaros klasiskās fenomenoloģijas jēdzieni un metodes tiek izmantoti, lai uzlabotu medicīnas praksi, savukārt, no otras puses, ar medicīnas praksi saistītu pieredžu analīze sniedz materiālu tam, lai radītu jaunas zināšanas pašā fenomenoloģijas tradīcijā. Attiecībā uz praktisko pusi fenomenoloģijas fokuss uz pacienta dzīvotā ķermeņa analīzi palīdz “re-humanizēt” medicīnu un pievērsties subjektīvās pieredzes nozīmīgajai lomai slimības izpratnē, neizslēdzot rīkus un zināšanas, kas iegūti no tradicionālās medicīnas prakses. Pacienta iemiesotās slimības pieredzes analīze sniedz ieskatu tajā, kā saslimušais cilvēks pieredz pasauli, veicina veselības aprūpes speciālista empātijas attīstīšanu, kā arī sniedz ieguldījumu veselības aprūpes uzlabošanā, paverot ceļu efektīvākai ārstēšanai un veselības aprūpes speciālista/pacienta komunikācijas uzlabošanai. Attiecībā uz teorētisko pusi pacienta pieredžu analīze ir radījusi zināšanas par slimības un veselības pieredzes struktūrām, kas klasiskajā fenomenoloģijā nav aplūkotas, kā arī jaunas zināšanas par tādām pieredzes struktūrām kā, piemēram, afektivitāte, laiciskums un patība.

Medicīnas fenomenologi seko filozofiskās fenomenoloģijas uzstādījumam “atgriezties atpakaļ pie pašiem fenomeniem” un atturēties no jebkādiem iepriekšējiem pieņēmumiem, tos analizējot. Šis metodiskais solis tiek apzīmēts kā fenomenoloģiskā redukcija. Līdztekus tam, lai arī medicīnas fenomenologu izejas punkts ir individuālu pieredžu apraksti, viņu mērķis ir atklāt pieredzes struktūras jeb nosacījumus, kas padara pieredzi iespējamu. Tā, piemēram, viņus interesē nevis konkrēta cilvēka saslimšanas pieredze, bet slimības vispār (vai konkrēta slimības tipa) pieredzes struktūra. Šis solis, atsaucoties uz fenomenoloģijas dibinātāja E. Huserla darbiem, tiek dēvēts par eidētisko redukciju, kas apzīmē iztēles bagātināšanu ar novērojumiem sākotnējā intuīcijā, lai nošķirtu fenomenu nebūtiskās īpašības no būtiskajām. Paralēli pēdējos gados medicīnas fenomenologi sāk izmantot arī kvalitatīvās pētniecības metodes, konkrētāk, padziļinātas intervijas, lai gūtu materiālu analīzei. Metodoloģiski šis solis tiek aprakstīts kā “faktuāla variācija” (factual variation), kas ir eidētiskās variācijas papildinājums. Faktuālās variācijas gadījumā pētnieki izmanto empīriskus datus (interviju materiālu), lai noskaidrotu konkrētās pieredzes struktūru. Šāds solis tiek pamatots ar to, ka noteikta veida pieredzes, piemēram, konkrētu saslimšanu pieredzes, ir grūti vai pat neiespējami iztēloties. Kvalitatīvie pētījumi fenomenologiem sniedz iespēju piekļūt šo pieredžu struktūrām.

Viena no centrālajām tēmām, kurai pievēršas medicīnas fenomenologi, ir slimības, saslimšanas un veselības pieredzes struktūru analīze. Izmantojot tādus fenomenoloģijas jēdzienus kā dzīvotais ķermenis (lived body, der Leib) un esamība-pasaulē (being-in-the-world, In-der-Welt-sein), medicīnas fenomenologi norāda, ka ir jānošķir slimība kā bioloģiska ķermeņa nespēja (disease) un šīs nespējas pieredze (illness). Kā norāda S. K. Tūmsa: “Galvassāpes netiek pieredzētas tikai un vienīgi kā sāpes galvā, bet arī kā ‘nespēja’ koncentrēties uz grāmatu, ko es lasu, ‘nespēja’ izbaudīt mūziku, ko es klausos, ‘nespēja’ iesaistīties dzīvīgā sarunā ar vīru u. tml.” (Toombs, 1992, 62). Atsaucoties uz franču fenomenologu M. Merlo-Pontī, mēs ikdienā pieredzam savu ķermeni kā iemiesotu ‘es varu’ spēju darboties pasaulē pirms-reflektīvā veidā, proti, mums tam nav jāpievērš uzmanība (Merlo-Pontī, 2017). D. Leders (1990) šo pieredzi raksturo kā promesoša ķermeņa (absent body) pieredzi, t. i., pieredzi, kurā mēs esam ķermeniski iesaistīti pasaulē caur dažādiem projektiem (ejot, runājot, skrienot u. tml.), nepievēršot uzmanību savam ķermenim. Pēc medicīnas fenomenologu domām, šī nereflektētā ‘es varu’ ķermeniskā būšana pasaulē izsaka veselības pieredzes būtību. Atsaucoties uz vācu fenomenologa Martina Heidegera (Martin Heidegger) “esamības-pasaulē” un “noskaņojuma” (Befindlichkeit) jēdzienu, F. Svenēuss uzsver, ka pēc analoģijas ar iemiesotību arī pasaulē mēs lielākoties esam iesaistīti netematizētā veidā, proti, mēs darbojamies un piešķiram nozīmi dažādiem projektiem, nereflektējot par tiem. Turklāt esamībai-pasaulē piemīt fona noskaņojums, kuram mēs parasti nepievēršam uzmanību. Veselībā šis fona noskaņojums var tikt raksturots kā mājīgums, radot mājīgas-esamības-pasaulē pieredzi (homelike-being-in-the-world), savukārt slimībā mēs esam spiesti pievērst uzmanību šim fona noskaņojumam, pieredzot nemājīgu-esamību-pasaulē (unhomelike-being-in-the-world).

Medicīnas fenomenoloģijā uzmanība tiek pievērsta arī ārstnieciskās tikšanās (clinical encounter) analīzei. Tā tiek raksturota kā intersubjektīva situācija, kurā sastopas pacienta un veselības aprūpes speciālista atšķirīgās perspektīvas un dzīvespasaules (par šo tēmu izvērsti rakstījuši Edmunds Pellegrīno (Edmund Pellegrino), S. K. Tūmsa un R. Zeiners). Fenomenoloģiskā skatījumā pacients ārstnieciskajā tikšanās notikumā nav tikai biomedicīniski izzināms ķermenis vai klīnisko datu kopums, bet gan iemiesots subjekts, kura slimības pieredze ir nesaraujami saistīta ar viņa dzīvespasauli. Tādēļ ārstnieciskās attiecības paredz ne vien slimības diagnostiku un ārstēšanu, bet arī centienus izprast pacienta subjektīvo slimības pieredzi un tās nozīmi viņa dzīvē. Būtiska loma šajā procesā ir empātiskai otra cilvēka uztverei – spējai sastapt pacientu kā konkrētu, savā dzīvespasaulē situētu subjektu, nevis reducēt viņu uz slimību vai ķermeņa patoloģiju. Jaunākie pētījumi medicīnas fenomenoloģijas ietvaros aktualizē to, vai un kā ārstnieciskās tikšanās pieredze mainās tiešsaistē.

Medicīnas fenomenoloģija ir attīstībā esošs pētniecisks virziens, kas gan turpina jau iestrādāto, klasisko tēmu analīzi, gan arī reaģē uz jauniem izaicinājumiem veselības aprūpē – tādiem kā, piemēram, tehnoloģiju straujā izplatība. Šajā kontekstā medicīnas fenomenologi ir analizējuši jau pieminēto ārstnieciskās tikšanās pieredzi tiešsaistē, kā arī to, kā konkrētas medicīnas tehnoloģijas, tādas kā, piemēram, ultrasonogrāfija un NIPT tests (neinvazīvā prenatālā testēšana), ietekmē pacienta iemiesoto pieredzi. Līdztekus tam īpaša uzmanība tiek pievērsta arī orgānu transplantācijas pieredzēm (te jāmin J. Slatmanas darbi), jo tās uzrāda dažādus veidus, kādos ķermenis var tik pieredzēts kā savs un kā svešs. Medicīnas fenomenoloģijas robežas mūsdienās kļūst izplūdušas, jo daudzi pētnieki, kas pievēršas fenomenoloģiskai pacientu pieredzes analīzei, darbojas citās fenomenoloģijas jomās, piemēram, kritiskajā fenomenoloģijā un feministiskajā fenomenoloģijā. Viņi uzsver sociāli politiskā un vēsturiskā konteksta lomu fenomenoloģiskajā analīzē, postfenomenoloģijas jomā, akcentējot tehnoloģiju lomu pacientu pieredzes veidošanā, pievēršas psihopatoloģijai fenomenoloģijā, fokusējoties uz dažādu mentālo saslimšanu analīzi.

Medicīnas fenomenoloģija nav institucionalizēta kā atsevišķa zinātnes disciplīna ar vienotu starptautisku profesionālo organizāciju. Pētījumi šajā jomā galvenokārt tiek veikti fenomenoloģijas, medicīnas filozofijas, bioētikas un medicīnas humanitāro zinātņu pētniecības centros. Kā nozīmīgāko var minēt Medicīnas humanitāro zinātņu un bioētikas centru (Centre for Medical Humanities and Bioethics) Linšēpingas Universitātē (Linköpings universitet) Zviedrijā. Centrs darbojas medicīnas humanitāro zinātņu, bioētikas, medicīnas fenomenoloģijas un empīriskās filozofijas krustpunktā, pētot slimības un veselības pieredzi, ķermeniskumu, medicīnas tehnoloģijas, aprūpes prakses un citus jautājumus. Tas regulāri organizē vasaras skolas, konferences un citus pasākumus. Centra direktore ir filozofe Kristīna Zeilere (Kristin Zeiler). Wellcome Veselības kultūru un vides centrs (Wellcome Centre for Cultures and Environments of Health) Ekseteras Universitātē (University of Exeter) Lielbritānijā ir starpdisciplinārs medicīnas humanitāro zinātņu centrs, kurā tiek pētīta veselības un slimības pieredze tās sociālajā, kultūras un vides kontekstā. Viena no centra pētniecības pieejām ir kritiskā fenomenoloģija; tās attīstībā nozīmīgs ir Lunas Dolezalas (Luna Dolezal) darbs par iemiesotību, afektivitāti, medicīnas tehnoloģijām un veselības aprūpes pieredzi. 

Medicīnas fenomenoloģijas jomai nav viena specializēta periodiskā izdevuma. Šīs jomas pētījumi galvenokārt tiek publicēti starpdisciplināros medicīnas filozofijas, bioētikas un medicīnas humanitāro zinātņu žurnālos, kā arī plašākos fenomenoloģijai un veselības aprūpes pētniecībai veltītos izdevumos. Kā svarīgākos izdevumus jāmin: žurnāls Medicine, Health Care and Philosophy (kopš 1998. gada; izdod Springer Nature), Eiropas Medicīnas filozofijas un veselības aprūpes biedrības (European Society for Philosophy of Medicine and Health Care) oficiālais žurnāls. Tajā tiek publicēti starpdisciplināri pētījumi medicīnas filozofijā un bioētikā, tostarp par veselības un slimības jēdzieniem un pieredzi, ķermeniskumu, aprūpi un medicīnas praksi. Žurnālā regulāri tiek publicēti arī medicīnas fenomenoloģijai veltīti pētījumi. Žurnāls The Journal of Medicine and Philosophy (kopš 1976. gada; izdod Oxford University Press) ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskajiem medicīnas filozofijas un bioētikas izdevumiem. Tajā aplūkoti medicīnas filozofijas pamatjautājumi, tostarp veselības un slimības jēdzieni, medicīnisko zināšanu veidošanās, dažādas bioētikas problēmas; žurnālā publicēti arī nozīmīgi darbi par veselības un slimības fenomenoloģiju. Žurnāls Journal of Medical Humanities (kopš 1980. gada; izdod Springer Nature) ir starpdisciplinārs medicīnas humanitāro zinātņu izdevums, kurā veselība, slimība un medicīnas prakse tiek aplūkota no filozofijas, literatūras, vēstures, mākslas un citu humanitāro un sociālo zinātņu perspektīvām. Tajā tiek publicēti arī fenomenoloģiski pētījumi par slimības pieredzi, ķermeniskumu, pacientu pieredzi un aprūpes attiecībām. 

Medicīnas fenomenoloģijas kā atsevišķa pētniecības virziena izveidē nozīmīgu ieguldījumu ir devuši R. Zeiners, D. Leders un S. K. Tūmsa, pievēršoties gan ķermeņa un slimības pieredzes analīzei, gan ārsta un pacienta attiecību analīzei. S. K. Tūmsa ir pirmā pētniece, kas attīstīja fenomenoloģisku slimības pieredzes analīzi, parādot atšķirību starp pacienta slimības pieredzi un veselības aprūpes speciālista skatījumu uz pacienta slimību. Šo virzienu mūsdienās turpina attīstīt H. Karela un F. Svenēuss, pētot slimības radītās pārmaiņas cilvēka ķermeniskajā un esamības-pasaulē pieredzē, kā arī tās nozīmi ārstniecības praksē. J. Slatmana un K. Zeilere paplašinājušas medicīnas fenomenoloģijas tematisko un metodoloģisko lauku, pievēršoties ķermeņa identitātei, medicīnas tehnoloģijām, bioētikai, kā arī feministiskās un kritiskās fenomenoloģijas perspektīvām.