Eseja ir intelektuāli piesātināta refleksija brīvā formā par nozīmīgiem dzīves jautājumiem, tā ir literatūrfilozofiskas domāšanas rezultāts. Pārdomu raksturs un tēlainības elementi ļauj eseju uztvert kā domu ainavu. Eseja ir autora uzskatu un ideju aprobācijas veids.

Par esejas žanra aizsācēju mēdz uzskatīt franču domātāju Mišelu Monteņu (Michel de Montaigne). M. Monteņa eseju aizsākumi ir piezīmes par izlasītām grāmatām, kas izvēršas plašākās pārdomās par dzīvi, kam drukātajos izdevumos dots nosaukums “Eseja” (Essae, 1–3, 1581–1588). Jāatzīmē, ka esejai līdzīgi teksti atrodami kultūras vēstures vēl senākos laikos (antīko filozofu traktāti, teorētiskie apcerējumi, epistolārie teksti, retoru deklamācijas u. c.). 17. gs. sākumā esejas rakstīja angļu filozofs un valsts darbinieks Frensiss Bēkons (Francis Bacon). 17. un 18. gs. esejistiskās tendences raksturīgas franču domātāju Renē Dekarta (René Descartes) un Denī Didro (Denis Diderot) filozofiskajos darbos. Žanra plašāka izplatība vērojama 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. Esejas universālā iedaba un starpdisciplinaritāte padara to par vienu no produktīvākajiem žanriem arī 21. gs. pasaulē, tomēr svarīgi apzināties, ka eseja nav populāras orientācijas tekstforma. Žanra estētisko, filozofisko un refleksīvo potenciālu dažādos laikmetos izmantojuši rakstnieki un filozofi, komponisti un zinātnieki, politiķi un žurnālisti, piemēram, franču rakstnieks Šarls Ogistēns Sentbēvs (Charles-Augustin Sainte-Beuve), amerikāņu esejists Ralfs Voldo Emersons (Ralph Waldo Emerson), vācu komponists Rihards Vāgners (Richard Wagner), amerikāņu un angļu dzejnieks Tomass Stērns Eliots (Thomas Stearn Eliot), franču dzejnieks Pols Valerī (Paul Valéry), spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset), angļu un īru rakstniece Airisa Mērdoka (Iris Murdoch) u. c. Arī starp latviešu esejistiem ir dažādu profesiju pārstāvji – gleznotājs Niklāvs Strunke, dzejnieki un rakstnieki Rihards Rudzītis, Andrejs Johansons, Jānis Kadilis, Roberts Mūks, Māris Čaklais, Imants Ziedonis, fiziķis Edgars Imants Siliņš, publicists Normunds Naumanis, literatūrpētnieks un rakstnieks Guntis Berelis, filozofs Igors Šuvajevs u. c. Starptautiski atzīta latviešu esejiste ir literatūrpētniece un rakstniece Z. Mauriņa. E. I. Siliņa esejas “Lielo patiesību meklējumi” (1999) tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām latviešu grāmatām 20. gs. beigās.

Eseja ir kā saruna, tai raksturīgs dialoģiskums, kur komunicē ne tikai autors un lasītājs, bet arī esejists pats ar sevi, mēģinot argumentēt savas hipotētiskās atziņas. Pārlieks kategoriskums, tāpat kā didaktisms ved prom no esejistiskās būtības. “Es nepamācu, es tikai stāstu,” minējis M. Monteņs. Tomēr subjektivitātes līmenis esejās mēdz būt visaugstākais. M. Monteņs pat izteicies – “es pats esmu savas grāmatas objekts”. Esejistikā svarīga individuālo iespaidu un uzskatu izpausme, līdz ar to spēcīgi jūtama autora klātbūtnība. Eseju raksturo formas atvērtība un domas brīvība. Esejas saturiskajiem slāņiem raksturīgs pastiprināts intelektuālisms, “filozofiski padziļināts esamības tvērums” (Ausma Cimdiņa). Līdz ar refleksivitāti iezīmējas arī žanra izglītojošā jeb apgaismības tendence. Esejas stilam raksturīga izkopta valodiskā izteiksme, aforistiskums, dažādas intensitātes tēlainība. Lai gan daudzās definīcijās eseja raksturota kā neliela apjoma prozas darbs, tās teksta apjomi var būt plašā diapazonā – no lappuses vai dažu lappušu tekstiem līdz vairāku desmitu lappušu plašiem izvērsumiem atkarībā no žanra modifikācijām.

Jau no M. Monteņa iedibinātās tradīcijas eseju virsrakstos bieži ietverta to priekšplānā izvirzītā tēma, pārdomu objekts, piemēram, M. Monteņa “Par sarunu mākslu” (De l’art de conférer, 1580) un “Par pieredzi” (De l’expérience, 1588), F. Bēkona “Par patiesību” (Of Truth, 1625) un “Par laulību un par vientuļu dzīvi” (Of Marriage and Single Life, 1612), Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) “Par brīvību” (On Liberty, 1859), A. Mērdokas “Par Dievu un Labo” (On ’God’ and ’Good, 1970) un “Vēlreiz par cēlo un skaisto” (The Sublime and the Beautiful Revisited”, 1959), Z. Mauriņas “Par veseliem un slimiem” un “Par labo ārstu un amatnieku“ u. c. Esejisti savos darbos biežāk pievēršas kultūras, zinātnes un vēstures tēmām, bet viņu uzmanības fokusā nonāk arī ikdienišķās dzīves fundamentāli jautājumi un eksistenciālas problēmas.

Eseja satuvinās, robežojas, bet dažkārt arī saplūst ar māksliniecisko publicistiku, piemēram, grāmatu sērija “Rakstnieki par literatūru” (1974–1980) vai Gundegas Repšes slejas laikrakstā “Diena” (“Pilsoniskā rasa”, 2007, “Naži betonā”, 2022).

Grūtības sagādā identificēt eseju pilnvērtīga žanra statusā, nošķirot to no esejistiskā manierē rakstītiem dažādiem cita veida tekstiem. Pie tam šī diference ne vienmēr iespējama un nereti arī ir lieka. Uzskatam, vai eseja ir elitārs žanrs, ir gan apstiprinoši, gan noliedzoši argumenti. Tomēr kvalitatīva eseja neapšaubāmi izvirza augstas prasības to autoriem – filozofisko refleksivitāti, grodi, bet neuzbāzīgi iezīmētu subjektīvo viedokli par fundamentāliem dzīves jautājumiem, labas retorikas prasmes.

Viens no neskaidrākajiem ir arī jautājums par dažādajiem esejas paveidiem jeb žanra tipiem. Viens no klasifikācijas variantiem ir mēģinājums iedalīt esejas pēc tajās paustās saturiskās dominances, izšķirot literārārās, mākslinieciskās, zinātniskās, filozofiskās un cita satura esejas. Tomēr piebilstams, ka filozofiskais potenciāls aktuāls visās žanra variācijās. A. Cimdiņa savā disertācijā esejistikas lauka robežas iezīmē diapazonā no skices, impresijas, apceres līdz pat traktātam un monogrāfijai, identificējot arī portreteseju, interpretatīvo eseju, kritisko eseju un citas žanra modifikācijas.