Irīdijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Ir un atrodas 6. perioda 9. grupā (pārejas metāli). Irīdija relatīvā atommasa ir 192,217, un tā atoms sastāv no 77 protoniem un 77 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹⁴5d⁷6s²). Irīdijs ir cēlmetāls un pieder pie platīna grupas metāliem. Irīdijs ir spīdīgs, sudrabains metāls. Tas ir gandrīz tikpat ķīmiski inerts kā zelts. Irīdijs ir rets, tas ir 84. izplatītākais elements Zemes garozā. Viens no cietākajiem un pret koroziju izturīgākajiem zināmajiem metāliem, otrs blīvākais elements pēc osmija. 

1803. gadā angļu ķīmiķis Smitsons Tenants (Smithson Tennant) neattīrītam platīna paraugam pievienoja atšķaidītu karaļūdeni (aqua regia, slāpekļskābes un sālsskābes maisījums) un novēroja, ka metāls pilnībā neizšķīst. Iepriekš pētnieki bija pieņēmuši, ka neizšķīdušais atlikums ir grafīts, taču S. Tenantam radās aizdomas, ka tas varētu būt jauns elements. Viņš sāka pētīt izveidojušās nogulsnes, apstrādājot tās ar skābēm un bāzēm. Zinātniekam galu galā izdevās iegūt divus jaunus elementus, kurus viņš nosauca par irīdiju un osmiju. Irīdija nosaukums cēlies no vārda ἶρῐς, îrĭs ‘varavīksne’, kas saistīts ar tā sāļu izteikti daudzveidīgo krāsojumu. Par osmija un irīdija izolēšanu S. Tenants paziņoja 1804. gadā. Neraugoties uz šķietamo izturību pret kušanu, 1813. gadā angļu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs (Humphry Davy) pierādīja, ka arī irīdiju var izkausēt, tāpat kā citus metālus. Lai to panāktu, to pakļāva spēcīgai elektriskajai strāvai, ko radīja gara bateriju virkne. 

Irīdijs ir viens no reti sastopamajiem elementiem uz Zemes. Tā saturs Zemes garozā ir aptuveni 0,001 miljondaļas. Dabā sastopams metāla formā – galvenokārt sakausējumos ar citiem platīna grupas metāliem, no kuriem to komerciāli iegūst. Irīdiju saturoši dabā sastopamie sakausējumi ir osmirīdijs, kura saturā ir ap 50 % irīdija, iridosmīnā irīdija saturs var sasniegt 77 %, platīnirīdijā – līdz 77 %, aurosmirīdijā – līdz 52 %, bet dabiskajā platīnā – līdz 7,5 %. Irīdiju parasti rūpnieciski iegūst kopā ar citiem platīna grupas metāliem kā blakusproduktu niķeļa vai vara ražošanas procesā. Zemes garozā ir sastopams ļoti plāns slānis ar paaugstinātu irīdija koncentrāciju. Tiek uzskatīts, ka tas izveidojies liela meteora vai asteroīda sadursmes rezultātā ar Zemi. Meteorītos un asteroīdos irīdija koncentrācija ir daudz augstāka nekā Zemes garozā. Sadursme būtu radījusi milzīgu putekļu mākoni, kas izplatītos atmosfērā. Irīdijs nogulsnētos visā pasaulē. 

Irīdijam ir divi dabā sastopami stabili izotopi: irīdijs-191 (37,3 %) un irīdijs-193 (62,7 %). Irīdijam ir zināmi arī 40 radioizotopi no irīdija-164 līdz irīdijam-205. No šiem radioizotopiem visstabilākais ir irīdijs-192. Tā pussabrukšanas periods ir 74 dienas. Irīdijs-191 bija pirmais jebkura elementa izotops, kuram tika konstatēts Mēsbauera efekts. Tādēļ tas ir izmantojams Mēsbauera spektroskopijā pētījumos fizikā, ķīmijā, bioķīmijā, metalurģijā un mineraloģijā. Irīdijs-192 ir visbiežāk izmantotais izotops medicīnā augstas devas jaudas (High-Dose Rate, HDR) brahiterapijā, lai cīnītos pret ļaundabīgiem audzējiem. Tas ir mākslīgi iegūts izotops, ko ražo, apstarojot irīdiju-191 ar neitroniem. 

Irīdijs ir spīdīgs cēlmetāls ar sudrabaini baltu krāsu. Tas ir ciets, bet trausls, ļoti blīvs un paramagnētisks. Irīdijs no visiem zināmajiem metāliem ir visizturīgākais pret koroziju. Irīdija viršanas temperatūra ir 4428 ºC, tā kušanas temperatūra ir 2446 ºC. Irīdija blīvums ir 22,5 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Irīdija atoma kovalentais rādiuss ir 132 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,2. 

Irīdijs ir ķīmiski inerts, tas praktiski nešķīst minerālskābēs, to skaitā arī karaļūdenī. To var izšķīdināt koncentrētā sālsskābē tikai nātrija perhlorāta klātbūtnē paaugstinātā temperatūrā. Irīdijs nereaģē ar gaisu un ūdeni. To spēj izšķīdināt tikai divas vielas: izkausēts nātrija cianīds (NaCN) un izkausēts kālija cianīds (KCN). Irīdijam ir zināmas trīspadsmit oksidēšanās pakāpes no −3 līdz +9. Parasti irīdijs pastāv stabilos savienojumos vai kompleksos ar oksidēšanās pakāpēm +1, +2, +3 un +4. Irīdijs ir vienīgais elements, kas pastāv ar formālu oksidēšanās pakāpi +9 ([IrO₄]⁺; irīdija tetraoksīda katjons). 

Irīdijs veido sakausējumu ar osmiju, ko agrāk pielietoja pildspalvu uzgaļu un kompasa gultņu izgatavošanā. Tā izcilās izturības dēļ irīdiju izmantoja Parīzes standarta metra etalona izgatavošanā 19. gs., tas bija sakausējums, kura saturā bija 90 % platīna un 10 % irīdija. Šis etalons tagad ir novecojis, tāpat kā vecais platīna-irīdija kilograma etalons. Mūsdienās garuma un masas definīcijas ir balstītas uz fundamentālām fizikālām konstantēm. Augstās kušanas temperatūras un inertuma dēļ irīdiju izmanto tīģeļu, aizdedzes sveču un sakausējumu ražošanā. Irīdiju pievieno platīnam, veidojot sakausējumus, kas palielina platīna cietību. Pašlaik aptuveni trešo daļu no irīdija izmanto elektronikas rūpniecībā, pateicoties tā ļoti augstajai izturībai pret koroziju un karstumu. Daļu no irīdija izmanto ķīmiskajā rūpniecībā katalizatoru ražošanai, kā arī elektrotehnikas un elektroķīmiskajā rūpniecībā. Tā augstā izturība pret koroziju padara irīdiju piemērotu aviācijas un kosmosa rūpniecībā sakausējumu ražošanai, kas nodrošina noteiktu dzinēju detaļu ilgu kalpošanas laiku. Irīdija sakausējumus izmanto arī korozijizturīgu dziļūdens cauruļvadu izgatavošanā.