Apšu tinējsmecernieks ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir plaši izplatīts Eiropā un Ziemeļāzijā. Latvijā apšu tinējsmecernieks ir sastopams visā valsts teritorijā. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, apšu tinējsmecerniekam ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem, savukārt galva ir izstiepta un veido garu smeceri jeb rostrumu. Pieaugušo vaboļu (imago) ķermeņa garums variē no 4 līdz 6,2 mm, mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem. Imago virspuse ir spīdīga, parasti metāliski zaļa vai zaļa ar izteikti sarkanīgi zeltītu spīdumu, retāk pilnīgi zila vai tumša vara krāsā, ļoti reti – gandrīz melna. Kāpurs resni cilindrisks, balts līdz daļēji caurspīdīgs, ar mazu galvu. Kāpuru attīstība notiek cigārveidīgos satinumos, kurus izveido mātīte. Latvija atrodas apšu tinējsmecernieka izplatības areāla centrālajā daļā.

Apšu tinējsmecernieks pieder pie tinējsmecernieku Attelabidae dzimtas. Tinējsmecernieku radiācija ir saistīta ar segsēkļu (Angiospermae) evolucionāro uzplaukumu. Tādēļ nedaudzie aprakstītie tinējsmecernieku fosiliju atradumi mezozoja nogulumos nereti tiek pamatoti apšaubīti. Tinējsmecernieku dzimtas pārstāvji ir droši zināmi no eocēna epohas, piemēram, no Baltijas vai Ziemeļamerikas dzintariem.

Apšu tinējsmecernieka ķermeņa virspuse parasti ir metāliski zaļa vai zaļa ar izteikti sarkanīgi zeltītu spīdumu, retāk zila vai tumša vara krāsā un ļoti reti – gandrīz melna. Vēderpuse zila, retāk zaļa vai tumša, vienmēr ar metālisko spīdumu. Imago ķermeņa garums (ar uz priekšu izstieptu smeceri) ir 4–6,2 mm. Galva ir pārveidota par smeceri, taustekļu trīs pēdējie posmi ir stipri palielināti, paplatināti un saplacināti. Acis ir vidēji lielas. Ķermeņa virspuse biezos punktos, kas ir mazāki uz galvas un priekškrūšu vairoga, kļūst lielāki un veido neregulāras, gareniskas rindas uz segspārniem. Kājas ir spēcīgas, garas, ar paplatinātiem diviem priekšpēdējiem posmiem. Ķermeņa virspuse gandrīz kaila, stilbi un ciskas īsos, gaišos sariņos. Vēderpusē īso sariņu nedaudz vairāk, īpaši uz viduskrūts un vēdera segmentiem. Vaboļu pakaļspārni ir labi attīstīti, apšu tinējsmecernieks spēj labi lidot. Dzimumdimorfisms izteikts – tēviņiem priekškrūšu vairoga sānu vidusdaļā katrā pusē ir izteikts, ass, uz priekšu vērsts dzelksnis. Kāpurs ir mazkustīgs, resni cilindrisks, balts vai daļēji caurspīdīgs, ar mazu, oranžīgu galvu un īsiem, bet spēcīgiem žokļiem.

Apšu tinējsmecernieks ir sastopams gan mērenā, gan boreālā, gan Vidusjūras joslā. Latvijas apstākļos suga visbiežāk ir novērojama mežmalās, aizaugošās pļavās un izcirtumos, kā arī gar lauku ceļiem. Tinējsmecernieks seko savam galvenajam barības augam – apsei, īpaši pavisam jauno apšu un apšu jauktajām audzēm. Priekšroku dod skrajām vai saules apspīdētām audzēm, ēnainos un tumšos mežos ir sastopams reti. Imago ir fitofāgi un barojas ar apšu un papeļu jaunajām lapām. Mātīte pārdur lapas kātu tā vidusdaļā, izraisot lapas vīšanu; pēc tam lapa tiek izmantota satīšanai cigārveida satinumā, kurā izdēj līdz piecām olām. Lapu satīšanas laikā lapas plātne parasti ir nokarena. Tādēļ mātīte darba gaitā virzās ar galvu uz leju, pakāpeniski atkāpjoties uz lapas plātnes pamatu virzienā uz augšu. Pēc tam tā uzmanīgi nonāk līdz topošā “cigāra” augšējai malai, ar kājām pieturot jau satīto daļu, lai tā neattītos. Šī darbība tiek atkārtota vairākas reizes. Lapas elastība dažkārt pārspēj mātītes spēku, tādēļ daļa “cigāra” var attīties. Tad mātīte satin lapu no jauna, apstrādājot tās elastīgās un stingrās daļas; dabā nepabeigti lapu rullīši ir sastopami reti. Pati lapas plātnes rullēšana ilgst no 30 līdz 140 minūtēm (vidēji 60 minūtes). Pēc “cigāra” satīšanas mātīte parasti nostiprina rullīti, lapas sānu malā esošos zobojumus piestiprinot pie satinuma. Šim nolūkam tā izmanto vēdera dobumā esošo īpašo dziedzeru lipīgo sekrētu. Parasti lapas satin tikai viena mātīte, dažkārt divas, atsevišķos gadījumos pat četras mātītes kopā. Tādēļ pastāv varbūtība, ka atsevišķos satinumos atrodas vairāku mātīšu dētās olas. Imago ir gaismu mīlošas, tādēļ tās ir visaktīvākās siltās, saulainās dienās. Labvēlīgos laikapstākļos tās tin lapas cauru diennakti. Retos gadījumos mātīte olas dēj uz lapu kātiem vai jauniem apšu dzinumiem. Kāpura attīstība līdz imago stadijai notiek vīstošos vai atmirušos satinumos, kas kādu laiku saglabājas uz saimniekauga un vēlāk nokrīt uz augsnes virsmas. Kāpuri iekūņojas galvenokārt augsnē. Ziemeļeiropā un Centrāleiropā tinējsmecerniekam gadā parasti ir viena paaudze, savukārt izplatības areāla dienviddaļā paaudze nereti ir īsāka par vienu gadu; jaunas vaboles izkūņojas tā paša gada vasaras beigās.

Apšu tinējsmecerniekam ir ļoti plašs izplatības areāls no Francijas un Anglijas dienvidiem līdz Austrumsibīrijai un no Skandināvijas un Somijas dienvidiem līdz Japānai. Latvijā apšu tinējsmecernieks ir sastopams diezgan bieži un visā valsts teritorijā. Kvantitatīvi pētījumi par Latvijas vai Eiropas reģionālo populāciju lielumiem un to pārmaiņām nav veikti. Domājams, ka apšu tinējsmecernieka apakšpopulācijas Latvijā un Eiropas reģionā ir ļoti lielas un ar stabilu tendenci. Piemērotos biotopos suga reizēm ir novērota lielā skaitā.

Precīzu datu par apšu tinējsmecernieka populācijas lielumu un dinamiku Latvijā, Baltijā un Eiropā nav. Latvijas reģionālā populācija, domājams, ir stabila un ļoti liela. Potenciālais apdraudējums iekļauj sugas dzīvotnes – apšu jaunaudžu un jauno kociņu platību un skaita samazinājumu, t. sk., ja samazinās nepļautās zonas gar lauku ceļiem, mežu un lauku malām. Apdraudējuma ietekmes būtiskums nav pētīts vai noskaidrots. Apšu tinējsmecernieks pašlaik Latvijā un citur Baltijā ir bieži sastopama kukaiņu suga.

Apšu tinējsmecernieks Latvijā nav īpaši aizsargājama suga. Tā ir reti sastopama un apdraudēta Anglijā.