Klasei nosaukumu deva Kārlis Linnejs (zviedru Carl von Linné, latīņu Carolus Linnaeus) 1758. gadā. Nosaukums cēlies no latīņu valodas vārdiem, kas nozīmē ‘sadalīts posmos’. Kukaiņu pētniekus sauc par entomologiem. Nosaukums veidots no grieķu valodas vārda ἔντομος, entomos, kas nozīmē to pašu, ko latīņu nosaukums, pievienojot vārdu λόγος, logos, kas ir ‘mācība’, ‘zināšanas’.

Kukaiņu klase pieder dzīvnieku valsts Animalia posmkāju tipam Arthropoda. Mūsdienās posmkāju tipam izdala apakštipu seškāji (Hexapoda), kurā ietilpst ne tikai kukaiņu klase, bet arī kolembolas (Collembola), protūras (Protura), zvīņenes (Diplura). Pēdējās trīs klases ir primāri bezspārnu seškāji, savukārt kukaiņu klases pārstāvjiem ir izveidojušies spārni. Dažādos informācijas avotos ir atšķirīgs augstāko taksonu dalījums, taču kukaiņu klase ir viennozīmīgi atzīta kā filoģenētiski monofilētiska – tai ir vienota izcelšanās no kopīgiem senčiem.

Kukaiņu klases izcelšanās laiks nav precīzi zināms. Vienīgie liecinieki ir atrastās fosilijas un tajās atrasto iežu datēšana pēc kālija, oglekļa u. c. izotopu pussadalīšanās perioda. Zināms, ka vecākās kukaiņu fosilijas datējamas pirms 400–390 miljoniem gadu. Jāņem vērā, ka vienīgā daļa, kas var būt saglabājusies fosilijās, ir kukaiņa hitīna ārējais apvalks. Drošāki pierādījumi par kukaiņu kā spārnotu dzīvnieku diverģenci ir vērtējami kā 250–200 miljonu gadu seni.

Pieaugušos kukaiņus viegli pazīt pēc ārējām pazīmēm. Ķermenim ir trīs nodalījumi: kustīga galva ar saliktajām acīm, antenām un ārējiem mutes orgāniem, trīs krūšu posmi un posmains vēders. Kukaiņiem ir trīs pāri posmotu kāju (pa pārim pie katra krūšu posma). No tā arī cēlies apakštipa nosaukums. Spārnotajiem kukaiņiem pie vidus- un pakaļkrūts var būt attīstīts spārnu pāris. Spārnu izveidošanās ir evolucionāra priekšrocība, jo atvieglo sugu izplatīšanos. Ņemot vērā lielo sugu un to bioloģijas daudzveidību, katrs kukaiņu orgāns var būt pārveidots konkrētu funkciju izpildei. Piemēram, mutes orgāni var būt gan grauzēja tipa kā vabolēm, gan sūcēja tipa kā blaktīm; spārni var būt gan nesalokāmi kā spārēm, gan salokāmi kā bitēm; kājas var būt veidotas gan iešanai kā vabolēm, gan satveršanai kā dievlūdzējiem; spārni var būt gan labi attīstīti kā divspārņiem, gan reducēti kā blusām un utīm un tā tālāk. Bieži, raksturojot kādu taksonu, ir izņēmumi. Piemēram, mušas ir spārnoti kukaiņi, bet dažām sugām spārni ir reducēti, piemēram, sikspārņmušai Nycteribia biarticulata. Kukaiņiem ir divi metamorfozes veidi: attīstība ar nepilnīgu un pilnīgu pārvēršanos. Taču abos veidos ir daudz variāciju. Ja attīstība notiek ar nepilnīgu pārvēršanos, tad no olas izšķīlies pēcnācējs–nimfa līdzinās pieaugušajam īpatnim un, vairākas reizes mainot ķermeņa segu, pieaug. Gan pieaugušie īpatņi, gan nimfas dzīvo vienā vidē. Ja attīstība notiek ar pilnīgu pārvēršanos, tad no olas izšķiļas kāpurs, kas maina ķermeņa segu un, lai pārvērstos par imago, iekūņojas. Kūniņā no t. s. imaginālajiem diskiem veidojas pieauguša kukaiņa orgāni. Kāpuri un pieaugušie īpatņi bieži dzīvo dažādās vidēs. Nišu sadalīšana ir kukaiņu ar pilnīgu pārvēršanos evolucionāra priekšrocība, jo viena un tā pati suga var izmantot dažādus resursus. Piemēram, tauriņu kāpuri barojas ar augiem, bet pieaugušie īpatņi – ar nektāru. Sugām bagātākās kukaiņu kārtas – vaboles, divspārņi un plēvspārņi – pārstāv šo metamorfozes veidu. Kukaiņu priekšrocība ir to mazais ķermeņa izmērs, kas ļauj paslēpties mazā telpiskā nišā un patērēt maz resursu. Vēl viena kukaiņu īpatnība ir dažu orgānu evolucionārā vienkāršošanās. Piemēram, divspārņiem ir reducēts otrais spārnu pāris, kas pilda žiroskopa funkciju lidojumā. Plēvspārņiem ir divi pāri spārnu, taču abi pāri ir sastiprināti kopā. Tie ir funkcionāli divspārņi. Tieši daudzveidīgie morfoloģijas, bioloģijas, ekoloģijas, attīstības veidi nodrošināja to, ka kukaiņu klase dzīvnieku pasaulē ir sugām visbagātākā.

Kukaiņu sugu kopējais skaits nav precīzi zināms. Pēc apkopotajiem datiem, šobrīd tas pārsniedz vienu miljonu sugu. Klases iedalījums kārtās un aptuvenais zināmo sugu skaits ir apkopots 1. tabulā. Taču iespējamais sugu skaits tiek vērtēts robežās no 5,5 līdz 6 miljoniem. Reālais sugu skaits varētu būt pat 10–60 miljoni. 

1. tabula

Sugu kopējais skaits pārsniedz vienu miljonu. Faktiski katrai kārtai vai dzimtai ir datubāze, kurā apkopotas zināmās sugas. Piemēram, vietnē www.diptera.org, kas apkopo pasaules divspārņu sugas, nav iekļauti vairāki simti nesen Ziemeļeiropā aprakstīto pangodiņu sugu. Tāpēc pilnīgi ticama ir prognoze par daudz lielāku kukaiņu sugu skaitu.

Kukaiņi apdzīvo visus kontinentus. Lielākā to sugu daudzveidība ir tropiskajā zemeslodes daļā. Savukārt uz dienvidiem un īpaši uz ziemeļiem no ekvatora, kā arī kalnos sugu daudzveidība samazinās. Tomēr ir daudz sugu, kas pielāgotas tieši mērenajam klimatam. Pat Antarktīdā ir trīs divspārņu sugas. Var uzskatīt, ka cilvēks dzīvo kukaiņu pasaulē, – vidēji uz katru planētas cilvēku ir 150 miljardi kukaiņu. Pēc skaita visvairāk ir skudru.

Pēc barošanās tipa kukaiņi var būt augēdāji (zāģlapsenes), plēsoņas (skrejvaboles), parazīti (blusas, dzēlējodi) un parazitoīdi (jātnieciņi), trūdēdāji (garkājodi), filtrētāji ūdenī (knišļu kāpuri), nektarofāgi–apputeksnētāji (tūkstošiem sugu), mikofāgi–sēņu augļķermeņu ēdāji un citi. Augēdāji kukaiņi var būt kultūraugu kaitēkļi un nest ievērojamus ekonomiskos zaudējumus (pat 40 % no potenciālās ražas). Tajā pašā laikā tie ir primārie augu biomasas pārstrādātāji un piedalās tās iesaistē barības vielu apritē dabiskās ekosistēmās. Plēsonīgiem kukaiņiem ir svarīga funkcija dabā. Tie galvenokārt barojas ar citiem kukaiņiem un ierobežo to skaitu. Līdzīga ekoloģiskā funkcija ir parazitoīdiem (kāpurs nogalina citu kukaini, dzīvojot tā ķermenī). Plēsoņas un parazitoīdus plaši izmanto augu aizsardzībā. Parazītiskajiem kukaiņiem – blusām, utīm, dzēlējodiem, dunduriem, knišļiem, blaktīm – ir svarīga loma putnu un zīdītāju imunitātes nostiprināšanā. Izņēmums, protams, ir parazītu pārnestie slimību ierosinātāji cilvēkam, piemēram, malārijas, leišmaniozes, dzeltenā drudža ierosinātāji u. c. Malārijas plazmodijs ir lielākais slepkava pasaulē. Trūdēdāji veic neredzamo darbu; tie ir augsnē, trūdošās augu atliekās, dzīvnieku atliekās un piedalās to mineralizēšanā. Augu atlieku ēdāji, kā arī augēdāji gandrīz obligāti ir saistīti ar baktērijām un sēnēm, kas palīdz noārdīt augu celulozi. Par mikofāgiem: sēnes ir bagāts olbaltumvielu avots, un tūkstošiem sugu ir specializējušās sēņu ēšanai. Ūdeņus apdzīvo kukaiņi, kas pieder pie visām trofiskajām grupām. Filtrētāji – knišļi, trīsuļodi – filtrē ūdenī esošās suspendētās daļiņas un tās sedimentē caur saviem ekskrementiem, tādējādi nodrošinot ūdeņu tīrību. No apputeksnētājiem atkarīgi lielākā daļa pasaules augu, izņemot graudzāles, paparžaugus un sūnas. No tiem ir atkarīga 80 % kultūraugu raža. Ja spriež par “apputeksnētāju krīzi”, tad tā galvenokārt ir saistīta ar dabisko biotopu pārveidošanu par lauksaimniecības zemēm. Dabiskajās ekosistēmās krīze nepastāv. Kukaiņu ķermenis ir bagāts ar dzīvniekiem un cilvēkam nepieciešamajām barības vielām, piemēram, taisnspārņu ķermenī ir 20–60 % olbaltumvielu, 30–60 % tauku. Svarīgs ir arī hitīns, kas līdzvērtīgs šķiedrvielām. Tāpēc kukaiņi var būt nākotnes pārtika. Pastāv ne tikai bieži sastopama, ekonomiski un citādi nozīmīga kukaiņu grupa, bet arī liela kukaiņu grupa, kas ir specializēta konkrētam biotopam un nevar pielāgoties antropogēnām izmaiņām. Tās ir īpaši aizsargājamās sugas ikvienā pasaules reģionā, atkarībā no biotopu apsaimniekošanas veida.

Jo dabiskāka ekosistēma, jo lielāka kukaiņu daudzveidība un vairāk katras sugas populācijas regulējošo faktoru. Parasti nevienai sugai nav priekšrocību. Antropogēnos biotopos (lauksaimniecība, mežkopība, apdzīvotas vietas) viss ir pilnīgi pretēji.