Pēc aprēķiniem Latvijā zināmas apmēram 12 300 kukaiņu sugas, bet prognozētais skaits ir lielāks par 14 000. Kukaiņu fauna sāka veidoties pēc pēdējā apledojuma beigām pirms apmēram 12 000 gadiem. Atkāpjoties ledājam un klimatam kļūstot siltākam, kukaiņi ieceļoja no dienvidiem. Latvijas fauna ir viena no jaunākajām pasaulē un tiek papildināta ar jaunām sugām. 

Kukaiņu faunu pārstāv galvenokārt boreālo un nemorālo bioģeogrāfisko rajonu sugas. Citu bioģeogrāfisko rajonu sugu skaits ir neliels, un tās parasti ir retas, piemēram, ģipseņu stublājgrauzis Phytoecia virgula vai skolija Scolia hirta. Līdz ar klimata pasiltināšanos Latvijas teritorijā dabiski ieceļo sugas no dienvidiem. Tās var izveidot pastāvīgas populācijas (piemēram, smirdīgā rožvabole Oxythyrea funesta vai garspārnu sienāzis Phaneroptera falcata). Visticamāk, ik gadu Latvijā ieceļo simtiem sugu no siltākiem apgabaliem, taču lielākā daļa nespēj aklimatizēties. Vienlaikus daudzas sugas kļūst retas vai pavisam izzūd no Latvijas teritorijas, piemēram, lielais purvraibenis Boloria frigga vai lielais silsamtenis Hipparchia alcione. Nozīmīgas ir cilvēka ievestās sugas, visbiežāk lauksaimniecības kaitēkļi, piemēram, siltumnīcu baltblusiņa Trialeurodes vaporariorum.

Precīzs kukaiņu sugu skaits Latvijā nav zināms, bet to aptuveni vērtē kā lielāku par 14 000 sugām (1. tabula). 

1. tabula.

Pārskats par kukaiņu kārtām. 

Summējot tabulas datus, sugu kopskaits ir aptuveni 12 300. Tomēr dažas kārtas ir nepilnīgi izpētītas. Piemēram, no mušveidīgajiem divspārņiem Brachycera ir zināmas 1654 sugas, taču prognozētais sugu skaits ir 3500, t. i., vairāk nekā divas reizes lielāks. Kukaiņu kārtas ar mazāku sugu skaitu parasti ir labāk izpētītas, par ko liecina precīzs sugu skaits. Tāpat samērā labi zināma ekonomiski nozīmīgu sugu – augu kaitēkļu, cilvēka un dzīvnieku parazītu – fauna. Faunas sarakstu veido, balstoties uz zinātniskajām publikācijām. Publikācijas, it īpaši no iepriekšējiem gadsimtiem, ne vienmēr ir precīzas. Piemēram, taisnspārņu kārtā, spriežot pēc publikācijām, ir 50 sugas, taču, tās izvērtējot, faunai droši pieskaitāmas tikai 43 sugas. Kopumā Latvijas kukaiņu sugu saraksts ir dinamisks – vairākas sugas tiek atklātas no jauna, citas – izslēgtas no saraksta. 

Lielākā problēma kukaiņu izpētē Latvijā ir saistīta ar sugu noteicēju trūkumu. Pirmais apkopotais bezmugurkaulnieku noteicējs izdots 1957. gadā. Tas šobrīd ir novecojis. Dažām kukaiņu grupām – skrejvabolēm un ūdensvabolēm – ir izdoti noteicēji. Spāres var noteikt pēc 2017. gadā izdotās grāmatas. Samērā labi zināma augu aizsardzībā nozīmīgo kukaiņu fauna. Dažu tauriņu grupu un spāru noteicēji atrodami portālā dabasdati.lv. Mūsdienās internetā ir daudz tiešsaistes noteicēju gan pēc pazīmēm, gan pēc attēliem. Piemēram, ir skrejvaboļu noteicējs un vaboļu noteicējs, un augu sūcēju noteicējs. Meklētājā jāievada kukaiņu taksona latīniskais nosaukums, jo tas ir identisks neatkarīgi no valsts valodas. Sugu noteikšanai ne mazāk svarīgas ir publikācijas no apkārtējām ziemeļu un centrālās Eiropas valstīm par to faunu. 

Vairums sugu ir univoltīnas, t. i., tām ir viena paaudze gadā. Gada laikā tās iziet pilnu attīstības ciklu no olas līdz imago. Daudzas sugas ir bivoltīnas ar divām paaudzēm gadā, piemēram, čemurziežu dižtauriņš Papilio machaon. Tāpat daudzas sugas ir multivoltīnas. Tām ir vairāk nekā divas paaudzes gadā, piemēram, daudzām laputu (Aphidae) sugām. Šāds paaudžu skaits ir raksturīgs kukaiņiem ar nepilnīgu pārvēršanos. Retāk sastop semivoltīnas sugas, kuru attīstība ilgst vairākus gadus. Piemēram, lauka maijvaboles Melolontha melolontha attīstība ilgst 3–4 gadus. Tieši šīs īpatnības dēļ maijvaboles lielākā skaitā novērojamas ik pēc 3–4 gadiem. Līdzīgs attīstības laiks ir lapkoku praulgrauzim Osmoderma barnabita. Ikvienas sugas populācijas lielums pa gadiem mainās. Populācijas lielumu nosaka daudzu faktoru kopums: parazitoīdi, plēsoņas, slimības, augsts populācijas blīvums, konkurence, barības pieejamība un kvalitāte. Tomēr ir sugas, kuras masveidā savairojas periodiski ik pēc 9–11 gadiem. Raksturīgs piemērs ir monofāgā ievu tīklkode Yponomeuta evonymella. Masveida savairošanās parasti ilgst divus gadus. Ja ir augsts sugas populācijas blīvums, tad slimības un parazitoīdi to strauji samazina. 

Saskaņā ar pašreizējo likumdošanu Latvijā ir 75 īpaši aizsargājamas kukaiņu sugas (2. tabula). 

2. tabula.

Īpaši aizsargājamas kukaiņu sugas.

Latvijā aizsargājamo kukaiņu sugu aizsardzībai ir gara vēsture. Pirmajā Sarkanās grāmatas izdevumā 1985. gadā tika iekļautas 10 kukaiņu sugas. Vēlāk 1998. gada grāmatā jau tika iekļautas 127 sugas. Tolaik Sarkanajā grāmatā minētās sugas bija īpaši aizsargājamas. Tomēr kritēriji sugu atlasei nebija skaidri definēti. Viens no galvenajiem bija sastopamības retums un specializācija biotopam vai konkrētam retam augam, ar kuru barojas kukaiņu kāpuri. Biotopu ietekme un saimnieciskā darbība uz kukaiņiem netika vērtēta. Laika gaitā tika izvērtētas iepriekšējās sugas, to apdraudētība, jaunā informācija par sugām, līdz tapa MK noteikumi 396. no 2000. gada. Tomēr, izpētot vietējo kukaiņu faunu un ņemot vērā Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES), bija izmaiņas šajos noteikumos. Izveidojās situācija, ka dažas sugas Latvijā ir sastopamas bieži un lielā skaitā, tomēr tās nepieciešams īpaši iekļaut kā aizsargājamās un veidot tām īpaši aizsargājamas teritorijas. 22 sugām ir iespēja veidot mikroliegumus. Pašlaik notiek aizsargājamo sugu jauna vērtēšana, balstoties uz Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) rekomendācijām.

Latvijā ar dažiem izņēmumiem nav bīstamu sugu. Izņēmumi ir dzēlējplēvspārņi – lapsenes un bites –, kas var izraisīt alerģiskas reakcijas jutīgiem cilvēkiem. Lapsenes var būt bīstamas jebkuram cilvēkam, ja tās kopā ar dzērienu nokļūst mutes dobumā, pēc dzēliena izraisot smakšanu. Latvijā ir vairāk nekā 100 asinssūcēju kukaiņu sugu: dzēlējodi, dunduri, miģeles, knišļi, blaktis, sīvā muša. Neviena no tām nav cilvēkam bīstama. Latvijā ir četras malārijas odu sugas, taču malārijas plazmodiju tās nepārnēsā, jo pie mums nav malārijas slimnieku. Var minēt knišļus, kuru dzēliens parasti izraisa vietēju asinsizplūdumu. Suņiem var būt bīstama dirofilārija Dirofilaria repens. Šīs parazītiskās nematodes nepieaugušos īpatņus – mikrofilārijas – pārnes dzēlējodi. Dzēlējkukaiņi cilvēkam ir nepatīkami, taču katrs dzēlējoda vai dundura kodiens palielina cilvēka nespecifisko imunitāti.